Re nu, kā cilvēkam nav laimējies! … Bet, patiesību sakot, kāpēc nav laimējies? Es taču redzēju Sokrātu, pat sarunājos ar viņu. Dzirdēju mammas un Ksana balsi. Uzzināju, kādi viņi būs. Bez šaubām, ļoti maz uzzināju… Tomēr citi, piemēram, mūsu pasu nodaļas darbiniece nezina ne to pašu. Taču nepieciešams, lai zinātu visi. Tas ir noteikti vajadzīgs! Zēl, ka man nepalika pierādījumi. Bet var iztikt arī bez tiem . ..
Piegāju pie rakstāmgalda un ieraudzīju savu nepabeigto manuskriptu. Te nu ir: «Laika neatgriezeniskumu apstiprina jau tas vien…» Tagad varu izmest to papīrgrozā.
Piezvanīju redaktoram un pateicu, ka raksts par telpu un laiku nebūs. Toties būs fantastisks stāsts. Pēc tam sēdos pie galda un uzrakstīju šo stāstu.
Varbūt to nemaz neiespiedīs. Redaktors uzskatīs, ka mans stāsts ir pārāk fantastisks. Tādā gadījumā es pats to reizēm pārlasīšu tumšos marta vakaros. Pārlasīšu un klausīšos: vai tur aiz loga rūts neskrabinās Sokrāts…