Ruts rūgti pavīpsnāja. Trīs reizes šajā nebeidzami garajā desmit gadu naktī viņš bija uz bojāejas sliekšņa. Tiesa gan — vienu reizi bija cīnījies par citu dzīvību. Un paveicis neiespējamo — izglābis viņus un sevi pašu arī. Viņš bija piezemējis sadragātu spārngriezi šaurā aizā, no kuras līdz bāzei bija jāiet trīs stundas. Viņi aizgāja — aizgāja, kaut arī bija nāvīgi pārguruši, kaut arī viņiem trūka elpas, jo skafandru skābekļa baloni bija gandrīz tukši. Vienīgi Džeina zaudēja spēkus, veicot pēdējos simt metrus. Viņš tomēr aiznesa Džeinu līdz bāzes idejas slūžām … Toreiz viņš bija izglābis biedrus .. . Bet pēc tam Rēgu Labirintā vai vēlāk, kad viņu pieveica staru slimība? Tad bija jāspēlē aci pret aci… Tomēr viņš bija spējis uzvarēt abās «partijās». Kā — to viņš nevarētu paskaidrot. Gluži vienkārši — piespieda nāvi atkāpties. Ne velti abas reizes jau tika uzskatīts, ka Ruts gājis bojā. Lai gan — tāpat bija arī toreiz, kad avarēja spārngriezis …
Vai viņam būtu tikai laimējies? Bez šaubām, nē! Ruts zināja, ka viņam jāatgriežas uz Zemes. Jāatgriežas par katru cenu . . . Viņš prata sevi pārliecināt, ka tam tā jābūt. Un tagad viņš ir atgriezies… Kādēļ — tas jau ir
cits jautājums… Ne jau tās kņadas dēļ, kas tagad notiek viņam par godu. Ne jau zemes vēju dēļ, kurus viņš vispār neatcerējās, kamēr bija tur… Sasodīts, kādēļ tad?!
Ruts atkal pavīpsnāja:- «Ja nu, veco zēn, esi atļāvies par to domāt, tad neizliecies… Tu taču zini, kāpēc tik sīvi aci pret aci cīnījies ar nāvi… Kāpēc gribēji atgriezties. Viņa, tikai viņa… Viņa nemitīgi bija tev blakus — par spīti visiem aizliegumiem. Pat tad, kad tu skūpstīji Džeinu …»
Nabaga Džeina .. ..Viņa uz mūžu mūžiem palika tur — Plutona ledainajā naktī. Džeina bija labs draugs — uzticīga un maiga. Viņu sakars nebija nejaušība. Šķiet, Džeina mīlēja Rutu. Bet viņš … Nē, nē, viņam arī bija labi ar Džeinu… Taču, kad Džeina bezjēdzīgā gadījumā aizgāja bojā, viņš nebija izjutis īstas bēdas … Vientulību gan, bet bēdas ne… Kad tika aizmūrēta eja, kurā bija atstāts Džeinas ledus sarkofāgs, daudzi raudāja, bet viņš… Viņa acis palika sausas. Nabaga mazā Džeina! Kā viņa ilgojās atgriezties uz Zemes . . . Kopā ar viņu … Tagad uz Zemes viņš biežāk atceras Džeinu nekā pēdējos gados tur. Laborante Džeina Verra… Viņas vārds uz mūžiem ierakstīts kosmosa varoņu grāmatā. Tāpat kā viņa vārds. Taču viņš atgriezās …
Tomēr savādi gan, ka šodien viņu neviens netraucē. Pirmo četru dienu bezjēdzīgā kņada pēc nosēšanās Rietumu tuksneša kosmodromā nedeva ne brīdi miera. Šī diena bija pirmā, kad viņš varēja sakopot domas… Kas būs tālāk, ja izrādīsies, ka viņam ir vairāk brīva laika? Nē, nē, jāizbeidz par to prātot. Viņam vēl stunda līdz norunātajai vizītei. Jānobrauc lejā un jāapskata pilsēta.
Piegājis pie durvīm, Ruts pēkšņi atcerējās savādo aploksni. Viņš paskatījās atpakaļ. Atvērtā aploksne gulēja uz galda, tai blakus melnēja auduma strēmele. Ruts paraustīja plecus. Viņš atgriezās pie galda, paņēma melno sloksni, vēlreiz pārlasīja, pavīpsnāja un iebāza kabatā.
