— A, piedod, Iol Es atkal aizmirsu.. Ej dari savus darbus. Ja vajadzēs, pasaukšu.
Io palika turpat mīņājamies.
— Vai ir vēl kaut kas? — Ruts jautāja, aizsmēķēdams cigareti.
— Jā. Ko lai dara ar vakariņām — ielikt ledusskapi vai izmest atkritumvadā?
— Dari, kā uzskati par pareizāku.
Io nemirkšķinādams blenza uz Rutu, tad viņa ačeles iezibsnījās, un viņš teica:
— Ielikšu ledusskapī.
— Re nu, cik lieliski! — Ruts piekrita.
Vērodams, kā virpuļo reklāmas, Ruts izsmēķēja cigareti un iegāja atpakaļ istabā. Apsēdies pie gaida, viņš iegrima domās, kādu kokteili pagatavot. Viņš vēl nebija galīgi izlēmis, te pēkšņi viens no ekrāniem iegaismojās. Vispirms atskanēja metronoma tikšķi, tad uz ekrāna parādījās kaut kāda militāra persona. Militārā persona noklepojās un pavēstīja, ka pilsēta atrodoties draudīgā stāvoklī. Varbūtējā ienaidnieka trieciens gaidāms pēc divpadsmit trīspadsmit minūtēm. Visiem jādodas uz patvertnēm. Pēc četrām minūtēm tiks izslēgts apgaismojums. Militārais pazuda, un no jauna trauksmaini sāka tikšķēt metronoms.
Ruts nogrozīja galvu un sāka jaukt kokteili. Durvīs
parādījās Io un nemirkšķinādams blenza uz viņu ar savām iesarkanajām ačelēm.
— Ko teiksi? — Ruts jautāja, pievienodams gandrīz gatavajam maisījumam pāris pilienu piparmētru liķiera.
— Tika izziņota trauksme.
— Tad jau lieliski.
— Jums jābrauc lejā uz patvertni.
— Bet tev?
— Man tas nav nepieciešams. Tā ir mācību trauksme.
— Bet ja būtu īstā trauksme?
— Tad tiktu dots īpašs rīkojums.
— Ja mēs abi nodzīvosim līdz īstajai trauksmei, Io, mēs dosimies uz patvertni. Bet pagaidām paliksim abi šeit.
— Kā vēlaties, kapteini Dorington! _
— Starp citu, — Ruts piebilda, no'garšodams kokteili, — man šķiet, ka nebūs liela starpība, kur mēs abi atrādīsimies arī īstas trauksmes gadījumā «nulles» brīdī…
Gaisma sāka bālēt un nodzisa.
Ruts ar glāzi rokā izgāja uz balkona. Io viņam sekoja.
Pilsēta bija pazudusi. Lejā pletās necaurredzama tumsa. Melnajās debesīs mirdzēja zvaigznes. Tikai kaut kur no kreisās puses atplūda blāva gaisma. Ruts pārliecās pār balustrādi un ieraudzīja virs paša horizonta plānu dilstoša mēness sirpi.
— Ja ir mācību trauksme, viņi to neizslēdz, — Io paskaidroja.
Ruts pamāja un iedzēra vēl dažus malkus kokteiļa. Par spīti trauksmei, kokteilis bija izdevies lielisks.
Tikai pēc pusstundas no jauna iedegās gaisma. Pirms tam tas pats militārais vēlreiz parādījās uz ekrāna un, paziņojis, ka tā bijusi mācību trauksme, atļāva Roktaunas iedzīvotājiem atstāt patvertnes un atgriezties savās gultās.
Ruts vēl nebija paguvis izdzert otro kokteili, kad atskanēja melodisks zvans un uzzibsnīja hoteļa iekšējo sakaru ekrāns. Plikgalvis portjē atvainodamies informēja, ka pilsētas militārie varas orgāni uzlikuši kapteinim Doringtonam naudas sodu, jo viņš nav izmantojis mācību trauksmes laikā patvertni. Sods tikšot ieskaitīts rēķinā par hoteli.
— Es sapratu, — Ruts sacīja. — Pateicos.
Io klusu tuvojās, lai paņemtu paplāti.
— Kā tev šķiet? — Ruts jautāja. — Vai šodien būs vēl kāda trauksme?
— Nē, — robots nosvepstēja, — nākamā būs pēc desmit dienām.
