— Tā neko… — Redriks negribīgi norūca. — Ar sīkumiem.
Viņš skatījās, kā Nunans ar tam raksturīgo rosību un pamatīgumu iekārtojas krēslā viņam pretī, ar tuklajām roķelēm pastumj glāzi ar salvetēm uz vienu pusi, sviestmaižu šķīvi uz otru, un klausījās Nunana draudzīgajā
pļāpāšanā.
— Tu izskaties tāds ne dzīvs, ne miris, vai neizgulies, vai? Zini, arī es pēdējā laikā esmu nomocījies ar jauno tehniku, bet vai tāpēc lai es negulētu — nē, brālīt, miegs man ir pirmajā vietā, un automātika var iet ratāl… — Viņš pēkšņi apskatījās apkārt. — Pardon, varbūt tu kādu gaidi? Vai es netraucēju?
— Ne jau, ne… — Redriks gurdi teica. — Gluži vienkārši iegadījies brīvs brītiņš, domāju, iedzeršu kafiju.
— Nu, es tevi ilgi neaizkavēšu, — Diks mierināja un paskatījās pulkstenī. — Paklau, Red, met tu savus sīkumus pie malas un atgriezies institūtā. Pats zini, tur tevi saņemtu atplestām rokām jebkurā laikā. Gribi atkal pie krieva! Nesen ieradās.
Redriks pakratija galvu.
— Nē, — viņš noteica. — Otrs Kirils vēl nav piedzimis… Man jūsu institūtā nav ko darīt. Jums tur tagad ir automātika, roboti staigā pa Zonu, jādomā, prēmijas arī saņem roboti… Bet par laboranta grašiem… tur man neiznāk pat smēķiem.
— Nepļāpā niekus, to visu varētu nokārtot, — Nunans iebilda.
— Neciešu, ka man ko nokārto, — Redriks paskaidroja. — Savu mūžu esmu visu nokārtojis pats un arī turpmāk rīkošos tāpat.
— Lepns esi kļuvis… — Nunans nosodoši teica.
— Nemaz ne. Man tikai nepatīk, ka jāskaita katrs grasis.
— Jā, tev taisnība, — Nunans izklaidīgi noteica. Viņš vienaldzīgi paskatījās uz portfeli, kas atradās blakus Redrikam, ar pirkstu paberzēja plāksnīti, kurā bija iegravēti slāvu burti. — Viss pareizi: nauda cilvēkam vajadzīga tādēļ, lai par to nekad nebūtu jādomā… Vai Kirils uzdāvināja? — viņš jautāja, pamādams ar galvu uz portfeli.
— Saņēmu mantojumā, — Redriks paskaidroja.
— Kāpēc tu vairs nerādies «Boržčā»? — Nunans gribēja zināt. — Es gan tur gandrīz katru dienu pusdienoju. Seit, «Metropolē», par katru kotleti tik briesmīgi plēš… Paklau, — viņš pēkšņi ierunājās citā tonī, — kā tev pašlaik ar finansēm?
— Vai gribi aizņemties?
— Nē, gluži otrādi.
— Tātad gribi aizdot…
— Ir darbiņš, — Nunans paskaidroja.
— Ak dievs! — Redriks iesaucās. — Arī tu par to pašu!
— Un kurš tad vēl? — Nunans tūlīt gribēja zināt.
— Daudz ir tādu… darba devēju.
Nunans iesmējās, it kā tikai nupat būtu sapratis viņu.
— Nē, tas nebūtu pēc tavas galvenās profesijas.
— Pēc kuras tad?
Nunans atkal paskatījās pulkstenī.
— Zini ko, — viņš teica pieceldamies. — Atnāc uz «Boržču» pusdienās, tā ap pulksten diviem. Tad parunāsim.
— Uz diviem es nepagūšu.
— Nu tad vakarā ap sešiem. Labi?
— Paskatīsimies, — Redriks teica un arī paskatījās pulkstenī. Bija bez piecām minūtēm deviņi.
Nunans pamāja ar rociņu un aizvēlās pie sava peugeot. Redriks noskatījās viņam pakaļ, pasauca viesmīli, palūdza «Lucktj strike», samaksāja un, paņēmis portfeli, nesteidzīgi gāja pār ielu uz viesnīcu. Saule jau pamatīgi cepināja, gaiss bija smacīgi mitrs. Redrikam sūrstēja acis. Viņš tās stipri sainiedza, nožēlodams, ka pietrūcis laika kaut stundiņu pagulēt pirms svarīgā pasākuma. Un tad pēkšņi ar viņu kaut kas notika.