Ātrgaitas lifts dažās sekundēs norāva Rutu lejā plašajā hallē. Sirmais portjē aiz savas pults laipni viņam paklanījās, Ruts pamāja un izgāja laukā. Pēc halles kon- dicionētā vēsuma karstā, miklā sutoņa viņu apstulbināja. Kūpēja nupat aplaistītais asfalts; oda pēc benzīna, tad pēc kaut kā cepta. Šaurā iela bija pieblīvēta ar spilgtām mašīnām, kas lēnām slīdēja divos pretējos virzienos. Apsteigdami mašīnas, pa ietvēm ātri steidzās cilvēki. Kad Ruts bija nonācis pie juvelierizstrādājumu veikala, kas
atradās tūlīt aiz hoteļa, kāds viņu spēcīgi pagrūda. Ruts žigli atkāpās pie milzīga skatloga. Aiz stikla uz melna samta, briljantos vizuļodamas, gulēja kaklarotas, gredzeni un brošas. Rutām ienāca prātā dimanta raktuvei uz Plutona. Vienā no tām aizgāja bojā Džeina… Varbūt daži dimanti ir no turienes? Viņam pēkšņi noreiba galva un gribējās atgriezties halles dzestrajā pustumsā.
— Nieki! — viņš skaļi sacīja. — Pie tā ir jāpierod.
Ruts pamanīja, ka uz viņu vērīgi paskatās kāda meitene. Šķiet, viņa bija itin glīta: ovāla, gandrīz bērnišķīga sejiņa, kupli, tumši mati, slaidas, iedegušas kājas. Viņai bija mugurā gaiša, ļoti īsa kleita un ap atsegto kaklu tieva zelta ķēdīte. Rutām, ieraugot ķēdīti, sažņaudzās sirds. Tieši tādu bija nēsājusi Regija. Tikai viņas ķēdītē bija iekārts veca burinieka miniatūrs siluets plānā zelta stīpiņā. Ruts jau gribēja skriet meitenei pakaļ, lai aplūkotu ķēdīti…
— Veco zēn, jel savaldies! — viņš atkal skaļi sacīja. — Kāds puiciskums!
Un viņš lēnām sāka iet uz otru pusi pretī gājēju straumei.
Pēkšņi kāds viņu pavilka aiz piedurknes. Ruts pagriezās. Jauns puisis ar nekaunīgu seju un tumšām brillēm, ģērbies saņurcītā, pelēkā uzvalkā, pastiepa uz netīras plaukstas mazu, tumšu paciņu.
— Kas tas ir? — Ruts jautāja.
— Ņem, nenožēlosi! — Puisis piemiedza aci.
— Narkotiskās vielas?
— Gandrīz vai… Gūsi mūžīgu aizmirstību … Tu taču esi Ruts Doringtons, vai ne?
— Kā tu mani pazīsti, un kas tu esi?
— Tas nav svarīgi, tev tas nav svarīgi. Nu — vai ņemsi?
Ruts papurināja galvu.
— Kā pats gribi… Velti gan tu atsakies … Vislabākais paņēmiens, — puisis teica un iesmējās, — aizmigsi, un cauri būs …
Ruts strauji pacēla galvu un paskatījās puisim tieši sejā. Plata, izburbusi, piņņaina fizionomija bez uzacīm, aiz tumšajiem briļļu stikliem acis nebija redzamas.
— Ko tu te mels? No kurienes esi uzradies?
Puisis nicīgi nospļāvās.
Padomā… Uzminēsi! — Jau pagriezies, lai ietu
prom, viņš klusu izmeta par plecu: — Velti tu esi pārnācis … Velti…
Ruts palika stāvam kā sastindzis. Vispirms viņam iešāvās prātā, ka nekauņa jānoķer un jāaiztur. Tad viņš atcerējās no rīta saņemto zīmīti. Ruts automātiski iebāza roku kabatā, bet izrādījās, ka tā ir tukša. Apjucis viņš izmeklējās pa visām kabatām. Tumšās drānas strēmeles nekur nebija. Varbūt viņš aizbāzis zīmīti kabatai garām un tagad tā guļ viesnīcā viņa istabā uz grīdas? Ruts pa skatījās uz visām pusēm. Puisis pelēkajā uzvalkā un tum šajās brillēs vairs nebija redzams. Kādu brīdi Ruts stāvēja nekustīgi, cenzdamies aptvert, kas ar viņu galu galā notiek. Vai tiešām viņam tas izlicies? … Nē, puisis ar tumšajām brillēm nebija halucinācija. Ruts vēlreiz izjuta viņa sen nemazgātā ķermeņa skābeno smaku. Ko gan tas nozīmē? … Vai tiešām tagad, kad viss jau garām, viņam sāk streikot nervi?
Ruts uzmanīgi palūkojās apkārt. Vienaldzīgi pret visu, garām steidzās gājēji. Lai gan diena bija saulaina, viņu sejas bija sadrūmušas un noraizējušās. Nepārtrauktā straumē slīdēja mašīnas. Uz krustojuma automāts — policists — pacēla roku baltā cimdā, un automašīnu straumes vienā mirklī sastinga. Vēlreiz pazibēja baltais cimds, un kustība atjaunojās. Ruts apņēmīgi devās atpakaļ uz hoteli. Pilsēta viņu vairs neinteresēja.