Redriks izdzēra vēl atlikušo konjaku un no visa spēka trieca tukšo pudeli pret zemi. Blašķe palēcās, pamirdzēdama saulē, un aizripoja kaut kur sāņus — viņš to pašu mirkli jau bija aizmirsis pudeli. Tagad viņš sēdēja, aizklājis rokām acis, un pūlējās ne vairs saprast, izdomāt, bet vismaz iztēlē saskatīt kaut ko no tā, kā vajadzētu būt, taču atkal redzēja vienīgi purnus un purnus… monētas… pudeles, lupatu kaudzītes, kuras kādreiz bijušas cilvēki, skaitļu rindas… Viņš zināja, ka tas viss jāiznīcina, viņš gribēja to iznīcināt, taču nojauta: ja to visu iznīcinās, tad nepaliks nekas — tikai līdzena, kaila zeme. Aiz izmisuma un bezspēcības viņam atkal gribējās kaut kur atspiesties ar muguru un atmest galvu. Viņš piecēlās, mehāniski nokratīja putekļus no biksēm un sāka kāpt lejup karjerā.
Saule svilināja, acu priekšā peldēja sarkani plankumi, gaiss karjera dibenā vibrēja, un šajā vibrācijā šķita, ka Zelta lode uz vietas dejo, šūpojas gluži kā boja viļņos. Viņš pagāja garām ekskavatora kausam, māņticīgi celdams kājas pēc iespējas augstāk un uzmanīdamies, lai neuzkāpj uz melnajiem traipiem, bet pēc tam, stigdams irdenajās smiltīs, aizvilkās šķērsām pāri visam karjeram pie dejojošās, zibošās lodes. Viņš bija nosvīdis caur un cauri slapjš, no karstuma palicis bez elpas, bet tajā pašā laikā viņu kratīja auksti drebuļi, viņš trīcēja kā paģirās, starp zobiem čirkstēja šķebinoša, smalka smilts. Redriks vairs nepūlējās domāt un izmisīgi atkārtoja pie sevis kā lūgšanu: «Es esmu lops, tu taču redzi, ka esmu lops. Man trūkst vārdu, man neviens nav iemācījis tādus vārdus, es nemāku domāt, šie riebekļi man neļāva iemācīties domāt. Bet, ja tu patiešām esi tāda… visspēcīga, visvarena, vissaprotoša… tad pati tiec skaidrībā! Ieskaties manā dvēselē, es zinu — tur ir viss, kas tev vajadzīgs. Jābūt. Dvēseli es taču nekad nevienam neesmu pārdevis! Tā ir manējā — cilvēka dvēsele! Izlobi pati no manis to, ko es gribu, — nevar taču būt, ka es gribētu ko sliktu!… Lai nolādēts viss, es taču nevaru izdomāt neko citu kā vienīgi atkārtot viņa vārdus: «Laimi visiem par brivu, lai nevienam nav jāaiziet tukšā!»»