Neatceros, kā biju nokļuvis zemā, garā tunelī, pa kuru iznācu līdz akai — īstai, bezdibenīgi dziļai aizai. Es gulēju uz tās malas un ar trulu ziņkāri ieskatījos melnajā dziļumā, no kura viļņiem vien cēlās smirdoņa un karstums. Man šķita, ka tur, lejā, kustas uguntiņas, uzliesmo žilbinoši baltas dzirkstis. Iekārtojos pēc iespējas ērtāk, izpletu elkoņus uz sāniem un atspiedu zodu pret dūrēs savilktām rokām. Pēkšņi mans elkonis iegrima kaut kādā mīkstā masā. Ar pūlēm piecēlos un uzspīdināju tajā vietā kabatas lukturīti. Man blakus gulēja liķis! Pareizāk sakot, mūmija — izžuvis, nomelnējis cilvēka ķermenis. Sarāvies čokurā, pievilcis ceļgalus pie zoda, tas gulēja uz pašas bezdibeņa malas. Maziņš, izkaltis, apdedzis…
Ilgi blenzu uz to un pūlējos tikt skaidrībā, vai tā ir īstenība vai murgi. Tad sasparojos un aiz nespēka drebošu pirkstu pieskāros miroņa rokai. Tā sabirza putekļos, un zem melno pīšļu čupiņas pamirdzēja metāls: savāds amulets, maza, smaga platīna statuete, cilvēciņš ar trini pirkstiem. Es to paņēmu, rūpīgi notīrīju un iebāzu azotē. Tajā brīdī statuete mani neinteresēja. Sēdēju un skatījos uz melno mūmiju, un redzēju savu likteni. Sapratu, ka man vairs nav uz ko cerēt. Domās skatīju šo mazo cilvēciņu vēl dzīvu, spēka un patiesas cilvēciskas ziņkāres pilnu, kad viņš, tāpat kā es, bija mēģinājis atklāt svešā zvaigžņu kuģa noslēpumu. Tas droši vien noticis ļoti sen. Kad? Kas viņš bija? Ko viņš toreiz redzēja? Kas bija tie, kuri nesagaidīja viņa atgriešanos? …
Par pēdējām dienām vai stundām, ko pavadīju uz zvaigžņu kuģa, man saglabājušās tikai ļoti neskaidras atmiņas. Iespējams, ka jau toreiz biju slims. Un varbūt tas, ko es jums tagad stāstu, man ir tikai rādījies.
Šķiet, es sēdēju milzīgi lielā zālē, kas bija pieblīvēta ar kādām komplicētām, mirdzošām mašīnām. Mani bija pārņēmusi dīvaina sajūta. Es dzirdēju balsis un skaļu, neritmisku mūziku. Un jutu, ka kaul kas skatās man acīs. Neprotu to izskaidrot: es jutu skatienu, bet neredzēju acis. Pats nezinu, kāpēc es tās neredzēju: varbūt tās atradās neskaitāmu miljonu kilometru tālumā no manis, varbūt to vispār nebija… Taču skatiens noteikti bija, tas lūkojās manī vērīgi, saspringti un izbrīnīti. Neatceros vairs, cik ilgi tā turpinājās. Ieradās Svešinieki un uzmanīgi pacēla mani. Es pakļāvos. Jutos šausmīgi vārgs un tik tikko turējos kājās. Tiku kaut kur stiepts prom. Pēc tam iestājās tumsa, bezsvara stāvoklis, atskanēja motoru rēkoņa — un tad svaigā, pazīstamā, neizsakāmi mīļā Zemes vēja elpa sejā.
Sajā mirklī es īsu brīdi biju atguvis samaņu un sapratu, instinktīvi apjautu, kas notiek. Sapratu, ka tieku atvests atpaka] uz Zemes. Svešinieki pēc savu Pavēlnieku rīkojuma' atveda atpakaļ uz Zemi divkājainu saprātīgu radījumu, kas, nenovērtēdams savus spēkus un iespējas, bija nokļuvis pie viņiem bez atļaujas. Es redzēju, ka visi mani plāni un nodomi, viss, ko biju panācis, tagad izput. Tāpēc sāku pretoties. Oho, kā es atgaiņājos! Kliedzu, lūdzu, lai ļauj man atgriezties uz kuģa, lai parāda mani kuģa Pavēlniekiem… Pēdējais, ko vēl atceros, — tā bija Helikoptera motora rēkoņa, žilbinošs uzliesmojums un pēc tam jūtams aukstums un mitrums.
Tālākie notikumi jums jau zināmi. Mani pacēla karavīri, kas nejauši bija gadījušies tuvumā, un aizsūtīja uz hospitāli. To es uzzināju tikai vēlāk, kad biju jau atžirdzis. Bez samaņas nogulēju gandrīz pusgadu. Ārsti konstatēja, ka man ir stipri novājināts organisms, abpusējs plaušu iekaisums un vēl kaut kas. So slimību ārsti neprata diagnosticēt. Man šķiet, ka esmu to dabūjis uz kuģa. Taču es izveseļojos. Izveseļojos un atcerējos, kad man kaut ko izstāstīja. Tas arī ir viss.
Mani piedzīvojumi tomēr nebija bijuši velti. Stāsta, ka es esot ļoti palīdzējis Staļinabadas komisijai. Turklāt pārliecinājos, ka sieva mani mīl, draugi ciena, bet mašīnas nesaprot. Domāju, ka iegūtā pieredze man turpmāk noderēs … ja palaimēsies atkal nonākt saskarē ar Svešiniekiem. Jāpiebilst, ka tagad es nekad nešķiros no konservu atveramā naža. Velnišķīgi derīga lietiņa! Ar to visai ērti atgriezt arī grāmatas.
