— Nē.
— Bet vēstules?
— Arī nav.
Tas bija ārkārtīgi savādi. Viņam šodien bija paredzētas četras vai piecas tikšanās, bet Ruts nebija ieradies, Viņš nolēma visu sīki noskaidrot.
— Tātad mani šodien neviens nav meklējis?
— Nē.
— Varbūt ir griezušies lejā pie portjē?
— Nē. Es vakarā painteresējos.
— Nobrauc tagad un pajautā.
— Nav taču jābrauc. Var no šejienes. — Io pieripoja pie viena no ekrāniem. Nospieda slēdzi. Uz ekrāna parādījās daļa halles ar pulti, aiz kuras sēdēja portjē. Tas pacēla galvu — tā bija apaļa, gludi noskūta. Acīmredzot bija notikusi vēl viena maiņa. Šo portjē Ruts vēl nebija redzējis.
— Vai jūs pats jautāsiet? — Io, nemirkšķinādams iesārtās ačeles — fotoelementus —, blenza uz Rutu.
— Jautā tu!
— Kapteinis Doringtons vēlas zināt, vai viņu kāds nav meklējis.
Portjē pakratīja galvu.
— Pasakiet kapteinim, ka neviens nav bijis.
— Pateicos.
Ekrāns nodzisa.
«Kaut kas neaptverams,» Ruts domāja. «Varbūt viņi ir apvainojušies, ka nozudu, nevienu nebrīdinājis. Varbūt iepriekšējais portjē pateicis, ka esmu aizlidojis ar spārngriezi … Protams, esmu rīkojies slikti, taču viņi arī varēja padot kādu ziņu. Vismaz izteikt neapmierinātību. Kas būs rīt? Šķiet, arī uz rītdienu kaut kas tika plānots… Vai gaidīt ziņu no viņiem vai pašam mēģināt kādu sameklēt? Lai velns viņus parauj ar visiem viņu trikiem!»
Tajā brīdī Ruts atcerējās pazudušo zīmīti. Viņš pārlaida skatienu istabai, pameklēja uz galda. Zīmītes nekur nebija. Viņš neatrada arī lielo, tumšo aploksni no pus- caurspīdīgās plastmasas. Ruts pārlūkoja visu sūtījumu kaudzi. Aploksne bija pazudusi. Ruts pasauca Io.
!— Kas sakārtoja istabas?
— Es.
— Vai uz grīdas nekas nebija nokritis?
— Nē.
— Uz galda palika liela, tumša aploksne. — Ruts parādīja, kāda tā bijusi. — Kur tā ir?
— Viss ir tur — uz galda.
— Vai tu neko neesi Izsviedis atkritumvadā?
— Tukšās pudeles un tukšu ziepju tūbiņu.
— Bet vai tu neizmeti lielu aploksni?
— Nē.
Ruts prātodams pastaigāja šurpu turpu pa istabu. Varbūt nav vērts piešķirt tam visam nozīmi? Tomēr kaut kas viņam lika būt piesardzīgam… Tur, uz Plutona, Ruts bija iemācījies nojaust, draudošas briesmas. Tādos brīžos it kā elektrizējās muskuji un saspringa gribasspēks. Tamlīdzīga sajūta viņam bija radusies ari šodien. Pirmo reizi, šķiet, tiekoties ar to puisi tumšajās brillēs. Pēc tam, lidojot kopā ar Kariju, tā izzuda. Bet tagad atkal šī jutoņa. Varbūt streiko nervi? Kas gan varētu draudēt šeit, uz Zemes?…
Ruts paskatījās uz Io. Robots vēl arvien stāvēja durvīs, acīmredzot gaidīdams turpmākos jautājumus un rīkojumus.
— Vai tu šodien biji izgājis?
— Jā, uzlādēties.
— Kad tas bija?
— No četrpadsmitiem līdz četrpadsmitiem trīsdesmit
— Vai tavas prombūtnes laikā te kāds varēja ienākt?
Io nemierīgi sakustējās, viņa sārtenās ačeles sāka mirgot. Ruts nodomāja, ka robots nav sapratis, un gribēja atkārtot jautājumu, bet Io pēkšņi nosvepstēja:
— Es viņu sastapu gaitenī.
— Ko tad?
— To, kurš varēja ienākt.
— Bet vai tu neredzēji, ka viņš ienāk?
— Nē.
— Kāpēc tad tu domā, ka viņš bija ienācis?
— Es nedomāju. Manas sistēmas robots nespēj domāt.
