Krekšķis, sēdēdams uz galda pie loga, tiūrās ap cigāru. Viņš bija ģerbies pidžamā, retie mati vēl mitri, bet jau rūpīgi sasukati, celiņš pa vidu, neveselīgā, uzburbusī seja gludi noskūta.
— Abā, — viņš noteica, acis nepaceldams. — Precizitāte ir karaliska īpašība. Esiet sveicināts, manu zēni
Beidzot viņš bija apgriezis cigāra galu, saņēma to abām rokām, pacēla pie lupām un pavilka degunu gar to gan uz vienu, gan otru pusi.
— Kur tad ir mūsu vecais, labais Bārbridžs? — viņš jautāja, paceldams acis. Tās bija dzidri zilas kā eņģelim.
Redriks nolika portfeli uz dīvāna, pats apsēdās un izvilka cigareti.
— Bārbridžs neatnāks, — viņš paziņoja.
— Vecais, labais Bārbridžs, — Krekšķis vēlreiz atkārtoja, pārlika cigāru pirkstos un uzmanīgi iebāza to mutē.
— Vecajam Bārbridžam uzdod nervi…
Viņš vēl vienmēr skatījās uz Redriku skaidrām, zilām acīm, ne reizi tās nepamirkšķinādams. Viņš nekad tās nemirkšķināja. Durvis pavērās, un istabā iespraucās Kaulainais.
— Kas tas bija par cilvēku, ar kuru jūs sarunājāties? — viņš jautāja jau uz sliekšņa.
— Ā-ā, sveicināts! — Redriks viņam laipni atsaucās, nokratīdams pelnus uz grīdas.
Kaulainais sabāza rokas kabatās un tuvojās Redrikam, plati likdams uz iekšu vērstās pēdas.
— Mēs esam jums simtreiz teikuši: pirms tikšanās nedrīkst būt nekādu kontaktu ar svešiem cilvēkiem. Bet ko jūs darāt? — viņš pārmetoši vaicāja.
— Es sasveicinos, — Redriks atbildēja. — Bet jūs?
Krekšķis iesmējās, un Kaulainais aizkaitināts iesaucās;
— Sveiki, sveiki… — Viņš vairs neurbās Redrikā ar pārmetošu skatienu un nokrita tam blakus uz dīvāna.
— Tā nedrīkst darīt. Vai saprotat? Nedrīksti
— Tad nozīmējiet tikšanos tādā vietā, kur man nav paziņu, — Redriks atcirta.
— Zēnam taisnība, — Krekšķis viņu aizstāvēja. — Mēs esam nošāvuši greizi… Kas tas bija par cilvēku?
— Ričards Nunans, — Redriks paskaidroja. — Viņš pārstāv kaut kādu firmu, kas piegādā institūtam mašīnas. Dzīvo šeit, viesnīcā.
— Redz, cik vienkārši! — Krekšķis teica Kaulainajam, paņēma no galda interesantas šķiltavas, kas bija izveidotas Brīvības statujas veidā, aizdomīgi paskatījās uz tām un nolika atpakaļ.
— Kur tad ir Bārbridžs? — Kaulainais jautāja jau pavisam draudzīgi.
— Bārbridžs iegāzies, — Redriks paskaidroja.
Tie abi ātri saskatījās.
— Miers viņa pīšļiem, — Krekšķis noteica, uzmanīgi vērdamies Redrikā. — Vai varbūt viņš arestēts?
Krietnu brīdi Redriks klusēja un, lēni vilkdams dūmus, izsmēķēja cigareti. Tad viņš nometa izsmēķi uz grīdas un sacīja:
— Nebaidieties, viss ir ar glanci. Viņš atrodas slimnīcā.
— Nav ko teikt — ar glanci! — Kaulainais nervozi uzlēca kājās un piegāja pie loga. — Kurā slimnīcā?
— Nebaidieties, — Redriks atkārtoja. — Viņš ir tajā, kur jābūt. Ķersimies pie lietas, man nāk miegs.
— Konkrēti kurā slimnīcā? — Kaulainais jau aizkaitināts jautāja.
— Es taču jums teicu! — Redriks atcirta un paņēma portfeli. — Vai mēs šodien ko darīsim vai ne?
— Darīsim, darīsim, manu zēn, — Krekšķis žirgti atsaucās.
Negaidīti viegli viņš nolēca uz grīdas, ātri piestūma žurnālu galdiņu pie Redrika, ar vienu vēzienu noslaucīja uz paklāja žurnālu un avīžu kaudzi un pats apsēdās iepretī, atbalstījis pret ceļiem sārtās, spalvainās rokas.
— Rādiet nu šurp! — viņš uzaicināja.
Redriks atvēra portfeli, izvilka cenu sarakstu un nolika uz galdiņa Krckšķim priekšā. Tas paskatījās un ar nagu pastūma sarakstu sāņus. Kaulainais, nostājies Krekšķini aiz muguras, viņam pār plecu blenza sarakstā.
