— Gribēju mūžīgo jaunību — pigu dabūju, — viņš murmināja. — Naudas vietā — pigu. Bet veselību gan. Un bērni rnan ir labi. Un pats esmu dzīvs. Tev pat sapņos nav rādījies, kur esmu bijis. Un tomēr dzīvs. — Viņš aplaizīja lūpas. — Es tai lūdzu tikai vienu: ļauj dzīvot un dod veselību un lai bērni būtu…
— Aizveries! — Redriks beidzot vairs neizturēja. — Ko tu pļāpā kā sievišķis. Ja varēšu — izvilkšu. Man žēl tavas Dinas — paliks par ieleni.
— Dinai — Bārbridžs nosēca. — Mans bērniņš. Daiļa- viņa. Viņi man ir izlutināti, Rudais. Nekas viņiem nelika liegts. Aizies bojā. Artūrs. Mans Arčijs. Tu taču pazīsti viņu, Rudais. Kur tu vēl tādus esi redzējis?
— Teicu jau: ja varēšu — izvilkšu.
— Nē, — Bārbridžs ietiepīgi uzstāja. — Tu mani katrā ziņā izvilksi. Zelta lode. Gribi — pateikšu, kur tā ir!
— Nu pasaki.
Bārbridžs ievaidējās un sakustējās.
— Manas kājas… — viņš sēca. — Pačamdi, kā tur ir.
Redriks pastiepa roku un taustīdams vilka ar plaukstu
pa Bārbridža kāju no ceļgala uz leju.
— Kauli… Vai kauli vēl ir? — guļošais stenēja.
— Ir, ir, — Redriks meloja. — Neknosies.
Patiesībā bija sataustāms tikai ceļgala skriemelis. Zemāk, līdz pašai pēdai, kāja bija kā mīksta gumijas šļūtene, ko varētu sasiet mezglā.
— Melo, — Bārbridžs noteica. — Kāpēc tu melo? Vai tad es nezinu, nekad neesmu redzējis?
— Celis ir vesels.
— Droši vien tu melo, — Bārbridžs drūmi sacīja. — Nu labi. Tikai izvelc mani. Es tev visu atdošu. Zelta lodi. Uzzīmēšu karti. Norādišu visas lamatas. Visu izstāstīšu …
Bārbridžs runāja un runāja, apsolīdams vēl nezin ko, bet Redriks vairs neklausījās. Viņš skatījās uz šosejas pusi. Prožektoru šaulras tagad neslīdēja pa krūmiem, tās krustojoties bija sastingušas uz tā paša marmora obeliska, un spilgtajā, zilgajā gaismā Redriks pavisam skaidri ieraudzīja salīkušu, melnu stāvu, kas klīda starp krustiem. Sī figūra kustējās kā akla, uz labu laimi, tieši uz prožektoru. Redriks redzēja, ka tā uzskrēja virsū milzīgam krustam, atsprāga atpakaļ, tad vēlreiz atsitās pret to un tikai pēc tam apgāja krustam apkārt un slīdēja tālāk, izstiepusi uz priekšu garās rokas ar izplestiem pirkstiem. Pēc tam noslēpumainais stāvs pēkšņi nozuda, it kā būtu zemē iekritis, un pēc brīža parādījās atkal gabaliņu tālāk un vairāk pa labi, soļodams ar dzīvam cilvēkam neraksturīgu iecirtlbu, kā uzvilkts mehānisms.
Pēkšņi prožektori nodzisa. Nošņirkstēja sajūgs, mežonīgi ierēcās dzinējs, starp krūmiem pazibēja sarkanās un zilās signālugunis, un patruļas mašīna izkustējās no cietas, tad, strauji uzņemdama ātrumu, aiztraucās pilsētas virzienā un nozuda aiz kapsētas mūra. Redriks krampjaini norija siekalas un atvēra kombinezona rāvējslēdzēju.
— Tomēr aizbrauca… — Bārbridžs drudžaini murmināja. — Rudais, sāc… sāc ātrāk! — Viņš sāka nemierīgi grozīties, gramstījās ar rokām pa zemi, satvēra maisu ar laupījumu un mēģināja piecelties. — Nu sāc, ko gaidi!
Redriks vēl skatījās uz šosejas pusi. Tagad tur valdīja tumsa, nekas nebija redzams, bet kaut kur tur atradās Tas — soļoja kā uzvilkts mehānisms, kāpās atpakaļ, pakrita, uzgrūžoties krustiem, sapinās krūmos.
— Labi, — Redriks balsī noteica. — Ejam.
Viņš pacēla Bārbridžu. Vecais ar kreiso roku kā spīlēs sagrāba viņa kaklu, un Redriks, nespēdams izslieties stāvus, rāpus uz visām četrām izvilka viņu pa caurumu kapsētas mūrī, ķerdamies ar rokām aiz slapjās zāles.
— Uz priekšu, uz priekšu!… — Bārbridžs sēca. — Neuztraucies, laupījumu es turu, no rokām neizlaidīšu… Uz priekšu!