Tā ar viņu ārpus Zonas nekad nebija gadījies un arī Zonā nolika tikai divas trīs reizes. Viņš pēkšņi it kā nokļuva citā pasaulē. Miljoniem smaržu plūda pār viņu — asas, saldas, metāliskas, maigas, bīstamas, satraucošas, milzīgas kā māja, sīkas kā puteklīši, raupjas kā akmeņi, smalkas un sarežģītas kā pulksteņmehānisms. Gaiss kļuva ciets, taustāms, tajā parādījās šķautnes, virsmas, leņķi, it kā izplatījums butu piepildījies ar milzīgām, nelīdzenām, grumbuļainām lodēm, glumām piramīdām, milzīgiem, asiem kristāliem, un viņam bija jāspiežas tam visam cauri — kā sapnī cauri vecu krāmu tirgotāja bodītei, kas piekrauta ar senām kroplīgas formas mēbelēm. Tas ilga tikai īsu mirkli. Viņš atvēra acis, un viss izgaisa. Tā nebija cita pasaule, bet gan tā pati agrākā zināmā pasaule, kas pagriezusi pret viņu otru — nepazīstamo pusi, šī puse atklājās viņam uz īsu mirkli un atkal cieši aizvērās, pirms viņš paguva ko apjaust…
Pie auss saniknoti rēca kādas mašīnas signāls. Redriks sāka iet ātrāk, pec tam metās skriešus un apstājās tikai pie «Metropoles» sienas. Sirds neganti dauzījās, viņš nolika portfeli uz asfalta, steigā atplēsa cigarešu paciņu, aizpīpēja un dziļi ievilka dūmu, atpūzdamies kā pēc kautiņa, un dežurējošais policists, apstājies blakus, norūpējies vaicāja:
— Vai palīdzēt jums, mister?
— N-nē, — Redriks izdvesa un noklepojās. — Smacīgi …
— Varbūt pavadīt?
Redriks noliecās un pacēla portfeli.
— Paldies, draugs. Viss kārtībā.
Viņš ātri devās uz ieeju, uzskrēja pa kāpnēm un iegāja vestibilā. Te bija vēsi un krēslaini. Vajadzētu pasēdēt kādā no šiem milzīgajiem, ar ādu apvilktajiem krēsliem, atgūties, atvilkt elpu, bet nebija laika, Redriks jau tāpat bija nokavējies. Viņš atļāvās tikai izpīpēt cigareti, no nolaisto plakstu apakšas aplūkodams cilvēkus, kuri drūzmējās vestibilā. Kaulainais jau bija klāt — nervozi rakņājās pa žurnāliem pie preses izdevumu letes. Redriks iemeta izsmēķi urnā un iegāja lifta kabīnē.
Viņš nepaguva aizvērt durvis, un aiz viņa tur iespraucās kāds astmatisks, drukns resnītis, pamatīgi sasmaržojusies dārniņa un sadrūmis puika, kas sūkāja šokolādi, kā arī liela auguma vecene ar slikti noskūtu zodu. Redriks tika iespiests kaktā. Viņš aizvēra acis, lai neredzētu puiku, kam pār zodu tecēja brūnas siekalas, bet sejiņa bija svaiga, tīra, bez neviena matiņa, — un nebūtu jāskatās uz puikas māmiņu, kuras plakanās krūtis greznoja liela, sudrabā iestrādātā «melno lāšu» virkne, un lai neredzētu resnīša izvalbītos sklerotisko acu baltumus un atbaidošās kārpas uz vecenes uztūkušā snuķa. Resnītis mēģināja aizpīpēt, taču vecene viņu traucēja un darīja to līdz piektajam stāvam, kur izvēlās ārā no lifta; līdzko viņa bija prom, resnītis aizpīpēja ar tādu izskatu, it kā aizstāvētu savu pilsoņa brīvību, tūlīt gan sāka klepot uri cīnīties ar elpas trūkumu — sēkdams un krekšķēdams, kā kamielis izstiepdams lūpas un bakstīdams ar elkoni Redrikam sānos …
Astotajā stāvā Redriks izkāpa un soļoja pa mīksto gaiteņa paklāju, te bija mājīga, patīkama gaisma, ko deva neredzamas spuldzes. Šeit vējoja Parīzes smaržas un dārgas tabakas smārds, te smaržoja pēc cieši piebāztu naudasmaku ādas, pēc elegantām dāmiņām, kurām maksāja piecsimt monētas par vienu nakti, pēc masīviem zelta portsigāriem — pēc visas tās lētās mantas riebīgā pelējuma, kas bija izaudzis no Zonas; te sūca, rija, kampa no Zonas, aptaukojās no tās labumiem, bet šai sabiedrībai bija gluži vienalga, kas te notiek un it sevišķi kas notiks vēlāk, pēc tam kad tā būs sagrābusies visu pēc sirds patikas, pierijusies līdz kaklam un kad viss, kas bijis Zonā, atradīsies ārpusē un izjauks pasaules līdzsvaru … Redriks bez klauvēšanas pagrūda astoņsimt septiņdesmit ceturtā numura durvis.