Выбрать главу

—   Sveicināti! — es saku. — Vai izsaucāt?

Villijs pamet acis uz šo pusi tā, it kā manis te nemaz nebūtu, atstumj mašīnīti, noliek sev priekšā pamatīgu mapi ar papīriem un sāk tos šķirstīt.

—   Redriks Suharts? — viņš prasa.

—       Tieši tā, — atbildu, bet pašam briesmīgi nāk smiekli. Kāds mani it kā kutina un liek nervozi ķiķināt.

—   Cik ilgi jau strādājat institūtā?

—   Divi gadi, šis ir trešais.

—   Ģimenes stāvoklis?

—   Esmu viens. Bārenis.

Tad viņš pagriežas pret savu seržantiņu un stingri pavēclass="underline"

—       Seržant Lummer, aizejiet uz arhīvu un atnesiet simt piecdesmito lietu!

Seržantiņš piesviež roku pie cepures un aiztinas prom, bet Villijs aizcērt mapi un drūmi noprasa:

—   Atkal sāc nodarboties ar veco amatu?

—   Ar kādu veco amatu?

—       Pats zini, ar kādu. Par tevi atkal ir ienācis materiāls.

Tā, es nodomāju.

—   No kurienes ienācis materiāls?

Viņš sarauc pieri un sapīcis padauza ar pīpi pret pelnu- trauku.

—        Tas neattiecas uz tevi. Vecās draudzības vārdā brīdinu: izbeidz šo niķi, izbeidz uz visiem laikiem. Ja ķers otro reizi, ar sešiem mēnešiem vien netiksi sveikā cauri. Bet no institūta tevi izsviedīs bez kavēšanās un uz visiem laikiem, skaidrs?

—        Skaidrs. To es saprotu. Nesaprotu tikai vienu: kurš draņķis ir mani nosūdzējis…

Bet viņš jau atkal pamet uz mani stingu skatienu, it kā manis te nebūtu, sūc tukšo pīpi un svarīgi šķirsta pa- pirus mapē. Tas nozīmē, ka seržants Lummers ir atgriezies ar simt piecdesmito lietu.

—   Pateicos, Suliart, — saka kapteinis Villijs Hercogs ar iesauku — Urķis. — Tas ir viss, ko gribēju noskaidrot. Jūs esat brīvs.

Nu labi, es dodos uz ģērbtuvi, uzstīvēju specapģērbu, aizsmēķēju un visu laiku domāju: no kurienes šis signāls nāk? Ja no institūta, tad tās tukšas pjāpas vien ir, tur par mani neviens neko nezina un nevar zināt. Bet ja jau papīrs atsūtīts no policijas… tomēr — ko viņi tur var zināt, izņemot manus vecos grēkus? Varbūt Maitu Ērglis iekritis? Tas draņķis ir ar mieru jebkuru pabāzt zem ūdens, lai tikai sevi izpestītu. Bet arī Maitu Ērglis par mani tagad neko nezina. Domāju, lauzu galvu, bet neko prātīgu nespēju izdomāt un atmetu ar roku. Pēdējo reizi biju Zonā kādā naktī pirms trim mēnešiem, toreiz gūto laupījumu gandrīz visu jau esmu realizējis un naudu iztērējis. Nozieguma vietā neesmu pieķerts, un tagad neviens velns man neko nepierādīs — es esmu glumais.

Bet, kad jau dodos pa kāpnēm augšā, pār mani pēkšņi nāk apskaidrība, turklāt tāda apskaidrība, ka atgriežos ģērbtuvē, apsēžos un atkal aizpīpēju. Sanāk tā, ka Zonā šodien nedrīkstu iet. Un rīt, un parīt arī ne. Sanāk tā, ka šie kruķi ņēmuši mani uzskaitē, nav vis aizmirsuši un, ja arī šiem izkritis no galvas, tad kāds par mani ir atgādinājis. Tagad jau vairs nav svarīgi, tieši kurš to darījis. Ikviens stalkers, ja vien nav galīgi prātu zaudējis, turēsies no Zonas pa lielu gabalu, ja zinās, ka viņu uzmana. Man tagad būtu jānolien pašā tumšākajā kaktiņā. Sak, kāda Zona? Es jau kuro mēnesi uz turieni neeju pat ar caurlaidi! Ko jūs piesienaties godīgam laborantam?

Apsvēris to visu, izjūtu pat tādu kā atvieglojumu, ka šodien man Zonā nav jāiet. Bet kā to cik iespējams delikāti paziņot Kirilam?

Pateicu viņam īsi un skaidri:

—   Zonā neiešu. Vai būs kādi rīkojumi?

Sākumā viņš, protams, acis vien iepleš. Vēlāk, kā redzams, kaut ko ir apjēdzis: paņem mani aiz elkoņa, aizved uz savu kambarīti, nosēdina pie galdiņa, bet pats atmetas pret palodzi. Pīpējam un klusējam. Pēc brītiņa viņš man uzmanīgi pajautā:

—   Vai kas nolicis, Red?

