Viņš sēdēja, saspringti izstiepis sev priekšā labās rokas rādītājpirkstu. Ap to griezās Redrika atnestā baltā metāla stīpa, un Kaulainais, acis izvalbījis, skatījās uz riņķojošo priekšmetu.
— Tā neapstājas! — viņš skaļi sacija, bolīdams acis no stīpas uz Krekšķi un atkal uz stīpu.
— Ko nozīmē — neapstājas? — Krekšķis bažīgi jautāja un pavirzījās mazliet sāņus.
— Es uzliku to uz pirksta un pāris reižu pagriezu… tāpat vien… bet tagad tā griežas jau veselu minūti un neapstājas!
Kaulainais pēkšņi pielēca kājās un, turot pirkstu izstieptu sev priekšā, aizskrēja aiz portjerām. Stīpa, sudrabaini vizēdama, kā lidmašīnas propelleris griezās viņa priekšā.
— Ko jūs esat mums atnesis? — Krekšķis jautāja.
— Velns to zina! — Redriks izsaucās. — Es pats nezināju… Ja būtu zinājis, noplēstu vairāk…
Krekšķis labu bridi skatījās uz viņu, pēc tam piecēlās un arī nozuda aiz portjerām. No turienes atskanēja čukstošas balsis. Redriks izvilka cigareti, aizpīpēja, pacēla no grīdas kādu žurnālu un izklaidīgi sāka to šķirstīt. Žurnālā papilnam bija apburošu skaistuļu, bet pašlaik viņam riebās uz tām skatīties. Redriks aizmeta protn žurnālu un pārlaida acis istabai, meklēdams, vai nav ko iedzert. Tad viņš izvilka no žaketes iekškabatas naudas paciņu un pārskaitīja banknotes. Viss bija pareizi, bet, lai atvairītu miegu, kas mācās virsū kā mākonis, viņš pārskaitīja arī otru paciņu. Kad nauda atkal bija noslēpta kabatā, atgriezās Krekšķis.
— Jums ir laimējies, manu zēn, — viņš pavēstīja, no jauna nosēzdamies pretī Redrikam. — Vai zināt, kas ir perpetuum mobile?
— Nē, — Redriks atbildēja. — To mēs skolā neesam mācījušies.
— Un nevajag arī, — Krekšķis noteica. Viņš izvilka vēl vienu naudas paciņu un, noteikdams: — Tā ir maksa par pirmo eksemplāru, — noplēsa bandroli 110 paciņas. — Par katru jaunu šādas stīpas eksemplāru jūs saņemsiet divas (adas paciņas. Vai sapratāt, manu zēn? Divas! Bet ar noteikumu, ka, izņemot jūs, Redrik, un mūs ar Filu, neviens nekad par šīm stīpām neko neuzzinās. Norunāts?
Redriks klusēdams iebāza naudu kabatā un piecēlās.
— Es aizeju. Kad un kur būs nākamā tikšanās?
Krekšķis arī piecēlās.
— Tad jums piezvanīs, — viņš teica. — Gaidiet zvanu katru piektdienu no deviņiem līdz deviņiem trīsdesmit rīta. Jums nodos sveicienus no Fila Hjū un paziņos par tikšanos.
Rrdriks pamāja un devās uz durvīm. Krekšķis sekoja, uzlicis roku viņam uz pleca.
— Es gribu, lai jūs saprastu, — Krekšķis turpināja. — Tas viss ir labi, ļoti miji un tā tālāk, taču «gredzens», šī stipa — tas gluži vienkārši ir brīnums, bet vispirms mums vajadzīgas divas lietas: fotogrāfijas un pilns konteiners. Atdodiet mums mūsu fotoaparātu, bet ar izfotografētu filmu un mūsu porcelāna konteineru, taču nevis tukšu, bet pilnu — un jums nekad vairs nevajadzēs iet uz Zonu …
Redriks, paraustījis plecu, nokratīja Krekšķa roku, atvēra durvis un izgāja. Atpaka| nepaskatīdamies, viņš soļoja pa mīksto paklāju un visu laiku juta pakausī zilo eņģeļacu skatienu. Liftu viņš negaidīja un kājām noskrēja pa kāpnēm no astotā stāva.
Iznācis no «Metropoles», Redriks iekāpa taksometrā un aizbrauca uz otru pilsētas malu. Šoferis bija svešs, viens 110 jaunajiem, zeņķis ar prāvu degunu un piņņainu seju, no tiem, kādu pēdējos gados Hārmontā saradies papilnam, meklējot asinis stindzinošus piedzīvojumus, pasakainu peļņu, pasaules slavu, kādu īpašu reliģisku novirzienu; tadi saplūda bariem vien, bet tā arī palika taksometru šoferi, oficianti, būvstrādnieki un ārā sviedēji krogos, neapdāvināti, alkatīgi, neskaidru vēlmju nomocīti, ar visu neapmierināti, briesmīgi vīlušies un pārliecināti, ka arī šeit viņi tiks piekrāpti. Puse no viņiem, nopūlējušies pāris mēnešu, lādēdamies atgriezās mājās, stāstīdami par savu vilšanos gandrīz vai visās pasaules zemēs; pavisam nedaudzi kļuva stalkeri un drīz vien gāja bojā, tā arī netikuši skaidrībā par notiekošo. Bet pārējie augus vakarus sēdēja krodziņos, izkāvās, ja radās domstarpības, ari meiču dēļ vai tāpat vien dzērumā, satracinādami pilsētas policiju, komandantūru un vietējos iedzīvotājus līdz ārprātam.
