Viņš apstājās garāžas priekšā, bet, izrausies no mašīnas, ieraudzīja pārvaldnieku, kas viņam tuvojās no skvē- riņa puses. Kā parasti, pārvaldnieks bija sliktā omā, viņa krunkainā sejiņa ar aiztūkušajām acīm pauda tādu riebumu, it kā viņš ietu nevis pa zemi, bet pa mēsliem.
— Labrīt! — Redriks viņu pieklājīgi sveicināja.
Pārvaldnieks, apstājies divu soļu attālumā no viņa, bakstīja ar pirkstu sev pār plecu.
— Vai tas ir jūsu darbs? — viņš uzdeva nesaprotamu jautājumu. Bija redzams, ka kopš vakardienas tie ir viņa pirmie vārdi.
— Par ko jūs runājat?
— Tās šūpoles… Vai jūs tās uzkārāt?
— Es.
— Kādai vajadzībai?
Redriks neatbildējis piegāja pie garāžas durvīm un sāka slēgt tās vaļā. Pārvaldnieks viņam sekoja un nostājās aiz muguras.
— Es jautāju — kādai vajadzībai jūs uzkārāt šūpoles? Kas jūs lūdza?
— Meita lūdza, — Redriks ļoti mierīgi teica un atvēra garāžas durvis.
— Es jums nejautāju par meitu! — Pārvaldnieks pacēla balsi. — Par meitu būs īpaša saruna. Es jautāju: kas jums atļāva? Kas jums atļāvis skvērā saimniekot?
Redriks pagriezās pret viņu, laiciņu stāvēja nekustīgi un, acis nenovērsis, skatījās uz viņa bālo, sīkām dzīsliņām klāto virsdeguni. Pārvaldnieks soli atkāpās un mierīgākā balsī turpināja:
— Arī balkonu neesat pārkrāsojis. Cik reižu es jums…
— Velti pūlaties. Vienalga, es no šejienes prom nebraukšu.
Redriks atgriezās pie mašīnas un iedarbināja dzinēju. Likdams rokas uz stūres, viņš ar acs kaktiņu pamanīja, ka pirkstu kauliņi kļuvuši pavisam balti. Tad viņš izliecās ārā 110 mašīnas un, vairs nevaldīdams pār sevi, uzsauca:
— Bet, ja man tomēr būs jāaizbrauc, tad sargies, odze!
Redriks iedzina mašīnu garāžā, ieslēdza tur gaismu un aizvēra durvis. Tad viņš izvilka no neīstās benzīntvertnes maisu ar laupījumu, sakārtoja mašīnu, iebāza maisu vecā, pītā grozā, virsū uzlika zvejasrīkus, vēl slapjus, ar pielipušu zāli un lapām, bet visam pāri sabēra nobeigušās zivis, kuras vakarvakarā Bārbridžs bija nopircis kādā bodītē pilsētas nomalē. Pēc tam viņš vēlreiz apskatīja mašīnu 110 visām pusēm — tāpat vien aiz ieraduma. Pakaļējam labās puses protektoram bija pielipusi saplacināta cigarcle. Redriks to atrāva — izrādījās, ka tā ir zviedru cigarete. Viņš padomāja un iebāza to sērkociņu kastītē. Tajā jau atradās trīs izsmēķi.
Uz kāpnēm Redriks nevienu nesatika. Viņš apstājās pie sava dzīvokļa durvīm, un tās atvērās, iekams viņš paguva izņemt no kabatas atslēgu. Viņš iespraucās sāniski iekšā, turot smago grozu padusē, un viņu apņēma savas mājas pazīstamā siltuma un smaržu pasaule, bet Gūta, apķērusies viņam ap kaklu, piespiedās ar seju pie krūtīm un sastinga. Pat cauri kombinezonam un siltajam kreklam viņš sajuta, cik mežonīgi dauzās viņas sirds. Viņš neatstūma Gutu, bet pacietīgi stāvēja un gaidīja, kamēr viņa nomierinās, kaut gan tieši šajā mirklī juta, cik ļoti ir nomocījies un zaudējis spēkus.
— Nu labi, — viņa beidzot ierunājās zemā, aizsmakušā balsī, palaida Redriku vaļā un iededza priekštelpā gaismu, bet pati neatskatīdamās gāja uz virtuvi. — Es tev tagad uzvārīšu kafiju… — viņa teica 110 turienes.
— Es te atstiepu zivis, — viņš sacīja māksloti mundrā balsī. — Izcep, sagatavo visas uzreiz, briesmīgi gribas kaut ko ierit — nemaz vairs nav spēka!
Viņa atgriezās, slēpdama seju vaļā palaistajos matos; viņš nolika grozu uz grīdas, palīdzēja viņai izņemt tīklu ar zivīm, un viņi kopā aiznesa to uz virtuvi, kur iegāza zivis skalojamā traukā.
— Ej mazgāties, — Gūta teica. — Kamēr tu tiksi galā, viss būs sagatavots.
— Kā Pērtiķens? — Redriks jautāja, apsēzdamies un vilkdams nost zābakus.
