— Kas konkrēti noticis ar kājām? — viņš vaicāja, iznākdams no vannasistabas ar lielu dvieli uz pleciem. Ar tā galu viņš uzmanīgi slaucīja slaidos, jutīgos pirkstus.
— Iestidzis «receklī», — Redriks paskaidroja.
Miesnieks iesvilpās.
— Nu, tad Bārbridžam ir beigas, — viņš nomurmināja. — Zēl gan, bija labs stalkers.
— Nekas, — Redriks noteica, zvilnēdams krēslā. — Tu viņam uztaisīsi protēzes, un viņš ar tām vēl lēkās pa Zonu.
— Nu labi, — Miesnieks novilka. Sejas izteiksme kļuva lietišķa. — Pagaidi, es tūlīt saposīšos.
Kamēr ķirurgs ģērbās, kamēr kaut kur zvanīja — droši vien uz savu klīniku, lai viss tiek sagatavots operācijai, — Redriks kā sastindzis pusguļus zvilnēja krēslā un pīpēja. Viņš sakustējās tikai vienu reizi, lai izvilktu blašķi. Redriks dzēra maziem malciņiem, tāpēc ka dzēriens pudelē bija atlicis vairs pašā dibenā, un centās neko nedomāt. Viņš gluži vienkārši gaidīja.
Pēc tam viņi abi izgāja pie mašīnas. Redriks apsēdās pie stūres, Miesnieks atlaidās viņam blakus un tūlīt, pārliecies pār sēdekļa atzveltni, ņēmās aptaustīt Bārbridža kājas. Vecais stalkers, apklusis un sarāvies, kaut ko žēlabaini murmināja, zvērēja apzeltīt, atkal un atkal pieminēja bērnus un nelaiķi sievu un lūdza glābt viņam vismaz ceļgalus.
Kad viņi piebrauca pie klīnikas, Miesnieks nolamājās, jo pie ieejas nebija sanitāru, viņš izlēca no mašīnas, pirms tā bija apstājusies, un nozuda aiz klīnikas durvīm. Redriks atkal aizpīpēja, bet Bārbridžs negaidot sacīja skaidri un saprotami, it kā pavisam nomierinājies:
— Tu gribēji mani nozūmēt. To es neaizmirsīšu.
— Nenozūmēju taču, — Redriks vienaldzīgi iebilda.
— Jā, nepiebeidzi gan… — Bārbridžs apklusa, tad turpināja: — Arī to neaizmirsīšu.
— Neaizmirsti, neaizmirsti. Mani tu, protams, nesāktu galēt nost… — Redriks pagriezās un paskatījās uz Bārbridžu. Vecais pašķobīja muti, kustinādams apkaltušās lūpas. — Tu mani gluži vienkārši pamestu, — Redriks teica. — Atstātu Zonā — un gali ūdeni. Kā Briļļaino.
— Briļļainais pats nomira, — Bārbridžs drūmā balsī iebilda. — Man ar viņu nav nekāda sakara. Viņš vairs netika ne no vietas, palika kā pielīmēts.
— Tu esi nelietis, — novērsies Redriks vienaldzīgi teica. — īsts Maitu Ērglis.
No klīnikas izskrēja samiegojušies, izspūruši sanitāri un, pa ceļam sakārtodami nestuves, rikšoja pie mašīnas. Laiku pa laikam ievilkdams dūmu, Redriks skatījās, cik veikli tie izvilka Bārbridžu no mašīnas, noguldīja uz nestuvēm un aizstiepa uz klīnikas durvīm. Vecis gulēja nekustīgi, salicis rokas uz krūtīm, un stingi vērās debesīs. Viņa lielās pēdas, ko «receklis» bija nežēlīgi sakropļojis, izskatījās dīvaini un nedabiski izgrieztas uz āru. Bārbridžs bija pēdējais no vecajiem stalkerieni, no tiem, kuri sāka meklēt negaidītos dārgumus tūlīt pēc citplanētiešu Apmeklējuma, kad Zonu vēl neviens nesauca par Zonu, kad vēl nebija ne institūta, ne mūra, ne ANO policijas, kad pilsētu bija paralizējušas bailes, bet pasaule smējās par avīžnieku izdomājumiem. Redrikatn toreiz bija desmit gadu, bet Bārbridžs vēl bija spēcīgs un veikls virs — viņam patika iedzert uz citu rēķina, izkauties, iespiest kaklā kādu aiz- sapņojušos meiču. Paša bērni viņu toreiz nemaz neinteresēja, bet savu sīkā nelieša dabu viņš parādīja jau tajos laikos, jo iereibis ar neģēlīgu patiku piekāva savu sievu — ar lielu troksni, visiem redzot. Viņš to sadauzīja līdz nāvei.
