Ko tad, ja kapenes automātiski aizveras un katrs ienākušais nokļūst gluži kā peļu slazdā?
Tiesa, es nedzirdēju nekādu troksni. Taču tas neko nenozīmē; biju aizrāvies ar saviem paraugiem, un tāpēc durvis varēja aizcirsties bez trokšņa. Senie ļaudis bija akmeņu slīpēšanas lietpratēji.
Pūlos apvaldīt iedegušos iztēli un piespiežu sevi domāt loģiski. Tāpēc notupjos, nolieku blakus somu, izbrīnā pamanīdams, ka vēl arvien turu to rokā, un sāku apdomāt.
Pieņemsim, ka tiešām esmu slazdā un tūkstošgadīgā automātika iedarbojusies. Pieņemsim, ka kāds pustonnu smags bluķis tiešām aizsedzis ieeju un es to neesmu dzirdējis. Tad tikai jāpaziņo draugiem augšā, ka esmu nokļuvis nelaimē, un viņi steigsies palīgā. Viņiem ir mehānismi, patronas spridzināšanas darbiem, urbji, atskaldāmie veseri … Bet kā lai paziņo? Vai kliegt? Diez vai viņi sadzirdēs manu balsi cauri divus metrus biezam akmens slānim. Klauvēt? Atceros, ka klauvējieni pie kapeņu sienām izklausījās tā, it kā manas rokas būtu aptītas ar vati, un atmetu šo domu. Atliek tikai gaidīt, pēc desmit divdesmit minūtēm viņi sāks uztraukties, pacels plastmasas vāku, kāps lejā, un tad …
Pēkšņi mani sagrābj baismīga doma. Ko tad, ja bluķis, kas sedz izeju, hermētiski pielāgots caurumam? Es nosmakšu! Cik ilgi kapenē pietiks gaisa? Vai draugi pagūs atsteigties palīgā?
Stindzinošas šausmas pārņem mana ķer-: meņa šūnas. Sāku patiešām smakt. Saprotu, ka šo sajūtu rada mana iekairinātā iztēle, bet neko nespēju padarīt. Es smoku! Man nekādi neizdodas pilnu krūti ievilkt elpu, it kā kamols iespriedies rīklē un neļauj elpot. Nevaru ne pakustēties aiz bailēm — ķermenis ir gluži kā paralizēts. Neērtā poza jau liek sevi manīt: ikrus sarāvuši krampji, un nevaru piecelties. Esmu tuvu ģībonim, acīs mirgo dažādas krāsas punkti un apļi. Ja zaudēšu samaņu,, esmu pagalam. Jāsaņemas, bet kā to lai izdara? Mēģinu skaitīt pulsu. Man liekas, tādai procedūrai vajadzētu nomierināt satraukto psihi. Skaitu skaļi, balss ir piesmakusi, pārtrūkst, un es baidos. Taču vēl rūpīgāk skaitu sirds biežos pukstus. Pēkšņi atceros, ka neesmu paskatījies pulkstenī. Paceļu pulksteni pie acīm, bet neko neredzu. Laikam traucē gumijas cimdi. Atsedzu šauru svītriņu rokas locītavā, bet atkal neko nevaru saskatīt — cīparnīca nespīd. Cik nepatīkami! Esmu šodien uzlicis pulksteni ar tumšiem rādītājiem! Vajadzētu tos apgaismot. Bāžu roku kabatā, izvelku mazu elektrisko laterniņu un uzspīdinu pulkstenim.
Laternas nespodrā gaisma man šķiet līdzīga zibens uzliesmojumam. Tieši manā priekšā melnē šaurā izeja. Paceļu somu no grīdas un lēni dodos ārā no kapenēm. Pie izejas pamanu kabeli, kas piegādāja strāvu nelaimīgajam prožektoram. Atgriežos, paņemu to un eju prom.
Pieklauvēju pie plastmasas vāka, un tas tūdaļ paceļas. Mani sagaida de Morans ar līdzstrādniekiem. Viņi līdz zobiem bruņojušies ar arheologu uzbrukuma ieročiem. Tūdaļ būs pienācis svinīgais brīdis: arheologi trauksies neizpētītajās kapenēs. Sterilitāte viņiem nav obligāta, viņi tur var strādāt divatā un trijatā.
— Jūs ātri esat tikuši galā, doktor! — iesaucas de Morans.
— Vai tiešām?
— Jā, protams. Jūs tur bijāt septiņas minūtes.
«Septiņas minūtes! Mans dievs … Piecas sešas minūtes ņēmu paraugus ..
— Būtu ticis galā ātrāk, — es saku, — bet prožektorā izdega spuldze.
— Ak tā? — De Morans sarauc pieri. — Vajag nomainīt.
