Kopa bija septiņdesmit trīs «kniepadatas», no tām divpadsmit «runāja», pārējās klusēja. Patiesībā arī tām vajadzēja runāt, bet ar pirkstiem vien te nepietika, bija nepieciešama speciāla mašīna galda lielumā. Redriks iededza gaismu un pie uzrakstītajiem skaitļiem pierakstīja vēl divus. Un tikai pēc tam viņš bija sadūšojies nākamajam solim.
Redriks iebāza abas rokas maisā un, elpu aizturējis, izvilka un uzlika uz galda mīkstu vīstokli. Labu brīdi viņš skatījās uz to, domīgi berzēdams zodu ar delnas virspusi. Pēc tam tomēr paņēma zīmuli, pagrozīja to neveiklajos pirkstos, kas bija ievilkti gumijas cimdos, un atkal nometa. Izvilka vēl vienu cigareti un, neatraudams acis no vīstokļa, izpīpēja to līdz galam.
— Kāda velna pēc! — Redriks skaļi noteica, apņēmīgi satvēra vīstokli un iebāza atpakaļ maisā. — Viss. Un pietiek.
Viņš ātri sameta «kniepadatas» atpakaļ kārbā un piecēlās. Bija laiks iet. Varbūt pusstundu varētu pagulēt, lai galva kļūtu skaidrāka, taču, no otras puses, daudz derīgāk ierasties uz tikšanos pirms laika un paskatīties, kas un kā. Viņš nometa cimdus, pakāra priekšautu un, neizslēdzis gaisinu, izgāja no pieliekamā.
Uzvalks jau bija nolikts uz gultas, un Redriks sāka ģērbties. Spoguļa priekšā viņš patlaban sasēja kaklasaiti, kad viņam aiz muguras klusu iečīkstējās grīdas dēļi, atskanēja sparīga šņākuļošana, un viņš savaikstija seju īgnā grimasē, lai nesāktu smieties.
— O-ū! — pēkšņi viņam blakus iekliedzās sīka bal- stiņa, un kaut kas satvēra viņu aiz kājas.
— Ai-ai-ai! — Redriks izsaucās un «bezsamaņā» iekrita gultā.
Pērtiķēns smiedamās un spiegdama nekavējoties uzrāpās viņam virsū. Meitene Redriku bradāja ar kājām, raus
tīja aiz matiem un applūdināja ar daždažādas informācijas plūdiem. Kaimiņu Villijs atrāvis lellei kāju. Trešajā stāvā uzradies balts kaķēns ar sarkanām acīm — droši vien nav klausījis mammu un gājis Zonā. Vakariņās bijusi biezputra ar Ievārījumu. Tēvocis Gutalīns atkal piesūcies un bijis slims, viņš pat raudājis. Kāpēc zivis neslīkst, ja viņas ir ūdenī? Kāpēc mamma naktī negul? Kāpēc ir pieci pirksti, bet rokas divas un deguns tikai viens?… Red- riks saudzīgi apkampa silto radījumu, kas rāpoja pa viņa vēderu un krūtīm, ieskatījās milzīgajās, viscaur tumšajās — bez baltumiem — acīs, piespieda seju pie apaļā, ar zeltainu, mīkstu pūku apaugušā vaidziņa un čukstēja:
— Pērtiķēn… ak, tu Pērtiķēn, manu Pērtiķēn…
Pie auss asi iezvanījās telefons. Redriks pastiepa roku un nonēma klausuli.
— Hallo!
Neviens neatsaucās. Pec tam klausulē noknakšķēja un atskanēja īsi signāli. Redriks piecēlās, nolaida Pērtiķēnu zemē un, vairs viņā neklausīdamies, uzvilka bikses un žaketi. Bērns bez mitas tarkšķēja, taču viņš izklaidīgi pasmaidīja vienīgi ar muti, tā ka beidzot viņam lika paziņots, ka tētis laikam ir ar zobiem sakodis un norijis mēli, un tad viņu atstāja mierā.
Redriks iegāja pieliekamajā, salika portfelī visu, kas atradās uz galda, ieskrēja vannasistabā pēc kastetes, vēlreiz atgriezās pieliekamajā, vienā rokā paņēma portfeli, otrā — grozu ar maisu, izgāja, rūpīgi aizslēdza durvis un uzsauca Gūtai:
— Es aizeju!
— Kad būsi mājās? — viņa jautāja, iznākdama no virtuves. Viņa jau bija sakārtojusi matus un nokrāsojusies, un viņai mugurā bija nevis rītasvārki, bet mājas kleita, tā, kas viņam vislabāk patika, — koši zila ar dziļu izgriezumu.
— Es piezvanīšu, — Redriks atbildēja, skatīdamies uz sievu, tad piegāja pie viņas un noliecies noskūpstīja uz kakla izgriezumā.
— Jel ej, — Gūta klusu teica.
— Un es? Un mani? — Pērtiķēns spiedza, spraukdamās starp viņiem.
Vajadzēja noliekties vēl zemāk. Gūta skatījās viņā stingu skatienu.