— Tad iesim gulēt, — Ruts apņēmīgi teica. Un pēkšņi nez kāpēc atcerējās desmit dienas, ko viņam bija devusi
Vienlīdzīgo Virspadome. Tagad bija atlikušas deviņas…
* * *
Rīts atnesa jaunus pārsteigumus. Pirmkārt, izbeidzās vēstuļu straume. Io ar melanholisku izskatu atnesa uz paplātes vienu vienīgu vēstuli. Kāds tips piedāvāja Rutām organizēt akciju sabiedrību, kas no Grenlandes lediem varētu ražot destilēto ūdeni. No Ruta tika pieprasīta vienīgi nauda. Visu pārējo autors drosmīgi uzņēmās pats. Ruts, neizlasījis vēstuli līdz galam, saņurcīja to un iemeta papīrgrozā. Ekrāni klusēja. Neviens no Ruta «aizbildņiem», kas pirmajās dienās neatkāpās no viņa ne soli, vairs nerādījās.
«Itin kā visi reizē būtu nomiruši,» Ruts aizkaitināts nodomāja, «vai arī saņēmuši norādījumu likt mani mierā…» Šī otrā doma viņam šķita uzmanības vērta, un viņš nez kāpēc atkal atcerējās vakar pazudušo vēstuli. Patiesību sakot, viss bija sācies tieši ar vēstuli… Bet, lai nu būtu kā būdams, viņiem tas jāpaziņo, ja oficiālās pieņemšanas nez kādu iemeslu dēļ tikpat kā pārtrauktas un viņš no šī brīža var pats darīt, ko grib.
Ruts nolēma pagaidīt, kad piezvanīs Karija, un atkal doties ar viņu uz visu dienu lidojumā. Galu galā šie birokrāti krietni jāpārmāca. Viņš taču ir Ruts Doringtons! Viņa vārds uz visiem laikiem paliks kosmosa varoņu grāmatā.
Visļaunākais bija tas, ka nekādu ziņu nedeva arī Karija. Ruts līdz pusdienas laikam pagaidīja un sāka nopietni bažīties. Cik muļķīgi viņš vakar bija rīkojies, nepajautājis viņas adresi. Kur nu adrese! Viņš nezināja pat Karijas uzvārdu. Roktauhā, protams, nav viena universitāte vien. Kur lai viņu tagad meklē?
Pēc brīža viņu pārņēma niknums. Vai nav vieglprātīga skuķe? Kurš ticēs, ka viņa ir tik ļoti aizņemta: nevar atrast brīvu mirkli, lai viņam piezvanītu. Viņai taču jāsaprot, ka Ruts nevar sēdēt cauru dienu kā piesiets hotelī pie sarunu ekrāniem.
Pulksten divos, pārskaities uz visiem, bet visvairāk uz sevi, Ruts izlēma nobraukt lejā restorānā. Viņš pavēlēja
Io neatiet no ekrāniem un atcerēties visu, kas tiks runāts. Ja piezvanīs skaista melnace meitene, jāpasaka viņai, ka Ruts ir «Paradīzes» lielajā restorānā un viņu tur gaida.
Kad pēc stundas Ruts ātri iesteidzās savā istabā, viņš sastapa Io pie ekrāniem tajā pašā pozā, kādā bija viņu atstājis.
— Vai kāds zvanīja?
— Nē.
Rutām pēkšņi sametās baisi. Ko tas viss nozīmē? Kāpēc Karija klusē?
Viņš nosprieda, ka pagaidīs vēl stundu un tad sāks rīkoties.
Taču nebija pagājusi ne pusstunda, kad viņš jau pasauca Io un pieprasīja sameklēt «Adrešu grāmatu». Io nezināja, kas tā ir par grāmatu. Ruts sāka skaidrot, taču Io nenoklausījies viņu pārtrauca:
— Vai vajadzīgs cilvēks vai ofiss?
— Cilvēks, taču iespējams, ka sākumā būs jāmeklē ofiss, daudzi ofisi. Patiesību sakot, nevis ofiss, bet universitāte.
— Universitāte arī ir ofiss, — Io pamācoši nosvepstēja.
— Lai nu būtu… Varbūt tu zini, cik universitāšu ir Roktaunā?
Io neatbildēja, bet nospieda viena ekrāna slēdzi, un tajā pašā mirklī uz ekrāna parādījās lellei līdzīga blondīne ar koši sarkanām lūpām un milzīgām, zilām acīm.
— Klausos, — blondīne mīlīgi teica.
— Kapteinis Doringtons grib… — Io iesāka, bet Ruts viņu steigšus atstūma.
— Vai jūs nepateiktu, cik universitāšu ir Roktaunā?
— Četrpadsmit, — blondīne, ne mirkli nedomādama, atbildēju un pasmaidīja.
— Pateicos. Vai visās universitātēs ir medicīnas nodaļas vai fakultātes?
— Nē, visās nav. Tikai divpadsmit.
«Arī nav slikti,» Ruts nodomāja, «esmu sagādājis sev darbu.»
— Vai jūs varat man pateikt šo divpadsmit universitāšu adreses? — viņš atkal vērsās pie blondīnes.