Redriks apgrieza Iendroveru un, nepievērsdams uzmanību luksoforiem, trieca to tieši uz savu māju, rēcoši signalizēdams retajiem gājējiem un ar lielu ātrumu krustojumos nogriezdamies ap stūri.
Viņš apstājās garāžas priekšā, bet, izrausies no mašīnas, ieraudzīja pārvaldnieku, kas viņam tuvojās no skvē- riņa puses. Kā parasti, pārvaldnieks bija sliktā omā, viņa krunkainā sejiņa ar aiztūkušajām acīm pauda tādu riebumu, it kā viņš ietu nevis pa zemi, bet pa mēsliem.
— Labrīt! — Redriks viņu pieklājīgi sveicināja.
Pārvaldnieks, apstājies divu soļu attālumā no viņa, bakstīja ar pirkstu sev pār plecu.
— Vai tas ir jūsu darbs? — viņš uzdeva nesaprotamu jautājumu. Bija redzams, ka kopš vakardienas tie ir viņa pirmie vārdi.
— Par ko jūs runājat?
— Tās šūpoles… Vai jūs tās uzkārāt?
— Es.
— Kādai vajadzībai?
Redriks neatbildējis piegāja pie garāžas durvīm un sāka slēgt tās vaļā. Pārvaldnieks viņam sekoja un nostājās aiz muguras.
— Es jautāju — kādai vajadzībai jūs uzkārāt šūpoles? Kas jūs lūdza?
— Meita lūdza, — Redriks ļoti mierīgi teica un atvēra garāžas durvis.
— Es jums nejautāju par meitu! — Pārvaldnieks pacēla balsi. — Par meitu būs īpaša saruna. Es jautāju: kas jums atļāva? Kas jums atļāvis skvērā saimniekot?
Redriks pagriezās pret viņu, laiciņu stāvēja nekustīgi un, acis nenovērsis, skatījās uz viņa bālo, sīkām dzīsliņām klāto virsdeguni. Pārvaldnieks soli atkāpās un mierīgākā balsī turpināja:
— Arī balkonu neesat pārkrāsojis. Cik reižu es jums…
— Velti pūlaties. Vienalga, es no šejienes prom nebraukšu.
Redriks atgriezās pie mašīnas un iedarbināja dzinēju. Likdams rokas uz stūres, viņš ar acs kaktiņu pamanīja, ka pirkstu kauliņi kļuvuši pavisam balti. Tad viņš izliecās ārā 110 mašīnas un, vairs nevaldīdams pār sevi, uzsauca:
— Bet, ja man tomēr būs jāaizbrauc, tad sargies, odze!
Redriks iedzina mašīnu garāžā, ieslēdza tur gaismu un aizvēra durvis. Tad viņš izvilka no neīstās benzīntvertnes maisu ar laupījumu, sakārtoja mašīnu, iebāza maisu vecā, pītā grozā, virsū uzlika zvejasrīkus, vēl slapjus, ar pielipušu zāli un lapām, bet visam pāri sabēra nobeigušās zivis, kuras vakarvakarā Bārbridžs bija nopircis kādā bodītē pilsētas nomalē. Pēc tam viņš vēlreiz apskatīja mašīnu 110 visām pusēm — tāpat vien aiz ieraduma. Pakaļējam labās puses protektoram bija pielipusi saplacināta cigarcle. Redriks to atrāva — izrādījās, ka tā ir zviedru cigarete. Viņš padomāja un iebāza to sērkociņu kastītē. Tajā jau atradās trīs izsmēķi.
Uz kāpnēm Redriks nevienu nesatika. Viņš apstājās pie sava dzīvokļa durvīm, un tās atvērās, iekams viņš paguva izņemt no kabatas atslēgu. Viņš iespraucās sāniski iekšā, turot smago grozu padusē, un viņu apņēma savas mājas pazīstamā siltuma un smaržu pasaule, bet Gūta, apķērusies viņam ap kaklu, piespiedās ar seju pie krūtīm un sastinga. Pat cauri kombinezonam un siltajam kreklam viņš sajuta, cik mežonīgi dauzās viņas sirds. Viņš neatstūma Gutu, bet pacietīgi stāvēja un gaidīja, kamēr viņa nomierinās, kaut gan tieši šajā mirklī juta, cik ļoti ir nomocījies un zaudējis spēkus.
— Nu labi, — viņa beidzot ierunājās zemā, aizsmakušā balsī, palaida Redriku vaļā un iededza priekštelpā gaismu, bet pati neatskatīdamās gāja uz virtuvi. — Es tev tagad uzvārīšu kafiju… — viņa teica 110 turienes.
— Es te atstiepu zivis, — viņš sacīja māksloti mundrā balsī. — Izcep, sagatavo visas uzreiz, briesmīgi gribas kaut ko ierit — nemaz vairs nav spēka!