— Vai atpakaļgaitā? — viņš čukst.
Es izmisis pakratu galvu, draudu viņam ar dūri pie pašas ķiveres — sak, izbeidz. Žēlīgais dievs, ar tādiem iesācējiem nudien nezini, ko darīt, — vai nu skatīties uz viņiem, vai apkārtni. Un tad es aizmirstu visu. Virs vecās atkritumu kaudzes, pa sasisto stiklu lauskām un dažādiem kankariem pārslīd tāda kā dreboņa, kā trīsas, kā virmojošs gaiss pusdienas laikā virs sakarsuša skārda jumta; trīsu vilnis pārveļas pār uzkalniņu un veļas un slīd, šķērsojot mūsu ceļu pie paša robežmietiņa; virs ceļa apstājas, īsu mirkli sastingst — vai varbūt man tikai rādās? — tad aizplūst tālāk aiz krūmiem, satrunējušajiem žogiem, uz veco mašīnu kapsētas pusi.
Lai velns parauj šos briļļainos — ir nu gan izdomājuši, kur nospraust ceļu: pa bedri, padziļinājumu! Es arī esmu labais — kur man bija acis, kad sajūsminājos par viņu karti!?
— Laid lēni uz priekšu, — saku Kirilam.
— Kas tas bija?
— Velns viņu zina!… Bija — izbija, un paldies dievam. Bet tagad aizveries, lūdzu. Tu tagad neesi cilvēks, skaidrs? Tu pašlaik esi mašīna, kloķis un svira manās rokās…
Te attopos, ka arī mani pārņēmis pļāpības gars.
— Pietiek! Vairāk ne vārda.
Kā tagad derētu malciņu ieraut! Es jums saku, šie skafandri nekur neder. Esmu izticis bez tiem tik ilgi un droši vien arī turpmāk iztikšu, bet bez krietna malciņa tādā brīdī… Nu labi jau, labi!
Vējiņš it kā norimis, visā apkārtnē nekas nav saklausāms, vienīgi motors murrā tā mierīgi, miegaini.
Pāri visam saule, karstums.., virs garāžas dūmaka… viss it kā normāli, stigmietiņi slīd garām cits aiz cita. Tenders klusē, Kirils klusē — iesācēji slīpējas. Nekas, veči, arī Zonā var brīvi elpot, ja vien prot… Bet tur jau redzams divdesmit septītais mietiņš — metāla kārtiņa ar sarkanu apli un skaitli 27 uz tā. Kirils paskatās uz mani, es pamāju, un mūsu «galoša» apstājas.
Tic bija tikai ziediņi, tūlīt nāks odziņas. Tagad mums pats galvenais — pilnīgs miers. Nav kur steigties, vēja nav, redzamība laba, viss kā uz delnas. Re, grāvis, kur iegāzās Mīkstmiesis, — tajā vietā rēgojas kaut kas raibs, varbūt viņa lupatas. Draņķīgs puisis bija, lai dievs dod mieru viņa dvēselei, alkatīgs, dumjš, piedauzīgs, tikai tādi saistās ar Maitu Ērgli, tādus Maitu Ērglis Bārbridžs pamana pa gabalu un savāc zem sava spārna… bet vispār Zona nejautā, vai tu esi labs vai slikts, un iznāk, ka jāsaka — paldies tev, Mīkstmiesi: mu|ķis tu biji, pat tavu īsto vārdu neviens neatceras, bet saprātīgiem cilvēkiem… kaut nu mēs aizklūtu vismaz līdz asfaltam. Tas ir līdzens, uz tā viss skaidrāk redzams, un plaisa tajā mums jau pazīstama. Bet šie pauguriņi man nemaz nepatīk! Ja ejam uz asfaltu pa taisno, jābrauc tieši starp tiem. Paskat, kā šie stāv, it kā smīn un nogaida. Nē, jums pa vidu gan neiešu. Otrais stalkeru bauslis: ej vai nu pa labi, vai pa kreisi, bet simt soju plašai apkārtnei jābūt tīrai. Pār kreiso uzkalniņu var laist pāri… Es gan nezinu, kas aiz tā atrodas. Kartē it kā nekā nebūtu, bet kas tad kartēm tic? …
— Paklau, Red, — Kirils man čukst. — Taisām vienu lēcienu, ko? Divdesmit metrus uz augšu un tad uzreiz lejā — un būsim tieši pie garāžas.
— Turi muti, stult cni, — es atcērtu. — Netraucē, stāvi klusu!
Uz augšu šim sagribējies! Bet tur, divdesmit metru augstumā, tev tā iebelzīs, ka kauliņus vairs nesalasīsi! Vai arī kaut kur te uzradīsies «odu katipre» — un tur ne tikai kauli, tur pat slapjums nepaliks pāri no tevis. Ak, cik šie nepacietīgi, nevar vien sagaidīt, paskat tik, šis grib lēkt… Man ir skaidrs, kā tikt līdz uzkalniņam, bet tur pastāvēsim, paskatīsimies. Iebāžu roku kabatā un izvelku sauju ar uzgriežņiem. Parādu tos Kirilam uz plaukstas un saku:
— Vai īkstīti atceries? Skolā mācījies? Tad zini: tagad viss būs otrādi. Paskaties! — Un nometu pirmo uz- griezni. Aizsviežu netālu, kā jau pienākas. Metrus desmit. Uzgrieznis nokrīt normāli. — Redzēji?