— Sīkums. Neuztraucies. Es piezvanīšu.
Stāvu zemāk uz kāpņu laukumiņa Redriks ieraudzīja korpulentu cilvēku svītrainā pidžamā, kurš ņēmās ap savu durvju atslēgu. No dzīvokļa nāca silta, skābena smaka. Redriks apstājās un sveicināja:
— Labrīt!
Resnais vīrs bažīgi paskatījās uz Redriku pār spēcīgo plecu un kaut ko noņurdēja.
— Jūsu laulātā draudzenē naktī ieradās pie mums, — Redriks teica. — Mēs it kā kaut ko zāģējot. Tas ir pārpratums.
— Kas man par daļu! — resnais vīrs pidžamā norūca.
— Vakar sieva mazgāja veļu, — Redriks turpināja.
— Ja mēs traucējam jūs, lūdzu, atvainojiet.
— Es neko neesmu teicis, — resnais paskaidroja.
— Lūdzu…
— Nu, ļoti priecājos, — Redriks sacīja.
Viņš nokāpa lejā, iegāja garāžā, nolika grozu ar maisu kaktā, uzcēla tam virsū veco automašīnas sēdekli, beigās visu rūpīgi apskatīja un izgāja uz ielas.
Tālu nebija jāiet — divi kvartāli līdz laukumam, tad cauri parkam un vēl viens kvartāls līdz Centrālajam prospektam. «Metropoles» priekšā, kā parasti, mirdzēja vesela rinda niķelētu un lakotu dažādas krāsas mašīnu, sulaiņi aveņkrāsas livrejās stiepa uz ieejas durvīm čemodānus, uz marmora kāpnēm solīdi ārzemnieciska izskata cilvēki, kūpinādami cigārus, apspriedās grupiņās pa divi, pa trīs. Redriks nolēma pagaidām tur neiet. Viņš iekārtojās pie galdiņa zem sauljuma kādā mazā kafejnīciņā, kas atradās «AAetropolei» ielas pretējā pusē, palūdza kafiju un aizpīpēja. Dažus soļus no viņa pie cita galdiņa sēdēja trīs starptautiskās policijas darbinieki civilos tērpos, viņi klusēdami steigšus ēda hārmontiešu gaumē sagatavotus ceptus cīsiņus un dzēra tumšo alu no dziļām stikla krūzītēm. Otrā pusē, soļus desmit no viņa, kāds seržants, saņēmis dakšiņu saujā, drūmā noskaņojumā rija ceptus kartupeļus. Zilā ķivere ar dibenu uz augšu gulēja uz grīdas blakus viņa krēslam, siksna ar revolvera maksti karājās, pārsviesta pār atzveltni. Vairāk apmeklētāju kafejnīcā nebija. Oficiante, nepazīstama sieviete jau gados, stāvēja maliņā un laiku pa laikam nožāvājās, ar roku delikāti aizsegdama nokrāsotās lūpas. Pulkstenis bija bez divdesmit minūtēm deviņi.
Redriks ieraudzīja, ka no viesnīcas iznāk Ričards Nunans, pa ceļam kaut ko gremodams un likdams galvā mīkstu platmali. Viņš mundri tipināja pa kāpnēm — maziņš, resns, sārts, omulīgs, tikko mazgājies, droši pārliecināts, ka diena nenesīs viņam nekādas nepatikšanas. Viņš pamāja kādam ar roku, pārmeta salocīto putekļu mēteli pār labo plecu un piegāja pie sava peugeot. Arī mašīna Dikam bija īsa, ieapaļas formas, tikko nomazgāta un arī it kā droša, ka šodien tai nedraud nekādas briesmas.
Aizsedzis seju ar plaukstu, Redriks vēroja, kā Nunans rosīgi un lietišķi iekārtojas pie stūres, pārliek kaut ko no priekšējā sēdekļa uz pakaļējā, pēc kaut kā noliecas, pagroza atpakaļskata spoguli. Tad mazā mašīnīte izgrūda zilu dūmu mākulīšus, pasignalizēja kādam afrikānim apmetnī un žirgti izripoja uz ielas. Spriežot pēc visa, Nunans devās uz institūtu, tātad viņam bija jāapbrauc apkārt strūklakai un jāstūrē garām kafejnīcai. Piecelties un aiziet bija jau par vēlu, tāpēc Redriks aizklāja seju ar plaukstu un sakņupa pār savu kafijas tasīti. Tomēr tas nelīdzēja. Peugeot nopīpināja pie pašas auss, nočīkstēja bremzes, un Nunana rnožā balss sauca:
— Ei, Suhart! Red!
Klusi pie sevis nolamājies, Redriks pacēla galvu. Nunans jau naski soļoja uz viņa pusi, pa ceļam stiepdams pretī roku. Viņš staroja laipnībā.
— Ko tu te dari tādā agrumā? — pienākdams klāt, Ričards jautāja. — Pateicos, madarn, — viņš izmeta oficiantei, — neko nevajag… — Un atkal Redrikam: — Simt gadu neesmu tevi redzējis. Kur tu biji pazudis? Ar ko nodarbojies?