— Tas ir rēķins, — Redriks paskaidroja.
— Redzu jau, redzu, — Krekšķis atsaucās. — Rādiet šurp mantu!
— Naudu! •— Redriks pieprasīja.
— Kas tas par «gredzenu»? — Kaulainais aizdomīgi vaicāja, pār Krekšķa plecu bakstīdams ar pirkstu sarakstā.
Redriks neatbildēja. Aizvērto portfeli viņš turēja uz ceļiem un neatraudamies skatījās zilajās eņģeļa acīs. Krekšķis beidzot pavīpsnāja.
— Par ko gan es jūs tā mīlu, manu zēn? — viņš novilka. — Un vēl runā, ka inilestiba no pirmā acu uzmetiena nemēdzot būt!
Krekšķis teatrāli nopūtās. — Fil, draudziņ, kā pie viņiem te pieņemts izteikties? Noskaiti viņam to šmeli, at- grūd zaļos… un pasniedz man beidzot sērkociņuI Tu taču redzi… — Un viņš patirināja cigāru, ko vēl arvien turēja starp diviem pirkstiem.
Kaulainais Fils noburkšķēja kaut ko nesaprotamu, pasvieda viņam kastīti, bet pats iegāja blakusistabā pa durvīm, ko aizsedza portjeras. Bija dzirdams, ka viņš tur piktā balsī ar kādu sarunājas, kaut ko par kaķi maisā, bet Krekšķis, beidzot aizdedzinājis savu cigāru, vēl arvien skatījās tieši uz Redriku ar sastingušu smaidu plānajās, bālajās lūpās un it kā kaut ko pārdomāja, un Redriks, atspiedis zodu uz portfeļa, tāpat skatījās viņam sejā un arī centās nemirkšķināt, lai gan plaksti neganti sūrstēja un acīs sariesās asaras. Tad Kaulainais atgriezās, nometa uz galdiņa divas banknošu paciņas un sapūties nosēdās blakus Redrikam. Tas laiski pastiepās pēc naudas, taču Krekšķis ar rokas mājienu viņu apturēja, norāva no paciņām bandroles un iebāza tās sev pidžamas kabatā.
— Tagad lūdzu, — viņš teica.
Redriks paņēma naudu un neskaitīdams sastūķēja visu žaketes iekškabatās. Pēc tam sāka ņemt laupījumu ārā no portfeļa. Viņš to darīja lēnām, dodams tiem abiem iespēju apskatīt katru priekšmetu atsevišķi un salīdzināt ar sarakstu. Istabā valdīja klusums, bija dzirdama vienīgi Krekšķa sēcošā, skaļā elpa, un aiz portjerām skanēja klusa šķindoņa, it kā pret glāzes malu sistos karotīte.
Kad Redriks beidzot aizvēra portfeli un noknakšķināja slēdžus, Krekšķis pacēla acis uz viņu un prasīja:
— Nu bet kā ar pašu galveno?
— Nekā, — Redriks atbildēja. Viņš brīdi klusēja, tad piebilda: — Pagaidām.
— Man patīk šis «pagaidām», ~ Krekšķis mīlīgā balsī teica. — Bet tev, Fil?
— Suhart, tu mūs muļķo, pūt miglu acīs. Paceļas jautājums: kāpēc tu tā dari? — Kaulainais īgni pārmeta.
— Tāda specialitāte: viss miglā tīts, tumšas lietiņas, — Reds paskaidroja. — Mums visiem tāda grūta specialitāte.
— Nu labi, — Krekšķis nokrekšķināja. — Bet kur fotoaparāts?
— Velns parāvis! — Redrikam izlauzās. Viņš ar pirkstiem paberzēja vaigu, juzdams, ka sejā saplūst asinis. — Esmu vainīgs. Pavisam aizmirsu.
— Tur? — Krekšķis prasīja, ar cigāru izdarīdams gaisā nenoteiktu kustību.
— Neatceros… Droši vien tur.., — Redriks aizvēra acis un atlaidās pret divāna atzveltni. — Nē, esmu pilnīgi aizmirsis.
— Zēl, — Krekšķis noteica. — Bet jūs, vai jūs vismaz pats redzējāt to lietiņu?
— Nē, taču, — Redriks īgni izgrūda. — Tur jau ir tas suns aprakts. Mēs nemaz neaizgājām līdz kauperiein. Bārbridžs iestiga «recekli», un man tūlīt vajadzēja griezt ilksis uz otru pusi… Varat būt pārliecināti — ja es to būtu ieraudzījis, noteikti nebūtu aizmirsis …
— Paskaties, liju, skatiesl — pēkšņi Kaulainais pārbijies čukstēja. — Kas tas ir?