Taciņa bija pazīstama, bet mitrā zāle slidena, pīlādžu zari cirtās sejā; veča augums bija neticami smags, gluži kā mironim, turklāt vēl maiss ar laupījumu šķindot un žvadzot nemitīgi aizķērās aiz neredzamiem šķēršļiem, un Redrikam bija bailes uzdurties Tam, kurš varbūt vēl arvien maldījās te pa tumsu.
Kad viņi izkļuva uz šosejas, bija vēl pavisam tumšs, taču varēja manīt, ka rīts vairs nav tālu. Mežiņā otrpus šosejas miegaini un nedroši jau sāka sasaukties putni, bel virs pilsētas tālās nomales tumšajām mājām, virs retajiem, dzeltenajiem lukturiem nakts melnums jau vērtās zilgans, un no turienes vilka dzestrs, mitrs vējiņš. Redriks nolika Bārbridžu ceļa malā, apskatījās apkārt un kā liels, melns zirneklis aši pārskrēja pār ceļu. Viņš ātri sameklēja lendroveru, nometa no tā zarus, ar kuriem mašīna bija nomaskēta, sēdās pie stūres un uzmanīgi, neiededzot prožektorus, izbrauca uz asfalta. Bārbridžs sēdēja, turēdamies pie maisa ar laupījumu un aptaustīdams kājas.
— Ātri! — viņš gārdza. — Atri uz priekšu! Ceļgali, man vēl ir veseli ceļgali… Jāglābj ceļi!
Redriks viņu pacēla un, sasprindzinājumā zobus sakodis, pārvēla pār bortu mašīnā. Ar blīkšķi Bārbridžs nokrita pakaļējā sēdeklī un ievaidējās. Maisu viņš tomēr neizlaida no rokām. Redriks pacēla 110 zemes mēteli un uzmeta viņam virsū. To Bārbridžs bija pamanījies atstiept līdzi.
Redriks sameklēja kabatas lukturīti un ar to pastaigāja pa ceļmalu uz priekšu un atpakaļ, lai pārliecinātos, ka nepaliek nekādas pēdas. Pēdu vispār nebija. Izbraucot uz šosejas, lendrovers bija pieplacinājis pie zemes garo, biezo zāli, bet pēc pāris stundām tā atkal uzcelsies. Ap to vielu, kur bija stāvējusi patruļas mašīna, mētājās ļoti daudz izsmēķu. Redriks atcerējās, ka viņu sen moka velēšanās pīpēt, izvilka cigareti un aizsmēķēja, kaut gan pašlaik viņam vispār gribējās ielēkt mašīnā un triekt un triekt to pēc iespējas ātrāk prom no šejienes. Bet pagai- dām to vēl nedrīkstēja darīt. Bija jārīkojas lēni un ar apdomu.
— Ko tu dari? — raudulīgā balsī Bārbridžs ierunājās. — Ūdeni neizlēji, visi zvejas rīki sausi… Noslēp laupījumu!
— Aizveries! — Redriks uzsauca. — Netraucē mani! — Viņš ievilka dūmu. — Nogriezīsimies uz dienvidu nomali.
— Kāpēc uz nomali?! Ko vēl ne! Tā tu pazudināsi manus ceļgalus…
Redriks vēlreiz ievilka dūmu un paslēpa izsmēķi sērkociņu kārbiņā.
— Nefleitē, Maitu Ērgli. Taisni caur pilsētu nevar. Tur ir trīs posteņi, vismaz vienā apturēs.
— Lai aptur!
— Paskatīsies uz tavām pleznām — būs vāks.
— Lai skatās! Apdullinājām zivis, man trāpīja pa kājām — un beigta balle!
— Un ja nu kāds patausta?
— Patausta… Tad es tā bļaušu, ka šie aizmirsīs, kā taustīt.
Taču Redriks jau bija izšķīries. Viņš pacēla vadītāja sēdekli, apgaismoja ar lukturīti un atvēra slepenu vāku.
— Dod šurp laupījumu!
Benzīna tvertne zem sēdekļa nebija īsta. Redriks saņēma maisu un iestūma to slēptuvē; to darot, viņš dzirdēja, ka maisā kas žvadz un šķind.
— Es nedrīkstu riskēt. Man nav tiesību to darīt.
Viņš nolika vāku vietā, nobārstīja ar gružiem, virsū uzmeta lupatu un nolaida sēdekli. Bārbridžs stenēja un pukstēja, žēlabaini prasīdams pasteigties, atkal sāka solīt
Zelta lodi, pats visu laiku grozīdamies sēdeklī un bažīgi raudzīdamies gaistošajā tumsā, kas ar katru bridi kļuva blāvāka. Redriks nepievērsa vecim nekādu uzmanību. Viņš atvēra ar ūdeni piepildītu plastikāta balonu, kurā bija zivis, ūdeni uzlēja uz zvejas rīkiem, kas gulēja nomesti kravas kastes apakšā, bet zivis, kuras locīdamās sitās cita pret citu, sabēra brezenta maisiņā. Plastikāta balonu viņš pārlocīja un iebāza kombinezona kabatā. Tagad viss bija kārtībā: zvejnieki atgriezās 110 zvejas, kas nav bijusi sevišķi veiksmīga. Viņš sēdās pie stūres un sāka braukt.