Viņa atgriezās, slēpdama seju vaļā palaistajos matos; viņš nolika grozu uz grīdas, palīdzēja viņai izņemt tīklu ar zivīm, un viņi kopā aiznesa to uz virtuvi, kur iegāza zivis skalojamā traukā.
— Ej mazgāties, — Gūta teica. — Kamēr tu tiksi galā, viss būs sagatavots.
— Kā Pērtiķens? — Redriks jautāja, apsēzdamies un vilkdams nost zābakus.
— Visu vakaru p|āpāja, — Gūta atsaucās. — Ar pūlēm noliku gulēt. Bez mitas uzmācās ar jautājumiem: kur tētis, kur tētis? Lai tur plīst vai lūst, bet dod viņai tēti…
Viņa veikli un bez trokšņa rīkojās pa virtuvi; drīz katliņā uz plīts jau vārījās ūdens, zvīņas šķīda uz visām pusēm, vislielākajā pannā čurkstēja ej Ja, un brīnumjauki iesmaržojās tikko uzvārīta kafija.
Redriks piecēlās, basām kājām atgriezās priekštelpā, paņēma grozu un aiznesa to uz pieliekamo. Pec tam viņš ieskatījās guļamistabā. Pērtiķens nemierīgi grozījās, sega nospārdīta un nokarājās uz grīdas, krekliņš uzrāvies uz augšu — tāda viņa tur bija redzama kā uz delnas — mazs, šņācošs zvērēns. Redriks nenovaldījās un paglaudīja viņai muguru, ko klāja mīksta, zeltaina vilniņa, un vai tūkstošo reizi bija pārsteigts, cik šie matiņi zīdaini un gari. Viņam ļoti gribējās paņemt Pērtiķēnu rokās, bet viņš baidījās to pamodināt, turklāt pats bija netīrs kā velns, piesūcies ar Zonu un nāvi. Tāpēc Redriks atgriezās virtuvē, atkal apsēdās pie galda un palūdza:
— Ielej man tasīti kafijas. Mazgāšos pēc tam.
Uz galdiņa atradās žūksnis vakardienas preses izdevumu: «Hārmontas Avīze», žurnāli «Atlēts» un «Plaij- boy» — vesela kaudze žurnālu — un biezais rakstu krājums «Starptautiskā ārpuszemes kultūru institūta ziņojumi» — 56. laidiens pelēkos vākos. Redriks saņēma no Gūtas tasīti kūpošas kafijas un pievilka sev tuvāk «Ziņojumus». Kaut kādi līkumiņi, nozīmītes, rasējumi… fotogrāfijās — pazīstami priekšmeti dīvainos rakursos. Vēl viens Kirila raksts, iznācis pēc viņa nāves: «Par kādu negaidītu 77 B tipa magnētisko slazdu īpašību». Uzvārds «Panovs» iespiests melnā rāmītī, zem tā piezīme petitā: «19… gada aprīlī doktors Kirils A. Panovs, PSRS, traģiski gājis bojā eksperimenta laikā.» Redriks aizmeta žurnālu, apdedzinādams lūpas, iedzēra kafiju un vaicāja Gūtai:
— Vai kāds bija atnācis?
— Gutalīns, — mazliet vilcinādamās, viņa atbildēja. Gūta stāvēja pie plīts un skatījās uz vīru. — Bija piesūcies kā ods, es viņam parādīju durvis.
— Bet kā tad Pērtiķēns?
— Protams, negribēja laist viņu prom. Taisījās bimbāt. Bet es viņai paskaidroju, ka tēvocis Gutalīns slikti jūtas. Un viņa man saprotoši atbild: «Atkal Gutalīns piesūcies!»
Redriks pasmīnēja un iedzēra vēl vienu malku. Tad jautāja:
— Ko kaimiņi?
Pirms atbildes Gūta atkal brīdi vilcinājās:
— Kā vienmēr.
— Labi, nestāsti ar.
— Ak, ko tur runāt! — Riebumā viņa atmeta ar roku. — Šonakt pie durvīm dauzījās tā sieva no apakšstāva. Acis ieplestas, siekalas šķīst uz visām pusēm. Ko mēs nakts vidū zāģējot vannasistabā!.,.
— Maita! — Redriks izgrūda caur zobiem. — Paklau, varbūt tomēr brauksim prom? Nopirksim māju kādā nomalē, kur neviens nedzīvo, kādu pamestu vasarnīcu…
— Bet Pērtiķēns?
— Ak dievsl — Redriks iesaucās. — Vai tiešām mēs abi nevaram panākt, lai viņai būtu labi?
Gūta pakratīja galvu.
— Viņa mīl bērnus. Un tie mīl viņu. Bērni nav vainīgi, ka…
— Jā, tie, protams, nav vainīgi, — Redriks noteica.
— Tur nav ko runāt! Tev viens zvanīja. Vārdu nenosauca. Es sacīju, ka tu esi aizbraucis zvejot.
Redriks nolika tasīti uz galda un piecēlās.
— Labi, — viņš teica. — Iešu tomēr nomazgāties. Man vēl vesels lērums darīšanu.