Viņi ņemas ap spuldzi, bet es raugos uz viņiem un nespēju saprast… sevi. Kādēļ gan nevarēju rūpīgi, centimetru pa centimetram, aptaustīt sienas? Beidzot, varēju vienkārši apiet visapkārt priestera pēdējam mājoklim. Vajadzēja tikai satīt kabeli, un tas būtu mani aizvedis līdz izejai. Un kā gan varēju aizmirst kabatas laterniņu? Tā taču atradās manā kabatā, kamēr es vai prātu zaudēju aiz bailēm. Nē, labi, ka Londonas draugi mani neredzēja «Melnā tukana» temp|a pazemes telpā.
— Tūlīt sākšu gatavot paraugus, lai varētu doties ceļā, — saku de Moranam. Viņš māj ar galvu, viņš mani nedzird, ar visu sirdi un dvēseli viņš jau atrodas tur, lejā, pie tūkstošgadīgajiem priestera pīšļiem.
Laimīgi cilvēki ir arheologi!
Paraugu sagatavošana tālajam ceļam aizņēma daudz laika. Katru kolbu ar sterili apstrādātu virsmu vajadzēja ielikt platkaklainā stikla burkā, kas iepriekš tikusi sterilizēta speciālā autoklāvā. Burkas aizzīmogojām un ievietojām īpašos konteineros, kuros tās varēja transportēt kaut vai uz pasaules malu, nebaidoties nekādu bojājumu. Tādu konteineru sanāca vairāk nekā desmit. Kad tie bija sarindoti manā pagaidu laboratorijā uz grīdas, jutu, ka darbs paveikts.
Pēc dažām stundām satiku de Moranu. Viņš staroja.
— Vai kaut ko atradāt? — jautāju.
Tumši iedegušajā sejā pazibēja sniegbalti
zobi.
— Arheolgi nekad nesaka «jā», kamēr nav atmetuši tūkstošiem «nē». Šis tas ir… Bet materiāla apstrādāšanai vajadzīgs laiks…
— Magnetofona lentē ierakstīta saruna ar maiju cilts priesteri? Seno pilsētu koordinātes? Feniķiešu vēstules ar zīmogu «avia»? — es klaušināju.
— Varat neturpināt. «Melnā tukana» templim veltītā raksta novilkumu izsūtīšu jums, tiklīdz tas būs iespiests. Uz kurieni ērtāk — uz Londonu vai Oksfordu?
Nezinu, kāds nelabais mani dīdīja.
— Baidos, ka atbraukšu tam pakaļ uz šejieni, — piebildu, pats brīnīdamies.
— Lieliski, draudziņ! Kad jūs atbrauksit?
— Vēl neko nezinu, nepavisam neesmu pārliecināts, bet…
— Toties es zinu, doktor! Tas ir selvas aicinājums! Jūs esat pagalam, doktor! Jūs ātri aizmirsīsit Eiropu. Dzīve Brazīlijā…
— Velti pūlaties, dārgo Alfonso, selvas tikumi mani neinteresē, mani satrauc tās netikumi.
De Morans aprāvās un izbrīnījies palūkojās manī. Pēc tam ātri pievērsās savam iemīļotajam tematam. Viņš pūlējās man iegalvot, ka Brazīlijas arheologi atrodoties lielu atklājumu priekšvakarā.
Neklausījos viņa vārdos sevišķi uzmanīgi. Atmiņā iespiedās tikai tas, ka pie Duradu pilsētas atrasta ēģiptiskas cilmes kameja, Paraibosas štatā — nefrita amulets, pie Li- mas — ēģiptiešu stikla sarkofāgs, bet Serra Maranžū — feniķiešu stikla krelles un auskars ar Nīlas krokodila attēlu.
— Kā visas šīs lietas varēja nokļūt Brazīlijā? — nevaldāmi žestikulēdams, man mācās virsū de Morans. — Un bāl ģīmji indiāņi? Un sliņķa un roņa attēls, kas iegravēts Urubu upes krasta klintīs?
— Pietiek, pietiek, dārgo senjor! — es lūdzos. — Ne visu uzreiz!
De Morans iesmējās. Viņš, liekas, mani labi saprata.
… Toreiz man izdevās tikt vaļā no temperamentīgā arheologa, un fragmentārās ziņas, kas nejauši palika galvā, varbūt būtu laimīgi atkal pagaisušas, tāpat kā organiskā ķīmija nedēļu pēc eksāmena. Atklāti sakot, mani pārāk nesaviļņoja šie senie noslēpumi, samudžināti un neskaidri kā svētie raksti. Pazudušās pilsētas, Atlantīda, feniķiešu kuģi Amazonē, Amerikas sakari ar Āfriku — tas viss, bez šaubām, bija interesanti. Bet ne vairāk. Vai - gan pasaulē maz interesantu lietu? De Moranam tā bija dzīve, eksistences jēga. Man turpretī — kaut kas nejaušs, iepazīšanās lidmašīnā, kura beidzas līdz <ar nolaišanos.
Taču mūsu beidzamā saruna man dziļi iespiedās atmiņā un nedeva miera. Pareizāk sakot, es to atcerējos tikai vēlāk, Oksfordā, un pārdzīvoju no jauna, daudz spilgtāk un dziļāk nekā pirmoreiz.