— Visu vakaru p|āpāja, — Gūta atsaucās. — Ar pūlēm noliku gulēt. Bez mitas uzmācās ar jautājumiem: kur tētis, kur tētis? Lai tur plīst vai lūst, bet dod viņai tēti…
Viņa veikli un bez trokšņa rīkojās pa virtuvi; drīz katliņā uz plīts jau vārījās ūdens, zvīņas šķīda uz visām pusēm, vislielākajā pannā čurkstēja ej Ja, un brīnumjauki iesmaržojās tikko uzvārīta kafija.
Redriks piecēlās, basām kājām atgriezās priekštelpā, paņēma grozu un aiznesa to uz pieliekamo. Pec tam viņš ieskatījās guļamistabā. Pērtiķens nemierīgi grozījās, sega nospārdīta un nokarājās uz grīdas, krekliņš uzrāvies uz augšu — tāda viņa tur bija redzama kā uz delnas — mazs, šņācošs zvērēns. Redriks nenovaldījās un paglaudīja viņai muguru, ko klāja mīksta, zeltaina vilniņa, un vai tūkstošo reizi bija pārsteigts, cik šie matiņi zīdaini un gari. Viņam ļoti gribējās paņemt Pērtiķēnu rokās, bet viņš baidījās to pamodināt, turklāt pats bija netīrs kā velns, piesūcies ar Zonu un nāvi. Tāpēc Redriks atgriezās virtuvē, atkal apsēdās pie galda un palūdza:
— Ielej man tasīti kafijas. Mazgāšos pēc tam.
Uz galdiņa atradās žūksnis vakardienas preses izdevumu: «Hārmontas Avīze», žurnāli «Atlēts» un «Plaij- boy» — vesela kaudze žurnālu — un biezais rakstu krājums «Starptautiskā ārpuszemes kultūru institūta ziņojumi» — 56. laidiens pelēkos vākos. Redriks saņēma no Gūtas tasīti kūpošas kafijas un pievilka sev tuvāk «Ziņojumus». Kaut kādi līkumiņi, nozīmītes, rasējumi… fotogrāfijās — pazīstami priekšmeti dīvainos rakursos. Vēl viens Kirila raksts, iznācis pēc viņa nāves: «Par kādu negaidītu 77 B tipa magnētisko slazdu īpašību». Uzvārds «Panovs» iespiests melnā rāmītī, zem tā piezīme petitā: «19… gada aprīlī doktors Kirils A. Panovs, PSRS, traģiski gājis bojā eksperimenta laikā.» Redriks aizmeta žurnālu, apdedzinādams lūpas, iedzēra kafiju un vaicāja Gūtai:
— Vai kāds bija atnācis?
— Gutalīns, — mazliet vilcinādamās, viņa atbildēja. Gūta stāvēja pie plīts un skatījās uz vīru. — Bija piesūcies kā ods, es viņam parādīju durvis.
— Bet kā tad Pērtiķēns?
— Protams, negribēja laist viņu prom. Taisījās bimbāt. Bet es viņai paskaidroju, ka tēvocis Gutalīns slikti jūtas. Un viņa man saprotoši atbild: «Atkal Gutalīns piesūcies!»
Redriks pasmīnēja un iedzēra vēl vienu malku. Tad jautāja:
— Ko kaimiņi?
Pirms atbildes Gūta atkal brīdi vilcinājās:
— Kā vienmēr.
— Labi, nestāsti ar.
— Ak, ko tur runāt! — Riebumā viņa atmeta ar roku. — Šonakt pie durvīm dauzījās tā sieva no apakšstāva. Acis ieplestas, siekalas šķīst uz visām pusēm. Ko mēs nakts vidū zāģējot vannasistabā!.,.
— Maita! — Redriks izgrūda caur zobiem. — Paklau, varbūt tomēr brauksim prom? Nopirksim māju kādā nomalē, kur neviens nedzīvo, kādu pamestu vasarnīcu…
— Bet Pērtiķēns?
— Ak dievsl — Redriks iesaucās. — Vai tiešām mēs abi nevaram panākt, lai viņai būtu labi?
Gūta pakratīja galvu.
— Viņa mīl bērnus. Un tie mīl viņu. Bērni nav vainīgi, ka…
— Jā, tie, protams, nav vainīgi, — Redriks noteica.
— Tur nav ko runāt! Tev viens zvanīja. Vārdu nenosauca. Es sacīju, ka tu esi aizbraucis zvejot.
Redriks nolika tasīti uz galda un piecēlās.
— Labi, — viņš teica. — Iešu tomēr nomazgāties. Man vēl vesels lērums darīšanu.
Redriks ieslēdzās vannasistabā, iemeta apģērbu ūdens- tvertnē, bet kasteti, atlikušos uzgriežņus, cigaretes un pārējos sīkumus uzlika uz plauktiņa. Viņš ilgi grozījās zem karstas, gandrīz verdošas dušas, stenēja un pūta, berzdams ķermeni ar asu sūkli, kamēr miesa k|uva tumšsarkana, tad izslēdza dušu, apsēdās uz vannas malas un aizpīpēja. Vados guldzēja ūdens. Virtuvē Gūta šķindināja traukus, vannasistabā ieplūda ceptu zivju smarža; pēc tam viņa pieklauvēja pie durvīm un pabāza tīru ve|u.