-— Sasodīts! — Ruts nenocietās. — Kāpēc tad tu teici,
ka viņš varētu ienākt?
— Tāpēc, ka viņš jautāja, vai es neesmu kapteiņa Do- ringtona robots.
— Un kas tad ir?
— Man nav katram jāatbild. Es viņam neatbildēju.
Lieliski, un kas pēc tam notika?
— "Viņš sacīja, ja es esot kapteiņa Doringtona robots un pateikšot kapteinim Doringtonam, ka esmu viņu redzējis, viņš likšot mani nosūtīt uz pārkausēšanu.
— Ak tā gan … Vai tad tas atkarīgs no viņa?
—- Nezinu.
«— Bet tu, protams, negribētu, ka tevi nosūta parkau- sēt?
Neviens no manas sistēmas robotiem to negribētu.
. — Lieliski, Ioi Es tev apsolu: kamēr esmu dzīvs un tu esi pie manis, neviens neuzdrošināsies sūtīt tevi parkau- sēt.
— Pateicos, kapteini Dorington, — Io nosvepstēja.
— Kāds izskatījās tas cilvēks?
Tas nebija cilvēks.
Vēl trakāk! Kas tad tas bija?
— Tas bija «S» sistēmas robots.
— «S» sistēmas robots? Neesmu par tādu nekad dzirdējis. Kas gan tā par sistēmu?
— Tie ir slikti roboti, kapteini Dorington. Vissliktākie. Ļaunāku vairs nav. Viņi var visu.
— Ko tas nozīmē —- visu? Kāda ir viņu specializācija?
— Viņiem nav specializācijas. Viņi var visu. Daži strādā policijā. Bet šis nestrādā policijā.
— Kāpēc tu tā domā?
— Es ne …
— Labi, labi… Kāpēc tu teici, ka šis nav no policijas?
— Viņam nebija numura un nūjas.
-— Vai tu viņu agrāk netiki redzējis?
— Nē.
— Paldies, Io… Tagad atnes man glāzi sodas ūdeni.
— Vai vakariņas arī?
— Nē, es negribu ēst. Tikai glāzi sodas ūdeni.
Tūlīt, kapteini!
Io nozuda. Ruts izgāja uz balkona. Lejā pletās naksni gās Roktaunas uguņu jūra. Spilgti mirdzēja taisnās kā bultas centra maģistrāles; reklāmas pulsēja zajās un sarkanās ugunīs. No augšas šķita, ka pilsētas centru pārņēmušas grandioza, fantastiska ugunsgrēka daudzkrāsainas liesmas. Nomalēs gaismas bija mazāk, bet tur plaiksnīja tumšsarkana un dzeltena rūsa — kaut kas uzzibsnīja, dzirksteļoja, izšķīda ugunīgās sprikstis. Acīmredzot dala fabriku strādāja arī naktī. Ruts sameklēja to vietu, kur atradās Karijas hospitālis. Tas bija tur — aiz pēdējās gaisaceļa lentes … Laba meitene … Ruts centās atcerēties viņas seju … Karija kaut kādā ziņā atgādināja Džeinu … Varbūt tāpēc, ka tūlīt viņam noticēja… Kādu smagu noslēpumu viņa glabā savā sirdī? Šis izmisuma uzplūds, kad viņi brokastoja… Jā, daudz kas nav saprotams: kaut vai atgadījums ar vēstuli, svešais robots, kurš te
ieradies… Kā rādās, Vienlīdzīgo Virspadome nav tikai maniaku izdoma… Ja viņu rīcībā ir vispilnīgākās konstrukcijas roboti — tie, kurus izmanto policija, — tas jau ir spēks… Kas viņi tādi ir? Kaut kāds varens gangs, kas iedveš šausmas hoteļu un veikalu īpašniekiem? Bet ko viņi tādā gadījumā grib no Ruta? Iebaidīt — tas ir skaidrs. Bet kādēļ?
Uz balkona izripoja Io ar paplāti. Tā bija piekrauta ar pudelēm.
— Kāpēc tā? — Ruts brīnījās. — Es taču lūdzu tikai sodas ūdeni.
— Vakar vakarā jūs to visu te dzērāt.
— Lai nu tā būtu. Noliec istabā uz galda.
Io izpildīja rīkojumu un atkal parādījās uz balkona.
— Vai uzklāt gultu, kapteini Dorington?
— Nevajag. Es vēl negribu gulēt. Tu vari atpūsties.
— Atļaujiet piezīmēt, kapteini, ka manas konstrukcijas roboti nekad ne…