— Klusāk… Par to vēlāk… Mums patlaban ir maz laika … Cik dienu viņi tev deva?
— Desmit… Tas ir, nu jau atlikušas astoņas . ..
— Tad viss vēl nav zaudēts. Klausies uzmanīgi. Brauc prom šodien pat, vēlākais — rīt no rīta, kamēr viņi vēl nav noorganizējuši nepārtrauktu izsekošanu. Aizbrauc uz kādu lielu pilsētu, kurā vieglāk nozust. Pēc tam, tiklīdz rodas izdevība, uz citu valsti. Tas nebūs viegli, Rut, tomēr ceru … ka tev izdosies …
Ruts saņēma viņas roku.
— Karija, vai tu varētu… vai tu gribētu braukt man līdzi?
Viņas lūpas notrīsēja un acis zem plīvura pieplūda ar asarām.
— Nē, Rut, diemžēl tas… tas nepavisam nav iespējams. Varbūt vēlāk, kad tu būsi drošībā un … aicināsi mani…
— Bet vai tu apsoli?
— Mīļais, es neko nevaru apsolīt. Vismaz tagad ne.
Viņa novērsās, taču Ruts neatlaida viņas roku.
— Karija, tu nevari iedomāties, kas tu man esi kļuvusi šajās divās dienās …
Viņa mēģināja pasmaidīt.
— Droši vien varu … mazliet… Bet tu, Rut, šķiet, vēl neapzinies briesmas, un tas… tas ir pats šausmīgākais. Vai tad tu nejuti, kā tev apkārt viss kopš vakardienas mainījies?
— Protams, — viņš pamāja, pārklādams skūpstiem viņas rokas. — Es taču satiku tevi…
— Nemoki mani, Rut! — Viņa mēģināja atbrīvot rokas. — Laiks rit. Tūlīt mēs šķirsimies, bet es vēl neesmu paguvusi tev neko pateikt.
— Šķirsimies? …
— Rut, tas ir nepieciešams. Ja mūs tagad ieraudzīs kopā, būs slikti ne vien tev, bet arī man… Tie, kuri nosūtīja tev vēstuli, tie… ir spējīgi uz visu. Viņi ir visur … Neviens neuzdrošināsies iejaukties …
— Karija, mīļā, tici, es varu . ..
— Neko tu nevari, Rut.
— Ja grieztos policijā?
— Ak, cik tu esi naivs!
— Vai pie paša kosmisko pētījumu ministra?
— Rut, tu neko negribi saprast. Tu vēl aizvien iedomājies, ka esi kosmosā, bet tu jau sesto dienu esi uz Zemes … Klausies, — viņa atkal sāka čukstēt, — man tūlīt būs jāiet prom. Redzi, — viņa iebāza Rutām saujā mazu bieza papīra strēmelīti, — te ir uzrakstīts, kā mani sameklēt. Taču apsoli, ka to nedarīsi, iekams pats nebūsi drošībā. Vai apsoli?
— Apsolu …
— Tagad paliec sveiks, Rut! Vairāk neko es nevarēju tavā labā izdarīt.
— Pagaidi, Karija! Es vēl aizvien neko nesaprotu! Pirmkārt — kā tu uzzināji? …
— Nav svarīgi, ak, Rut, tas viss nav svarīgi. Pieņemsim, ka tas gadījās nejauši. Galvenais, lai tu man ticētu. Vai tu man tici, Rut?
— Ticu… Ticu un gaidīšu! Bet tev droši vien vajadzīga nauda?
— Ai nē, nē, nē… Man nekā nevajag… Es iziešu caur saimnieka istabu… Pasēdi vēl brītiņu, izdzer alu un tad ej prom. Līdz «Paradīzei» nav vairāk kā desmit minūšu gājiens … Papūlies aizbraukt jau šodien … — Viņa ātri noskūpstīja Rutu, izslīdēja no viņa rokām un aizskrēja. *
Viņš nepaguva izdzert alu. Aiz loga atskanēja troksnis, skrejoši soļi, un kāds skaļi iekliedzās. Rutām šķita, ka viņš pazīst Karijas balsi. Apgāzis pa ceļam krēslu, viņš skriešus metās uz ielas. Pie blakus nama jau bija salasījies pūlis. Ruts izlauzās tam cauri un ieraudzīja Kariju. Viņa gulēja ar atmestu galvu. Melnie mati bija izjukuši uz ietves, acis aizvērtas. Iekliedzies: «Karija!» — Ruts metās pie viņas, noliecās, gribēja viņu pacelt un sastinga, juzdams, ka krūtis'sažņaudz kaut kas ledains. No Karijas kailā pleca uz asfalta lēnām plūda tumša asins straume. Rutām aiz muguras kāds sacīja:
— Neaiztiec viņu! Tās ir beigas…
Un kāda sieviete drebošā balsī piebilda:
— Viņai iedūra ar nazi. Zellis tumšās brillēs… Vairākas reizes… .