— Nu? — viņš vaicā.
— Nevis «nu», bet — vai redzēji, es jautājul
— Redzēju.
— Tagad ar vismazāko ātrumu brauc «galošu» pie uzgriežņa un divus soļus no tā apstājies. Saprati?
— Sapratu. Gravikoncentrātus meklē?
— Ko vajag, to meklēju. Pagaidi, es nosviedīšu vēl vienu. Skaties, kur tas nokrīt, un nenolaid vairs acis no tā.
Nosviežu vēl vienu uzgriezni. Pats par sevi saprotams, ari tas aiziet normāli un nokrīt līdzās pirmajam.
— Braucam!
«Galoša» sāk kustēties. Kirila seja kļuvusi mierīga un skaidra, kā redzams, viņš visu ir sapratis. Viņi, briļļainie, visi ir tādi. Viņiem galvenais .— izdomāt nosaukumu. Kamēr nav izgudrojis, žēl uz viņu skatīties, nu muļķis kas muļķis. Bet, tikko izdomājis kaut kādu gra- vikoncentrātu, tūlīt viņam viss it kā kļūst skaidrs un ir vieglāk dzīvot.
Pabraucam garām pirmajam uzgrieznim, pabraucam otram, trešajam. Tenders nopūšas, mīņājas no vienas kājas uz otru un ik mīļu brīdi nervozi žāvājas, nosmilk- stas kā suns — viņam, nabagam, grūti. Nekas, tas nāks tikai par labu. Kilogrami pieci šodien no dzīvsvara būs nost — šādi braucieni ir labāki par jebkādu diētu… Nometu ceturto uzgriezni. Tas nokrīt kaut kā citādi. Nemāku paskaidrot, kas tur citāds, bet jūtu — nav tā, un tūlīt satveru Kirilu aiz rokas.
— Stop! Nekusties ne no vietas …
Pats ņemu piekto uzgriezni un uzsviežu augstāk un tālāk. Re, kur tā ir — «odu kaupre»! Uz augšu uzgrieznis iet normāli, lejup — arī it kā normāli, bet pusceļā to kāds it kā parauj sānis — parauj tā, ka uzgrieznis iekrīt mālā un nozūd skatieniem.
— Redzēji? — čukstus jautāju.
— Tikai kinofilmā esmu redzējis, — viņš saka, bet pats saliecas tiktāl uz priekšu, ka, skaties vien, vēl izvelsies no «galošas». — Vai metisi vēl vienu, ko?
Taisni jāsmejas. Vienu! Vai nu ar vienu vien te iztiksi? Ak, šie zinātnieki!… Labi, izsvaidīju vēl astoņus uzgriežņus, kamēr noteicu «odu kaupres» vietu. Atklāti sakot, būtu pieticis ari ar septiņiem, bet vienu es izsviedu speciāli viņa dēļ, pašā viduci, lai papriecājas par savu koncentrātu. Iegāžas mālā tik smagi, it kā būtu nokritis nevis uzgrieznis, bet piecpudu svaru bumba. Iegāžas — un mālā rēgojas tikai caurums. Viņš apmierināts pat no- krekšķas.
— Labi, — nosaku. — Pablēņojāmies, un pietiek. Skaties te. Metu pēdējo — apbraucamā ceļa vidū, tu nenolaid acis no tā.
Vārdu sakot, mēs apmetam līkumu ap «odu kaupri» un uzbraucam virs paugura. Šis uzkalniņš izskatās kā runču sakašāta čupiņa, līdz šai dienai neesmu to pat pamanījis. Jā… Nu karājamies virs pauguriņa, asfalts gandrīz vai ar roku aizsniedzams, soļus divdesmit zem mums. Vieta ir pavisam tīra — saskatāms katrs zāles stiebriņš, katra zemes plaisa. Varētu likties: nu kas tur sevišķs, nomet uzgriezni — un ar todieviņu.
Bet es nevaru nosviest uzgriezni.
Pats nesaprotu, kas ar mani notiek, bet nomest dzelzs gabaliņu nekādi nevaru sadūšoties.
— Kas tev noticis? Kāpēc mēs stāvam? — Kirils nesaprot.
— Pagaidi. Un dieva dēļ ciet klusu!
Tūlīt nometīšu uzgriezni, un mēs mierīgi pabrauksim garām, aizslīdēsim kā pa sviestu, ne zāles stiebriņš nesakustēsies, viens mirklis — un tur jau ir asfalts… Pēkšņi man uz pieres izspiežas salti sviedri, tek acīs, un es jau zinu, ka uzgriezni šeit nemetīšu. Pa kreisi — lūdzu, kaut divus. Uz turieni gan ceļš garāks, tur redzu arī kādus nejaukus akmentiņus, tomēr tur es sviedīšu uzgriezni, bet tieši te — neparko. Un es nometu to pa kreisi. Kirils, neteikdams ne vārda, pagriež «galošu», piebrauc pie uz- griežņa un tikai tad palūkojas uz mani. Mans izskats laikam neko labu neliecina, jo viņš tūlīt novērš acis.