Cik ilgi jau viņš ņemas ar šiem «mānekļiem», un cilvēcei no tā, manuprāt, nav nekāda labuma! Viņa vietā es jau sen būtu nospļāvies un par to pašu naudu nodarbojies ar ko citu. Kaut gan, ja labi padomā, no otras puses, «māneklis» patiesībā ir noslēpumains verķis, kaut kas prātam neaptverams. Cik daudz šo mantiņu neesmu pārnēsājis uz savas muguras un tomēr katru reizi, tos ieraugot, esmu ļoti pārsteigts. Vispār šis daikts sastāv no diviem vara diskiem apakštases lielumā, biezums — pieci milimetri, bet atstarpe starp diskiem — četrsimt milimetru, un vairāk nekā starp diskiem nav, tikai atstarpe. Tas ir, pilnīgi nekā, tukšums. Tur var iebāzt roku un var iebāzt arī galvu, ja no brīnumiem esi pavisam sajēgu zaudējis, bet tukšums vien ir, tikai gaiss. Un tomēr starp abiem diskiem, es domāju, pastāv kāds spēks, jo nevienam vēl nav izdevies saspiest tos kopā vai palielināt atstarpi starp tiem.
Nē, veči, ja kāds šo verķi nav redzējis, man bus grūti to aprakstīt: pēc izskata tas ir pavisam vienkāršs, it sevišķi, ja labi esi ieskatījies un beidzot noticējis savām acīm. Tas ir tas pats, kas aprakstīt tējas glāzi vai, pa- sarg dievs, šņabja glāzīti: tu vari tikai knakšķināt pirkstus un pilnīgā bezspēcībā lādēties. Labi, pieņemsim, ka mēs visi esam sapratuši, bet, ja kādam vēl nav skaidrs, lai tas paņem institūta «Ziņojumus» — tur ikvienā numurā ir rakstīts par «mānekļiem», turklāt publicētas arī fotogrāfijas…
Vispār Kirils jau ņemas ar šiem verķiem gandrīz gadu. Strādāju kopā ar viņu no paša sākuma, tomēr līdz pat šim laikam vēl lāgā nesaprotu, ko viņš no tiem grib izspiest, jā, atklāti sakot, sevišķi arī necenšos to saprast. Lai viņš pats vispirms tiek skaidrībā, un tad varbūt es viņā paklausīšos. Pagaidām esmu apjēdzis tikai to, ka viņam par katru cenu kāds nd «mānekļiem» ir jāsaārda, jāizkodina ar skābēm, jāsaplacina zem preses vai jāizkausē krāsnī. Tad viņam viss būs skaidrs, tad viņam būs gods un slava un visas pasaules zinātne priekā gavilēs. Bet pagaidām, cik saprotu, līdz tam vēl ir ļoti tālu. Šimbrīžam viņš neko nav panācis, tikai pagalam nomocījies, kļuvis pelēks kā zeme, nerunīgs, un acis viņam ir kā slimam sunim, pat asaro. Būtu viņa vietā cits, es to piedzirdītu kā zirgu, aizvestu pie tīkamas meičas, lai šim iedveš dzīvību, bet otrā rītā atkal piedzirdītu un atkal pie meičas, tikai citas, un pēc nedēļas viņš man būtu tikpat kā no jauna piedzimis. Taču Kiri- lam šīs zāles neder, nav ko velti dzisināt muti, viņš nav no tās sugas.
Tātad mēs abi stāvam krātuvē, es skatos uz viņu, vēroju, kāds viņš kļuvis, cik viņam iekritušas acis, un man top viņa žēl, pats nesaprotu — kāpēc. Tad es saņemos, tas ir, nevarētu teikt, ka es pats izšķiros par šādu soli, nē, mani it kā parausta kāds aiz mēles:
— Paklau, Kiril..,
Bet viņš tobrīd stāv, turēdams rokā pēdējo «mānekli», un izskatās, ka gribētu tajā ielīst iekšā.
— Paklau, Kiril. Bet ja nu tev būtu pilnais «māneklis»?
— Pilnais «māneklis»? — viņš atkārto manu jautājumu un sarauc uzacis, it kā es būtu viņu uzrunājis ķīniešu valodā.
— Nu jā. Tie tavi hidromagnētiskie slazdi, kā to tur sauc… objekts septiņdesmit septiņi bē. Bet ar ziliem brīnumiem iekšā.
Skatos, beidzot kaut kas viņam ir pielecis. Viņš pacel uz mani acis, piemiedz tās, un aiz asaru slāņa tur pavīd saprāta dzirksts, kā viņam pašam patīk izteikties.
— Pag, pag, — Kirils saka. — Pilns, tu saki? Šitāds pats verķis, tikai pilns?
— Nu jā.
— Kur?
Mans Kirils ir izārstēts. Deguns atkal gaisā.
— Ejam uzpīpēt.
