Persijs Vufs laiski atnāca kopā ar Džonsonu un, ne vārda neteicis, noslīga uz ceļojumu kofera, kas bija nolikts pie manas telts. Koferis nokrakšķēja.
Vufs bažīgi paraudzījās lejup uz koferi un pārvācās uz salocīta brezenta saiņa.
Džeks Džonsons pietupās un, kūpinādams īsu, melnu pīpi, nogaidoši uzmeta man pa mirklim.
— Drīz sāksies lietusperiods, — es teicu, — bet neesam vēl sastapuši neko tādu, kas segtu ekspedīcijas izdevumus un kastēm izdzertā viskija vērtību.
Persijs Vufs pamāja ar galvu, Džonsons izņēma no mutes pīpi un sāka to centīgi tīrīt.
— Paklausieties, Džonson, — es turpināju, — vai nelaiķis Ričards jums ko stāstīja par savu pēdējo ceļojumu uz šo apvidu?
— Par kādu apvidu jūs runājat, šef?
— Par to, kur pašlaik atrodamies.
— Stāstīt jau stāstīja, — Džonsons negribīgi atbildēja, joprojām dauzīdams pīpi. — Kas tad īsti jūs interesē? Vai krokodili?
— Nu, pieņemsim, ka milzīgie krokodili.
— Nē, par krokodiliem viņš nestāstīja.
— Bet par kādiem citiem retiem, lieliem dzīvniekiem, kurus viņš manījis vienīgi šinī apvidū, stāstīja?
— Neatceros, šef. Laikam nebūs stāstījis . . . Viņa pēdējais ceļojums uz šejieni beidzās neveiksmīgi. Abi iezemieši, kas viņu pavadīja, gāja bojā. Ja tie nebūtu nēģeri, Ričardam varētu draudēt visvisādas nepatikšanas. Bumbas pilsētiņā viens otrs jau sāka runāt nezin ko. Tikai tur nekas nesanāca. Gubernators ir bargs vīrs: par baltajiem tur rūpi, nejaus viņiem pāri darīt.
— Par iezemiešu bojā eju līdz šim jūs nebijāt stāstījis. Pirmā dzirdēšana.
— Tāpēc ka jūs neprasījāt. . .
— Bet tagad prasu un lūdzu izstāstīt visu, ko zināt par Ričarda pēdējo ceļojumu. Kāpēc nebraucāt viņam līdzi?
— Biju saslimis ar dizentēriju.
— Un pēc tam?
— Ričards lika, lai es viņu gaidot Bumbā.
— Tātad viņš aizbrauca no Bumbas pilsētiņas kopā ar diviem iezemiešiem? …
— Šef, viņš aizbrauca no Bumbas viens ar kādu mašīnu, kas devās uz šo pusi. Iezemiešus Ričards salīga Ngoā — tajā sādžā, kurā apmetāmies pārnakšņot trešās ceļojuma dienas vakarā. Ričards gribēja izpētīt jaunus novadus, kur varētu ķert reti sastopamus zvērus. Tā viņam pavēlējis Viklands — mistera Beiza aģents Ugandā. Bet Ričards gandrīz neko nepaspēja izdarīt. Abi iezemieši aizgāja pie tēviem, un Ričards atgriezās Bumbā. Pēc mēneša mums vajadzēja braukt kopā ar viņu, bet tad gadījās tā vecā amerikāniete, kas bija atceļojusi lauvas šaudīt. Viņa salīga Ričardu uz veselām trīsdesmit dienām. Jau pirmajās medībās amerikānietes ievainotais lauva Ričardu saplosīja.
— Bet amerikāniete? — es iejautājos.
— Atgriezās Bumbā, salīga citu mednieku un atkal aizbrauca lauvas trenkāt.
— Vai jūs zināt, kāpēc gāja bojā iezemieši?
— Ričards teica, ka viņus saminis baltais degunradzis.
— Abus divus uzreiz?
— It kā …
— Tatad Ričards jums neko nav stāstījis par brīnumainajiem, milzīgajiem dzīvniekiem, kurus viņš redzējis sava pēdējā ceļojuma laikā?
— Nē, šef. . . Vai tad viņš kaut ko tādu redzējis?
— Sakiet, Džonson, — vai pats nekad neesat dzirdējis par šiem bībeles laiku briesmoņiem, kas mitinoties Lielajos purvos?
— Par bībeles laiku briesmoņiem neesmu dzirdējis… Un es arī neatminos, kādi briesmoņi aprakstīti bībelē … Varbūt ^valzivis?
Persijs Vufs ņirdzīgi iesmējās.
Jutu, ka mana pacietība izsīkst. Dzedri sacīju:
— Es runāju par dzīvniekiem, kurus līdz šim Āfrikā neviens nav redzējis. Par dzīvniekiem, kuri citos kontinentos izmiruši pagājušajos ģeoloģiskajos laikmetos.
— Ja jau viņus neviens nav redzējis, kā tad zināms, ka viņi te ir? — Džonsons patiesi brīnījās.
— Vai, iezemiešu teiksmās klausīdamies, neko līdzīgu neesat dzirdējis?