Ruts uzmanīgi pacēla Kariju sēdus. No viņas cieši sakniebtajām lūpām izlauzās viegls vaids, un galva bezspēcīgi nokrita Rutām uz krūtīm. Karijas raibā blūzīte uz muguras jau visa bija asinīs.
— Nu kāpēc jūs stāvat! — Ruts iekliedzās. — Sameklējiet ārstu, piezvaniet uz tuvāko hospitāli…
Neviens nepakustējās, daži novērsās.
— Tūlīt atbrauks policija, — kāds nomurmināja.
Pūlis pēkšņi pašķīrās, un priekšā iznāca pavecāks vīrs
garā, tumšā sutanā ar mežģīņu apmetni uz pleciem. Viņš nometās uz cejiem Rutām blakus un, rokas pacēlis, klusā balsī sacīja:
— Aizlūgsim par viņu, mans dēls.
— Ejiet prom! — Ruts uzkliedza, viņu atgrūzdams. — Tomēr ne — palīdziet man!…
Cilvēks sutanā izbijies parāpoja sāņus, pieslējās kājās un nozuda pūlī.
Ruts uzmanīgi atbalstīja Kariju pret silto, grubuļaino mājas sienu, nepiecēlies norāva sev jaku un kreklu un, saplēsis to šaurās, garās strēmelēs, pārsaitēja ar tām Kariju, nenovilcis viņas blūzi. Pēc tam stingri sasēja strēmeļu galus viņai uz krūtīm. Karija vēlreiz iestenējās un, acis neatvērusi, pūlējās kaut ko pateikt. Ruts noliecās Karijai pie pašas sejas, cenzdamies saprast, ko viņa saka. Šķiet, viņa pazina Rutu, jo viņš it kā' saklausīja savu vārdu .. . Taču viņa tajā pašā mirklī atkal zaudēja samaņu, un Ruts ar šausmām izdzirdēja, kā apraujas viņas elpa.
— Karija, Karija, — izmisis viņš sāka čukstēt, — pagaidi, Karija …
Atskanēja policijas automašīnas sirēna, pūlis strauji pašķīrās, un nez kādi cilvēki atstūma Rutu no Karijas. ' Pār meitenes augumu noliecās ārsts, bet tūlīt izslējās un atmeta ar roku.
— Nevar būt! — Ruts iekliedzās. — Viņa nupat vēl elpoja …
Ārsts, paskatījies uz Rutu, kaut ko teica policistam. Tas pamāja. Parādījās nestuves, uz tām diezgan nevērīgi tika uzmesta Karija un apklāta ar palagu.
— Uz komisariātu, — teica policists, — pēc tam — kā parasts. Jūs brauksiet mums līdzi, — viņš griezās pie Ruta. — Kas vēl redzēja, kā tas notika?
Bet cilvēki jau gāja prom.
Kāds uzmeta Rutām uz pleciem viņa jaku un pagrūda uz mašīnu. Ruts pieliecās, kāpdams zemajā, garajā policijas furgonā. Labajā pusē tur jau stāvēja nestuves, uz kurām gulēja Karija. Rutām tika norādīts uz solu kreisajā pusē. Blakus viņam nosēdās ārsts un policisti. Durvis aizcirtās, iegaudojās sirēna, un mašīna strauji aizdrāzās.
Kādā asā pagriezienā Karijas roka izslīdēja no palaga apakšas un nokarājās uz grīdas Rutām pie kājām. Neviens no pavadoņiem nepievērsa tam uzmanību. Ruts pieliecās un saņēma tievos pirkstus. Tie bija auksti kā ledus. Šī aukstuma sajūta viņam šķita pazīstama … Jā gan, protams, tikpat auksti un nedzīvi bija Džeinas pirksti, kad viņa tika atvesta uz bāzi… Cik sen tas bija … Ruts lēni pacēla noslīdējušo roku, piespieda pie lūpām un saudzīgi nolika uz nestuves malas zem palaga.
Komisariātā viņam lika ilgi gaidīt. Viņš sēdēja netālu no durvīm aiz barjeras uz cieta, neērta sola. Garām slāja nez kādi cilvēki, skaļi sarunādamies, smiedamies. Karija tika aiznesta kaut kur prom pa garu, drūmu gaiteni. Pretī vienā laidā virinājās durvis. Kāds, sēdēdams pie sarunu ekrāniem ar muguru pret durvīm, runāja ar neredzamiem cilvēkiem. Ruts dzirdēja tikai atsevišķus vārdus, aprautas frāzes. Tie bija ziņojumi par satiksmes negadījumiem. To jēga nenonāca līdz Ruta apziņai. Kaut kur bija kaut kas noticis, un tas bija viss … Viņš nespēja ne par ko domāt… Sirdī bija tukšums, sāpes un aukstums. Viss, kas notika apkārt, šķita vienveidīgi pelēks kā nebeidzami ieilgušā sapnī. Tikai vienu reizi Ruta uzmanību saistīja no pretējās istabas atskanējuši vārdi. Viņš pat piecēlās no sola un pagājās uz barjeras pusi, lai labāk dzirdētu.