Ko lai es viņam tagad saku?

—       Nē, nekas nav noticis. Vakar pokerā paspēlēju divdesmit monētas — tas blēdis Nunans baigi labi spēlē.

—   Pag, pag, — viņš saka. — Vai tu esi pārdomājis?

Es pat iestenos no sasprindzinājuma.

—        Nedrīkstu, — es izspiežu caur sakostiem zobiem — Nedrīkstu, vai saproti? Mani tikko bija izsaucis Hercogs.

Kirils atmaigst un atkal izskatās nelaimīgs, acis viņam ka slimam pūdelim. Viņš krampjaini ievelk elpu, aizpīpē jaunu cigareti pie vecā izsmēķa un klusu saka:

—   Tici man, Red, es nevienam neesmu teicis ne vārda.

—   Izbeidz! Vai tad runa ir par tevi?

—        Es pat Tenderam vēl neko neesmu sacījis. Caurlaidi viņam gan izrakstīju, bet neesmu pat pajautājis, vai viņš ies vai ne…

Es ciešu klusu un pīpēju. Taisni jāsmejas, cilvēks neko nesaprot.

—   Ko tev Hercogs teica?

—   Nekā sevišķa. Kāds mani nosūdzējis, un tas ir viss.

Kirils uz mani tā savādi paskatās, nolec no palodzes

un sāk staigāt pa kambarīti uz priekšu un atpakaļ. Viņš skraida pa kabinetiņu, bet es sēžu, laižu gaisā dūmus un klusēju. Man, protams, žēl viņa un ir nepatīkami, ka lik inu|ķīgi sanācis: esmu izārstējis, tā sakot, cilvēku no melanholijas. Bet kas vainīgs? Pats vien esmu vainīgs. Ataicināju puisīti, apsolīju viņam piparkūku, bet to apsargā nikni pūķi…

Te pēkšņi viņš pārtrauc skraidīšanu, apstājas rrian līdzās un, skatīdamies kaut kur sāņus, jautā, pats acīm redzami juzdamies neveikli:

—        Paklau, Red, — cik tāds pilns «māneklis» varētu maksāt?

Sākumā es viņu nesaprotu, nodomāju, ka viņš cer to mantu kaut kur nopirkt, bet kur tu tādu nopirksi, tāds varbūt visā pasaulē lik viens vien ir, un viņam ari nepietiktu naudas: kur viņam — ārzemju speciālistam, turklāt vēl krievam — dabūt naudu! Bet tad mani it kā apsvilina doma: viņš, pagāns, laikam uzskata, ka es domāju tikai par monētām?! Ak, tu inaitasgabals, par ko tu mani turi?… Jau paveru muti, lai pateiktu viņam visu, ko domāju. Un apraujos. Jā, patiešām — par ko tad lai viņš mani uzskata? Stalkers ir un paliek stalkers, tam vajag pēc iespējas vairāk skanošā, monētu dēļ tas ar mieru atdot dzīvību. Tagad patiešām iznāk tā, ka vakar esmu izmetis makšķeri, bet šodien kārdinu ar ēsmu, uzsitu cenu.

No šīm domām palieku kā bez valodas, bet viņš, acu nenolaidis, cieši skatās uz mani, un viņa acīs redzu nevis nicinājumu, drīzāk gan tādu kā izpratni. Tad es viņam mierīgi paskaidroju:

—   Pie garāžas vēl neviens nekad ar caurlaidi nav gājis. Tur vēl trase nav nosprausta, to tu pats zini. Ja mums veicas un mēs atgriežamies, tad tavs Tenders varēs lielīties, ka esam šāvuši taisni uz garāžu, paņēmuši, ko vajag, — un tūlīt atpakaļ. Tieši kā uz noliktavu. Tad ikvienam būs skaidrs, ka mēs jau iepriekš zinājām, pēc kā ejam. Bet tas nozīmē, ka mūs kads ir informējis. Un kurš no mums trim varētu informēt — tur, šķiet, komentāri lieki. Vai saproti, pēc kā tas ož, ko tas man nozīmē?

Beidzis savu runu, skatos viņam acīs, un abi klusējam. Tad pēkšņi viņš sasit plaukstas, paberzē un mundrā balsī nosaka:

—   Nu, ja ne, tad ne. Es tevi, Red, saprotu un nevaru nosodīt. Iešu pats. Varbūt palaimējas. Nav jau pirmā reize…

Viņš izklāj karti uz palodzes un, atspiedies uz rokām, nolīkst pār to, un viss viņa mundrums acīm redzami iz- plēn. Dzirdu, šis murmina:

—   Simt divdesmit metru1 … pat simt divdesmit divi … un kas vēl pašā garāžā… Nē, Tenderu es neņemšu. Kā tu, Red, domā, varbūt nav vērts ņemt Tenderu? Viņam tomēr divi bērni…

—   Tevi vienu neizlaidīs, — es aizrādu.