Cik žēl, ka tās bija tikai mašīnas!
Izraksts no Staļinabadas komisijas noslēguma sēdes protokola
… Nav iemesla šaubīties, ka tā saucamie Svešinieki sūtīti uz Zemi tīri pētnieciskā nolūkā. Melnie Helikopteri un zirnekļveida mašīnas vai nu vispār nebija apbruņotas, vai arī ieročus nelietoja. Svešinieki pret cilvēkiem izturējās ārkārtīgi uzmanīgi. Nav tādu gadījumu, kad ļaudis būtu ievainoti vai sakropļoti. Reālie zaudējumi, ko nodarījuši Svešinieki, nav lieli, un dažu automobiļu, govju un aitu nolaupīšanu nebūtu saprātīgi uzskatīt par naidīgu darbību.
Svešinieki atradušies uz Zemes trīs dienas: 19… gada četrpadsmitajā, piecpadsmitajā un sešpadsmitajā augustā, turklāt «zirnekļus» redzējuši nedaudzi cilvēki. Melnie Helikopteri parādījušies virs visām lielajām apdzīvotajām vietām simt piecdesmit, divsimt kilometru rādiusā no nosēšanās laukuma. Vienu no tiem pārtvērušas mūsu lidmašīnas netālu no Afganistānas robežas. Uzaicinājumam lidot uz aerodromu tas, protams, nav atbildējis, un lidotāji bijuši spiesti to apšaudīt. Viņi savām acīm redzējuši bruņusitēju šāviņu uzliesmojumus helikoptera melnajā korpusā. Pēc īsa brīža tas pēkšņi ar neticamu ātrumu pagriezies sāņus un kā akmens iekritis kādā aizā, kas tinusies blīvos mākoņos. Lidotāji bijuši pārliecināti, ka helikopters ir sašķidis, taču no Lozovska piezīmēm kļuvis zināms, ka helikopteram izdevies laimīgi atgriezties pie zvaigžņu kuģa. Tā bija vienīgā bruņotā sadursme ar Svešiniekiem, turklāt uguni atklāja cilvēki…
Naktī no četrpadsmitā uz piecpadsmito augustu Vidusāzijas un Ziemeļafganistānas teritorijā vairākas stundas nav darbojušies radiosakari. Tās, bez šaubām, ir Svešinieku darbības sekas naktī, ko aprakstījis Lozovskis…
Acīmredzot zirnekļveida mašīnas ir tā saucamie ULMNP — universālās loģiskās mašīnas ar neierobežotu programmu, tas ir, kibernētiski mehānismi, kas jebkurā situācijā spēj veikt darbibu, kura ir visloģiskākā un lietderīgākā no viņu paniatprogrammas viedokļa. Hipotēzi par tādu mašīnu radīšanas iespējām nesen izvirzīja PSRS Zinātņu Akadēmijas Informācijas teorijas institūts. Daudz kas palicis neskaidrs. Nav saprotams, kādus enerģijas avotus viņi izmanto, kāda ir viņu principiālā shēma. Nav zināms, kādā veidā viņiem izdevies apvienot tik augstu sarežģītības pakāpi un tādas jaudas ar tik maziem gabarītiem. Par tik pilnīgiem mehānismiem mēs pagaidām varam tikai sapņot…
Jānoraida pieņēmums, ka Svešinieku Pavēlnieki zirnekļveida mašīnas konstruējuši pēc sava ģīmja un līdzības. Vadoties pēc pašiem vispārīgākiem apsvērumiem, kā arī pēc tā, kā šīs mašīnas reaģē uz cilvēku, jādomā, ka šo mehānismu Pavēlnieki pārāk neatšķiras no cilvēkiem…
Uzmanību saista tā vieta piezīmēs, kur aprakstīts Svešinieks, kam bijušas acis. Lai kādam nolūkam būtu domātas šīs ierīces, divām melnajām «acīm» vajadzēja būt ultravioletā krāsā, kas cilvēka acij izskatās melna. Iespējams, ka Pavēlnieki izšķir piecas krāsas, no kurām mēs, cilvēki, redzam tikai trīs…
Jāatzīst, ka zvaigžņu kuģa un zirnekļveida mašīnu konstruktori tehnikas un kibernētikas teorijas jomā mūs ir stipri apsteiguši…
Lozovska piezīmes liek mums domāt par gigantisku kosmisku laboratoriju, ko nezin kas palaidis izplatījumā, un tas izdarīts nezin kādā laikā. Sajā laboratorijā nedzīvo neviena saprātīga būtne, tā apgādāta ar ļoti sarežģītām kibernētiskām ierīcēm un darbojas pēc ārkārtīgi komplicētas un sīki izstrādātas programmas. Laboratorija cpļo no vienas zvaigznes pie otras, nosaka tās fizikālos lielumus un, ja zvaigznei ir planētu sistēma, izpēta katru planētu, nometot uz tās virsmas automātiskos izlūkus-kuģus ar zirnekļveida mašīnām, lai savāktu materiālus — atmosfēras un augsnes, kā arī floras, faunas un minerālu paraugus. Lai izpildītu šo uzdevumu, laboratorija uz laiku kļūst par planētas pavadoni un griežas ap to tik ilgi, kamēr savāktas visas programmā paredzētās ziņas. Ja planētu apdzīvo saprātīgas būtnes, tiek ņemti arī darbarīku, tehnikas un kultūras paraugi, taču nekad neaiztiek pašus saprātīgos planētas apdzīvotājus. Nav zināms, kā mašīnas atšķir saprātīgās būtnes no citām dzīvnieku sugām. Varbūt Lozovska domas šajā jautājumā varēs ieviest kādu skaidrību, tomēr arī tās nebūs pārliecinošas…