Līdz pašam pagriezienam Redriks brauca ar neieslēgtiem lukturiem. Pa kreisi stiepās varena, trīs metrus augsta siena, kas norobežoja Zonu, bet labajā pusē bija krūmi, skrajas birztaliņas, reizēm pagadījās pamestas kotedžas ar aiznaglotiem logiem un aplupušām sienām. Redriks tumsā labi redzēja, un tumsa jau arī vairs nebija tik necaurredzama, turklāt viņš zināja, kas tagad notiks, tāpēc, kad priekšā parādījās salīkusi figūra, kas vienmērīgā solī kustējās pa ceļu, viņš pat nesamazināja ātrumu, vienīgi noliecās zemāk pie stūres. Tas soļoja taisni pa šosejas vidu un, tāpat kā Tie visi, devās uz pilsētu. Redriks To apdzina, nogriezis mašīnu pašā ceļa kreisajā malā, un apdzenot stiprāk nospieda akseleratoru.
— Žēlīgais dievs! Rudais, vai tu redzēji?
— Jā.
— Ak kungs!… Tā vien mums vēl trūka!… — Bārbridžs nomurmināja un pēkšņi sāka skaļi skaitīt lūgšanu.
— Aizveries! — Redriks uzsauca.
Tepat kaut kur bija jābūt pagriezienam. Redriks samazināja ātrumu, vērīgi ieskatīdamies sašķiebušos mājiņu un žogu rindā, kas stiepās labajā pusē. Veca transformatora būda… Stabs ar balstu… satrunējis tiltiņš pār grāvi… Redriks pagrieza stūri. Grambās mašīna tika pasviesta sāņus.
— Kur tu brauc!? — Bārbridžs mežonīgi iebļāvās. — Kājas man nomaitāsi, nelieti!
Redriks pagriezās un atvēzējies iegāza vecim pa seju, ar plaukstas virspusi sajuzdams saraino vaigu. Bārbridžs saguma un apklusa. Mašīna svaidījās, laiku pa laikam riteņi buksēja mīkstajos, nakts lietū radušos dubļos. Redriks ieslēdza priekšējos lukturus. Balta, lēkājoša gaisma apspīdēja ar zāli apaugušās vecās, iebrauktās sliedes, pamatīgās peļķes, satrunējušos, sašķiebtos žogus gar ceļa malām. Bārbridžs šņaukādamies raudāja. Viņš vairs neko nesolīja, viņš žēlojās un draudēja, taču ļoti klusu un neskaidri, tā ka Redriks dzirdēja tikai atsevišķus vārdus. Kaut ko par kājām, ceļgaliem, skaistuli Arčiju,,, Pēc tam viņš apklusa.
Pamestais ceļš stiepās gar pilsētas rietumu nomali. Kādreiz šeit bija vasarnīcas, sakņu un augļu dārzi, pilsētas priekšnieku un rūpnīcu administrācijas vasaras rezidences. Zaļas, dzīvespriecīgas vietiņas, mazi ezeri ar tīru smilšu krastiem, skrajas, caurredzamas bērzu birzis, dīķi, kuros audzēja karpas. Rūpnīcu darba troksnis un smacīgie dūmi līdz šejienei nekad nenonāca, tāpat arī pilsētas kanalizācija. Tagad te viss bija pamests, atstāts novārtā, un visā brauciena laikā viņi redzēja tikai vienu apdzīvotu māju — dzeltena gaisma aiz nolaistiem aizkariem, uz auklas lietū samirkusi izkārtā veļa un milzīgs suns, kas izlēca no kādas šķērsielas un, niknumā aizelsdamies, kādu laiku dzinās pakaļ mašīnai, nepievērsdams uzmanību ūdenim un dubļu pikām, kuras šļācās no mašīnas riteņu apakšas.
Redriks uzmanīgi pārbrauca pāri vēl vienam vecam, pussabrukušam tiltiņam un, kad priekšā bija saskatāms pagrieziens uz Rietumu šoseju, apturēja lendroveru un izslēdza dzinēju. Tad viņš izrausās no mašīnas uz ceļa un, pat nepagriezies pret Bārbridžu, gāja uz priekšu, salīgi sabāzis rokas kombinezona mitrajās kabatās. Bija jau pavisam gaišs, visa apkārtne slapja un miegaina, valdīja dziļš klusums. Viņš aizgāja līdz šosejai un uzmanīgi paskatījās caur krūmiem. Policijas postenis no šejienes bija labi redzams: maza būdiņa uz riteņiem, trīs apgaismoti logi; patruļas mašīna stāvēja ceļa malā, tajā neviena nebija. Labu laiku Redriks stāvēja un vēroja. Postenī nemanīja nekādas dzīvības pazīmes, acīmredzot patruļnieki, naktī izvārguši un nosaluši, tagad sildījās namiņā, snauzdami ar cigareti lūpu kaktiņā. — Krupji, — Redriks klusu pie sevis noteica. Viņš sataustīja kabatā kasteti, sabāza pirkstus ovālajos caurumos, sažņaudza saujā auksto metālu un, salīgi drebinādamies, neizņēmis rokas no kabatām, devās atpakaļ pie mašīnas. Lendrovers, mazliet sašķiebies uz sāniem, stāvēja starp krūmiem. Vieta bija nomaļa, pamesta, te laikam neviens nebija kāju spēris jau gadus desmit.