— Priekšniek, priekšniek, — Džonsons atmeta ar roku, — iezemiešu pasakās ir tādi zili brīnumi, ka … Šejienes nēģeriem vispār nevar ticēt. Vēl vakar viens no mūsu puišiem muldēja, it kā viņa tēvs purva malā redzējis briesmoņus, kas izskatījušies reizē gan pēc ziloņa, gan pēc krokodila un turklāt bijuši divdesmit metru gari. Ko tu tādam melsējam padarīsi? …
— Patiešām, ko tu padarīsi… — es teicu. — Bet ko jūs domājat par šo fotogrāfiju? — Es sniedzu tirānozaura uzņēmumu, ko man bija iedevis misters Leslijs Beizs.
Džonsons plati iepleta acis.
— Tas nu gan ir zvērs! — viņš iesaucās, un pēc Džonsona patiesās izbrīnās sapratu, ka viņš šo fotogrāfiju redz pirmoreiz. — Priekšniek, kur jūs to bildi ķērāt?
— Fotografējis pats Ričards, laikam sava pēdējā ceļojuma laikā.
— Nevar būt! Ričardam nekad nav bijis fotoaparāta. Un viņš arī neprata ar to rīkoties. Šef, tā nav viņa fotogrāfija.
Persijs nemierīgi pagrozījās uz brezenta saiņa.
— Un tomēr Ričards aizsūtījis šo fotogrāfiju misteram Beizam, — es neatlaidos.
— Var jau būt, bet Ričardā uzņemta fotogrāfija tā nav.
— Kas tad to uzņēmis?
— Nezinu, šef. Nekad neesmu redzējis Ričarda rokās šādu fotogrāfiju. Tiesa, viņš nebija nekāds vaļsirdīgais, bet par sastapšanos ar šādu elles izdzimteni Ričards droši vien man pastāstītu… Tātad jūs esat atbraucis medīt šito nezvēru?
— Šito arī.
Džonsons klusītēm iesvilpās.
— Ar to nu gan es negribētu tikties, — viņš purpināja, aplūkodams fotogrāfiju. — Paskatieties, kas palicis pāri no baltā degunradža!
— Džek, vai jūs domājat, ka tas ir baltais degunradzis?
— Skaidrs kā diena, paraugieties uz zvēra galvu.
Paņēmu fotogrāfiju, sīki aplūkoju to caur lupu un pārliecinājos, ka Džonsonam taisniba.
Sis atklājuiņs padarīja mani domīgu. Iezemiešus, kas pavadījuši Ričardu, esot saminis baltais degunradzis. Arī uzņēmumā redzams baltais degunradzis, bet tirānozaura saplosīts. Vai tā ir tikai sagadīšanās? Baltie degunradži Āfrikā kļuvuši par lielu retumu. Oficiālajā statistikā apgalvots, ka to skaits vairs nepārsniedzot simtu. Viņus medīt aizliegts, un noķeršanas licence maksā traku naudu. Turklāt Ričardam nemaz neesot bijis fotoaparāta . . .
Mans uzdevums negaidot sarežģījās, un es sūkstījos, ka šo sarunu nebiju sācis agrāk.
Džonsons arvien vēl rūpīgi aplūkoja fotouzņēmumu. Persijs Vufs snauda, atspiedies ar muguru pret manu ceļojumu koferi.
— Prātoju, kurā vietā šim mazulītim būtu jātēmē, lai uzreiz nogāztu no kātiem? — Džonsons domīgi sacīja, nenolaizdams acu no fotogrāfijas.
— Seiti Ja šāviens ir veiksmīgs, jūs caururbsiet sirdi un sadragāsiet mugurkaulu. Bet mums jāpapūlas, lai dzīvu dabūtu rokā šo briesmoni.
Džonsons sāka skaļi smieties.
— Priekšniek, jūs jokojat! Pat ja izdotos to nezvēru ievilināt slazdos, kā mēs viņu sasaistīsim, kā pārvadāsim, ar ko barosim? Nē, nē! . . . Nošaut, par to vēl var būt runa, bet mēģināt notvert dzīvu — no tā es atsakos. Par to līgumā nekas nav teikts…
— Ja nokļūsim uz briesmoņa pēdām, noslēgsim citu līgumu, — es mierīgi sacīju. — Pamēģināsim notvert kādu no jaunajiem, ko no šejienes spējam izvest. Bet vispirms mums jāizpētī šo riebekļu parašas. Mūsdienu zinātne gandrīz neko nezin par viņiem. Līdz šim valda uzskats, ka dinozauri izmiruši pirms kādiem sešdesmit miljoniem gadu_ krīta perioda beigās. Taču tik vecā kontinentā kā Āfrikā dažas šo rāpuļu sugas varēja saglabāties līdz mūsu dienām. Šeit, kontinenta vidū, ģeogrāfiskie apstākļi, šķiet, nav krasi mainījušies daudzu miljonu gadu laikā. Tāpēc dinozauri varbūt varēja šcil patverties daudz ilgāk. Sāds atradums padarītu mūs slavenus un bagātus. Džonson, ja mums paveiktos, turpmāk jūs varētu dzīvot bez raizēm.