Viņš veikli iegrūž «mānekli» seifā, aizcērt durtiņas, trīsarpus reizes pagriež atslēgu, un mēs abi atgriežamies laboratorijā. Par tukšu «mānekli» Ernests dod četrsimt monētas skaidrā naudā, bet par pilnu es no viņa, maitas- gabala, izsūktu visas nešķīstās asinis, taču, ticat vai neticat, par to toreiz pat nedomāju, tāpēc ka Kirils bija pavisam atdzīvojies, kļuvis kā uzvilkta stīga un pa kāpnēm lēca četrus pakāpienus uzreiz, neļāva ne uzpīpēt. Vispār es viņam izstāstu visu: gan to, kāds tas daikts ir, kur atrodas un kā pie tā vislabāk piekļūt. Viņš tūlīt izvelk karti, sameklē uz tās garāžu, pieliek tur pirkstu, paskatās uz mani un, protams, acumirklī saprot manu slepeno domu, tur jau arī nav ko nesaprasti…
— Ak tu viens!_— viņš iesaucas un smaida. — Nu tad jau jāiet. Norunāsim rīt no rīta. Deviņos es pasūtīšu caurlaidi un «galošu», un desmitos ar dievpalīgu dosimies ārā. Norunāts?
— Norunāts. Bet kas būs trešais?
— Kāpēc mums vajadzīgs trešais?
_— Tā nevar. Tas tev nav nekāds pikniks kopā ar meite- nēm. Un ja ar tevi kas notiek? Kā nekā Zona. Kārtībai jābūt.
Viņš viegli pasmīn un parausta plecus.
— Kā gribi! Tev labāk zināms.
Tā tik vēl trūka, ka man nebūtu zināms! Protams, viņš tikai izrāda augstsirdību, cenšas manis dēļ: trešais ir lieks, iztiksim divi vien, viss notiks pa kluso — ne čiku, ne grabu —, neviens par tevi pat neiedomāsies. Es gan zinu, ka institūta ļaudis divatā uz Zonu neiet. Viņiem ir tāda kārtība: divi dara darāmo, bet trešais skatās un, kad viņu vēlāk iztaujā, visu pastāsta.
— Es personiski ņemtu līdzi Ostinu, — Kirils saka. — Bet tu laikam viņu negribēsi. Vai varbūt der?
— Nē, tikai ne Ostinu. Viņu tu varēsi citreiz aicināt līdzi.
Ostins nav slikts zellis, drosme un bailes viņā ieprogrammētas pareizās proporcijās, taču viņš, manuprāt, ir jau apzīmogots. Kirilam to neieskaidrosi, bet es taču redzu: Ostins iedomājies, ka ir atšifrējis Zonu un pazīst to no sākuma līdz galam, — tātad drīz šim būs vāks. Bet lūdzu! Tikai bez manis!
— Nu labi, — Kirils nosaka. — Bet Tenders? — Tcn- ders ir otrs viņa laborants. Vīrs — tā nekas, rāms un mierīgs.
— Jau pavecs, — es iebilstu. — Un viņam ir bērni…
— Kas par to? Viņš ir jau bijis Zonā.
— Labi. Lai būtu Tenders.
Vispār Kirils paliek sēžam pie kartes, bet es taisnā ceļā aizlēkšoju uz «Boržču», jo rīkle ir izkaltusi un vēders pielipis pie mugurkaula.
Tas nu tā. Otrā rītā es, kā parasti, ierodos pulksten deviņos, uzrādu caurlaidi, bet sargtelpā dežurē tas lamzaks seržants, kuram pagājušajā gadā kārtīgi sadevu, kad viņš mēģināja piesieties Gūtai — it kā par alkoholu.
— Sveiks! — viņš man saka. — Rudais, tevi meklē pa visu institūtu..,
Te es viņu laipni pārtraucu:
— Es tev neesmu nekāds Rudais. Tu man te neuzbāzies ar savu draudzību…
— Ak dievs! — viņš izbrīnījies iesaucas. — Tevi taču visi sauc par Rudo.
Pirms iešanas uz Zonu vienmēr esmu kā uzskrūvēts un vienmēr skaidrā prātā — saņemu viņu aiz portupejas un pasaku visu, ko par viņu domāju un kas viņš patiesībā ir. Viņš nospļaujas, atdod man caurlaidi un tagad jau bez kādām jūtu izpausmēm saka:
— Redrik Suhart, jums pavēlēts nekavējoties ierasties pie drošības nodaļas pilnvarotā kapteiņa Hercoga.
— Redzi nu, — es aizrādu. — Tas ir pavisam kas cits. Mācies, seržant, un tu izsitīsies leitnantos.
Bet pats domāju: kas tad tie par jokiem? Kāda velna pēc esmu ievajadzējies kapteinim Hercogam un vēl darlia laikā? Lai notiek, eju atrādīties. Viņa kabinets ir trešajā stāvā, labs kambaris, ar restotiem logiem kā policijā. Pats Villijs sēž pie galda, sūc pīpi un kaut ko klabina uz rakstāmmašīnas, bet kaktā pa dzelzs skapi rakņājas viens seržantiņš, kāds no jaunajiem, es to nepazīstu. Pie mums institūtā šo seržantu ir vairāk nekā divīzijā, un visi tādi tukli, sārti, piens un asinis — viņiem Zonā nav jāiet un par lielajām pasaules problēmām nospļauties.