Kad Redriks piegāja pie mašīnas, Bārbridžs saslējās taisnāk un, muti pavēris, blenza uz viņu. Sinī mirklī viņš izskatijās pat vecāks par saviem gadiem — grumbains plikpauris, apaudzis asiem bārdas rugājiem, izdrupušiem zobiem. Kādu brīdi viņi klusēdami lūkojās viens uz otru, un pēkšņi Bārbridžs neskaidri sacīja:
— Iedošu karti… visas lamatas, visas… Pats atradīsi, nenožēlosi…
Redriks stāvēja nekustīgi un klausījās, tad atbrīvoja pirkstus, ielaida kasteti no rokas kabatā un teica:
— Labi. Tavs uzdevums — gulēt bezsamaņā, skaidrs? Vaidi un neļauj nevienam sev pieskarties.
Viņš apsēdās pie stūres, iedarbināja dzinēju un sāka braukt.
Viss noritēja gods godam. No posteņa mājiņas neviens neiznāca, kad lendrovers akurāti, atbilstoši ceļa zīmju un rādītāju prasībām, lēni pabrauca tai garām, pēc tam mašīna, strauji palielinot ātrumu, drāzās uz pilsētu caur dienvidu nomali. Pulkstenis bija seši no rīta, ielās vēl nemanīja nekādas kustības, asfalts no nesenā lietus tumši spīdēja, automātiskie luksofori krustojumos vienveidīgi un nevienam nevajadzīgi mirkšķināja. Viņi pabrauca garām maizes ceptuvei ar augstiem, spilgti apgaismotiem logiem, un Redriku apņēma silts, neparasti garšīgas smaržas vilnis.
_— Derētu kaut ko iekost, — Redriks teica un, izvingri- nādams no sasprindzinājuma sastingušos locekļus, izstaipījās, atspiezdamies ar rokām pret stūri.
— Ko? — Bārbridžs bailīgi jautāja.
— Saku, ka vajadzētu ko iekost… Kur tevi aizvest? Uz mājām vai tiešā ceļā pie Miesnieka?
— Pie Miesnieka, brauc pie Miesnieka! — steidzīgi nomurmināja Bārbridžs, tramīgi saliecies uz priekšu, un drudžaini pūta karstu elpu Redrikam pakausī. — Tieši pie viņa! Brauc tieši! Viņš man vēl ir parādā septiņsimt monētu … Brauc taču, brauc ātrāk, ko rāpo kā uts pa slapju vietu! — Un pēkšņi bezspēcīgi un nikni sāka lamāties rupjiem, negantiem vārdiem, šķiezdams siekalas, aizrīdamies negaidītās klepus lēkmēs.
Redriks neatbildēja. Nebija ne laika, ne spēka nomierināt satracināto Maitu Ērgli. So braucienu un visu pārējo, kas ar to saistīts, vajadzēja ātrāk beigt un kaut stundiņu vai vismaz pusstundu pagulēt pirms tikšanās «Metropolē». Viņš izgrieza mašīnu uz Sešpadsmitās ielas, nobrauca divus kvartālus un apstājās pelēkas divstāvu savrupmājas priekšā.
Miesnieks pats atvēra Redrikam durvis — acīmredzot tikko bija piecēlies un gatavojās doties uz vannasistabu. Viņš bija ģērbies greznā halātā ar zelta pušķiem, rokā glāze ar mākslīgajiem zobiem. Mati bija izspūruši, zem duļķainajām acīm nokārušies tumši maisiņi.
— A, Rudais! Ko teiksi?
— Ieliec zobus — un iesim! — Redriks pavēlēja.
— Aha, — Miesnieks atsaucās un uzaicinādams pameta ar galvu uz halles otru galu, bet pats, šļūkādams persiešu tupelītēs ieautās kājas un apbrīnojami veikli kustēdamies, devās uz vannasistabu.
— Kurš? — viņš jautāja no turienes.
— Bārbridžs.
— Kas viņam noticis?
— Kājas.
Bija dzirdams, ka vannasistabā tek ūdens, atskanēja sprauslāšana, šļaksti, kaut kas nokrita un aizvēlās pa grīdas flīzēm. Redriks noguris atlaidās krēslā, izņēma cigareti un, apkārt skatīdamies, aizpīpēja. Jā, halle bija tā nekas. Miesnieks naudu nebija žēlojis. Viņš bija ļoti pieredzējis un ļoti mūsdienīgs ķirurgs, zinātnes spīdeklis ne tikai pilsētā, bet arī štatā, un ar stalkeriem viņš ielaidās, protams, ne jau naudas dēļ. Arī viņš guva savu daļu no Zonas: ņēma graudā dažādu laupījumu veidā, kuru izmantoja savā medicīnas nozarē; ņēma zināšanu veidā, izmantodams sakropļotos stalkerus, lai pētītu agrāk nezināmas slimības, cilvēka organisma kropļojumus un bojājumus; guva slavas veidā, jo bija planētas pirmais speciālists cilvēku slimībās, kas saslimuši ar «necilvēciskām» slimībām. Un — nav ko noliegt — viņš labprāt ņēma ari naudu.