Redriks ieslēdzās vannasistabā, iemeta apģērbu ūdens- tvertnē, bet kasteti, atlikušos uzgriežņus, cigaretes un pārējos sīkumus uzlika uz plauktiņa. Viņš ilgi grozījās zem karstas, gandrīz verdošas dušas, stenēja un pūta, berzdams ķermeni ar asu sūkli, kamēr miesa k|uva tumšsarkana, tad izslēdza dušu, apsēdās uz vannas malas un aizpīpēja. Vados guldzēja ūdens. Virtuvē Gūta šķindināja traukus, vannasistabā ieplūda ceptu zivju smarža; pēc tam viņa pieklauvēja pie durvīm un pabāza tīru ve|u.
— Ģērbies ātrāk! Zivis atdziest.
Gūta tagad bija jau atguvusies un atkal sāka komandēt. Pavīpsnājis Redriks apģērbās, tas ir, uzstīvēja krekliņu un sporta bikses, un tādā izskatā atgriezās virtuvē.
— Nu tagad var arī paēst, — apsēzdamies viņš teica.
— Vai ve|u saliki tvertnē?
— Aha, — ar pilnu muti Redriks atbildēja. — Laba zivtiņa!
— Ūdeni uzlēji?
— Nē-ē… pardon, vainīgs, tas vairs neatkārtosies, madam… Nu izbeidz, gan pagūsi, tagad pasēdi! — Viņš satvēra Gutu aiz rokas un mēģināja viņu novilkt sev klēpī, bet viņa izvairījās un nosēdās galda otrā pusē.
— Tu smādē vīru, — Redriks noteica, atkal piebāzis pilnu muti. — Tātad riebjas.
— Kas tu tagad par vīru! Tukšs maiss, nevis vīrs. Tevi vispirms vajag piepildīt.
— Un ja nu pēkšņi? Pasaulē taču notiek arī brīnumi!
— Kaut kā neesmu manījusi, ka tu darītu brīnumus. Varbūt iedzersi?
Redriks šaubās pagrozīja dakšiņu.
— Tomēr ne-ē, — viņš noteica un, paskatījies pulkstenī, piecēlās. — Es tagad iešu. Sagatavo man parādes uzvalku. «A» klases: lai būtu krekls, kaklasaite…
Ar patiku šļūkādams tīrām, basām kājām pa vēso grīdu, viņš iegāja pieliekamajā un aizšāva aizbīdni. Tad uzlika gumijas priekšautu, uzvilka garus gumijas pirkstaiņus un ķērās pie maisa, izkraujot uz galda visu tā saturu. Divi «mānekļi». Kastīte ar «kniepadatām». Deviņas «baterijas». Trīs «aproces». Un viena tāda kā stīpa — arī kaut kas līdzīgs «aprocei», taču no baltmetāla, vieglāka un ar lielāku diametru, ap trīsdesmit milimetru. Sešpadsmit «melnās lāses» polietilēna sainī. Divi pilnīgi veseli «sūkļi» dūres lielumā. Trīs «niezekļi». «Gāzētā māla» kārba. Maisā vēl palika smags porcelāna konteiners, rūpīgi iesaiņots stikla tarā, taču Redriks to neaiztika. Viņš izvilka cigareti un aizpīpēja, apskatīdams mantību, kas bija salikta uz galda.
Pēc tam atvēra atvilktni, izņēma papīra lapu, zīmuļa galiņu un skaitīkļus. Iespiedis cigareti mutes kaktiņā, miegdams acis no dūmiem, viņš rakstīja skaitli pēc skaitļa, kārtodams visu trīs stabiņos, pēc tam pirmos divus saskaitīja. Summas bija iespaidīgas. Redriks nospieda iz- smēķi pelnutraukā, uzmanīgi atvēra kārbu un izbēra «kniepadatas» uz papīra. Elektriskajā gaismā tās zilgi lāsmoja un tikai retumis pēkšņi uzziedēja tīrās spektra krāsās — dzeltenā, sarkanā un zaļā. Viņš paņēma vienu «kniepadatu» un, lai nesadurtos, uzmanīgi saspieda starp īkšķi un rādītāju. Pēc tam izslēdza gaismu un brītiņu pagaidīja, kamēr acis pierod pie tumsas. Taču «kniepadata» klusēja. Redriks nolika lo sāņus, sataustīja citu un atkal iespieda starp pirkstiem. Atkal nekā. Viņš paspieda stiprāk, riskēdams sadurt pirkstus, un tad «kniepadata» atdzīvojās: pa to sāka skraidīt vāji sārtas gaismas zibšņi, kurus pēkšņi nomainīja retāki za|i uzliesmojumi. Kādu brīdi Redriks tīksminājās par savādo zibšņu spēli, kurai, kā viņš bija izlasījis «Ziņojumos», noteikti bija kāda nozīme, varbūt tā signalizēja par ko |oti svarīgu, ļoti nopietnu; pēc tam nolika «kniepadatu» sāņus, atsevišķi no citām, un paņēma jaunu …