No piņņainā šofera jau pa gabalu smirdēja pēc degvīna, acis viņam bija sarkanas kā trusim, viņš bija briesmīgi uzbudināts un pa ceļam sāka Redrikam stāstīt, kā šorīt viņu ielā uzradies kāds nelaiķis no kapsētas. Tas tātad ienācis savā mājā — bet māja jau kuro gadu stāv aiznaglota, no turienes aizbraukuši visi: gan viņa atraitne, večiņa, gan meita ar vīru, gan mazbērni. Sis nelaiķis pats, kā stāsta kaimiņi, miris pirms gadiem trīsdesmit, jau pirms citplanētiešu ierašanās, bet tagad — še tevi — atvilcies šurp. Pastaigājis, pastaigājis ap māju, pagrabinājies, pēc tam apsēdies pie sētas un sēž. Ļaudis saskrējuši no visa kvartāla, skatās, bet pieiet klāt, protams, baidās. Tad kādam ienācis prātā, ka jāatlauž vaļā viņa mājas durvis. Un ko jūs domājat? Viņš piecēlies, iegājis iekšā un aiztaisījis durvis. Man vajadzēja skriet uz darbu, nezinu, ar ko tas beidzās, dzirdēju tikai, ka taisījās zvanīt uz institūtu, lai aizvāc viņu no mums ātrāk pie velna …
— Stop! — Redriks uzsauca. — Apstājies šeit!
Viņš pataustījās pa kabatu. Sīknaudas nebija, vajadzēja mainīt jaunu banknoti. Pēc tam viņš pastāvēja pie vārtiem tin pagaidīja, kamēr taksometrs aizbrauc. Maitu Ērgļa kotedža bija jauka celtne: divi stāvi, stiklota piebūve ar biljarda istabu, kopts dārziņš, oranžērija, starp ābelēm balta lapene. Un visam apkārt kaltu metāla mežģīņu seta, kas nokrāsota ar gaiši zaļu eļļas krāsu. Redriks pāris reižu nospieda zvana pogu, vārtiņi, viegli čīkstēdami, atvērās, un Redriks lēnām gāja pa smiltīm nobērto celiņu, kas abās pusēs bija apstādits ar rožu krūmiem. Uz mājas lieveņa jau stāvēja Susliks — sarkanmelns, sarāvies, drebošs no vēlēšanās pakalpot. Nepacietīgi viņš sagriezās sāņus, nolaida no pakāpiena vienu kāju, kas drudžaini taustījās pēc atbalsta, tad sāka stiept uz nākamo pakāpienu otru kāju un visu laiku kratīja uz Redrika pusi ar veselo roku, sak, tūlīt, tūlīt…
— Ei, Rudaisl — no dārza atskanēja sievietes balss.
Redriks pagrieza galvu un ieraudzīja starp zaļajiem
krūmiem blakus baltajai, gleznajai lapenei kailus, brūnus plecus, koši sarkanu muti un roku, kas viņu aicināja pie sevis. Viņš pamāja Suslikam, nogriezās no celiņa un šķērsām pāri mīkstajai, zaļajai zālei devās uz lapeni.
Zālienā bija izklāts milzīgs, sarkans paklājs, bet uz tā kā uz troņa ar glāzi rokā sēdēja Dina Bārbridža ļoti inaza, gandrīz nesaskatāmā peldkostīmā; blakus viņai bija nomesta grāmata raibos vākos, un turpat ēnā zem krūma stāvēja mirdzošs spainītis ar ledu, bet no tā rēgojās šaurs, garš pudeles kakls.
— Sveiks, Rudais! — Dina uzsauca, ar glāzi pamādama viņam sveicienu. — Kur tad mans sencis? Vai tiešām atkal iegāzies?
Redriks piegāja un, saņēmis rokas ar portfeli aiz muguras, apstājās, raudzīdamies viņā no augšas. Jā, bērnus Maitu Ērglis Zonā bija izdiedelējis labu labos. Dinas āda vizēja kā atlass, augums bija slaids, vingrs, nevienas liekas tauku krociņas — pusotra simta mārciņu divdesmit gadu vecas meitenes kārdinošās miesas —, un smaragda acis, kas izstaroja gaiimu, liela, valga mute un balti, līdzeni zobi, un mati kraukļa spārna melnumā, saulē mirdzoši, nevērīgi pārlaisti pār vienu plecu. Uz viņas ķermeņa rotājās saules stari, slīdēdami no pleciem uz vēdera un gurniem, viss augums mirdzošas gaismas pārliets, ēna vienīgi starp gandrīz kailajām krūtīm. Viņš stāvēja meitenei blakus un no augšas bez kautrēšanās viņu apskatīja, bet viņa lūkojās uz Redriku no apakšas, saprotoši smīnēdama, tad pielika glāzi pie lūpām un iedzēra dažus malkus.