Saule norietēja, tūliņ mūs apņēma tumsa. Debesīs iemirdzējās zvaigznes.
— Jāiet atpakaļ, — Džonsons ņurdēja.
— Mazliet pagaidīt, — Kvali ieteicās.
Apsēdamies stāvuma malā uz saulē sasilušiem akmeņiem. Vējš no purva nesa šurp niedrāju čaboņu. Kaut kur tālu plakankalnē derdzīgi smējās hiēna, pēc brīža tā apklusa.
— Mazliet klausīties, — Kvali čukstēja.
Mēs sēdējām, elpu aizturējuši, vērīgi klausīdamies niedrāja šalkšanā.
Beidzot Kvali piecēlās.
— Ļaunie gari šovakar nerunā, — viņš svinīgi teica, un mēs devāmies atpakaļ uz ugunskuriem, kas spoži apgaismoja laukumiņu visapkārt nometnei.
*
Nākamajā rītā piecēlāmies līdz ar saules lēktu. Nolēmu tūliņ pat apskatīt svētos akmeņus un izplānot turpmāko rīcību. Pēc brokastīm es, Kvali, Džonsons, Persijs Vufs un četri melnie karavīri devāmies uz svētajiem akmeņiem. Nēģeri nez kāpēc izskatījās satraukti. Dzirdēju, ka Kvali viņus paklusām mierināja un mēģināja par kaut ko pārliecināt.
Persijs bija paķēris līdzi savu krāsu kasti un svilpoja marša meldiju.
Drīz mēs jau bijām plakankalnes malā. Kvali paraudzījās visapkārt un devās gar kraujām uz ziemeļrietumiem. Ne vārda neteikdami, viņam sekojām. Saule kāpa arvien augstāk, karstums kļuva aizvien svelmaināks. Sviedri aumaļām plūda pār seju. Biju spiests bieži apstāties un slaucīt brilles. Tropu saules kveldēti, nogājām dažus kilometrus un sasniedzām dziļu plaisu, kas līkumoja iekšā plakankalnē. Kvali steigšus iekāpa plaisā, bet drīz bija atkal laukā un māja, lai mēs viņam sekojot. Pa plaisu nokļuvām līdz kraujas pakājei. ,Lejā ieraudzījām akmeņu nogruvumu, kas sniedzās līdz pat niedrājiem. Virs nogruvuma kraujas sienā rēgojās tumšas alu ieejas.
— Šeit, — Kvali sacīja, rādīdams uz alām.
Uzkāpām pie vienas no tām. Melnie karavīri nometa nastas stāvās klintssienas ēnā un bažīgi lūkojās visapkārt."
Devos iekšā alā. No tās starp akmeņiem izslīdēja resna, pelēka čūska un pazuda biezajā zālē. Uz alas sienām cits pie cita bija saskatāmi nemākulīgi, sarkanā un dzeltenā krāsā darināti zīmējumi.
Redzējām savvaļas dzīvnieku attēlus un medību ainas. Cits zīmējums bija labāk saglabājies, cits sliktāk, un tas liecināja, ka tie zīmēti dažādos laikos.
Visbiežāk atkārtojās bifeļu, žirafu un ziloņu attēli.
«Šķiet, šie zīmējumi ir ļoti seni,» es domāju. «Tie atgādina paleolita mākslu un varētu būt divdesmit piecus līdz trīsdesmit tūkstošus gadu veci.»
— Šie zīmējums pavisam jauni, — Kvali iebilda. — Šie zīmējums taisīja manas cilts karavīri. Te ir mana tēva zīmējums. — Viņš rādīja alas dibenā uz attēliem, ko sākumā nebiju pamanījis.
Piegāju tuvāk. Uz kaļķakmens sienas ar sarkanu krāsu bija uzzīmēti apbrīnojami dzīvnieki ar ziloņa rumpi, krokodila asti, gariem, tieviem kakliem, mazām galvām. Virs muguras prāvi, asi trīsstūraini kaula izaugumi. Zīmējumā dīvainie dzīvnieki bija attēloti skrejot. Pavisam tie bija trīs: divi lielāki, viens mazāks. Nebija vairs nekādu šaubu. Mākslinieks uz alas sienas attēlojis trīs skrejošus dinozaurus.
— Nu, ko jūs teiksiet? — jautāju Džonsonam.
— Nesaprotama būšana, — mednieks norūca, vērīgi aplūkodams zīmējumu. — Tava tēva darbs? — viņš uzrunāja Kvali.— Kā tu zini, ka to zīmējis tavs tēvs?
Kvali kaut ko atbildēja vietējā izloksnē.
Džonsons sarauca saulē izbalējušās uzacis.
— Tēvs pats esot rādījis dēlam šos zīmējumus, kad tas iecelts karavīra kārtā, — Džonsons skaidroja, pamādams ar galvu uz Kvali pusi.
— Lai nu būtu kā būdams, — es sacīju, — bet šis zīmējums neapšaubāmi pierāda, ka dinozauri vēl tagad ir Āfrikas vidienē vai arī ir šeit bijuši pavisam nesen.
Sakāmo nepabeidzu. No purvu puses sadzirdēju dīvainas skaņas. Tanī pašā mirklī melnie karavīri pārbijušies, kliegdami iedrāzās pie mums alā.
— Purvu ļaunie gari! — Kvali iesaucās, un viņa seja kļuva pelēcīga.
— Nebļaujiet! — es pavēlēju.
Visi apklusa. Ļoti uzmanīgi klausījāmies, un tad atkal notālēm atplūda šī pati skaņa. Tā reizē atgādināja šņākšanu un svilpšanu, kas pamazām rimās, bet tad uzreiz atkal izvērtās it kā par kvākstēšanu, it kā par ņaudēšanu. Ērmīgas skaņas. Tajās izpaudās draudi, izaicinājums, nevaldāms, traks niknums. Svilpšana un ņaudēšana atkārtojās vairākas reizes un tad pēkšņi apravās. Vērīgi klausījāmies vēl labu laiciņu, bet purvos viss bija klusu. Paskatījos uz nēģeriem. Sejas pelnu pelēkas, lūpas drebēja, acis bailēs izvalbītas. Kvali bija satraukts.
— Kas tur varētu būt? — jautāju Džonsonam.
Vecais mednieks paraustīja plecus.
— Savu mūžu neesmu dzirdējis neko līdzīgu.
— Tie ir ļaunie purvu gari, — Kvali aizsmakušā balsī sacīja. — Bet kāpēc viņi runā no rīts? Kvali nesaprot … Varbūt dusmojas, kāpēc mēs nākuši…
— Vai kāds šos «ļaunos garus» ir redzējis? — es iejautājos.
— Ļauns garus redzēt nevar. Kas redz — tūlīt mirst nost. ..
— Bet varbūt tā brēc tie zvēri? — es vaicāju, pamādams uz sienu, kur bija uzzīmēti dinozauri.
— Nē … Tie dara tā, — Kvali izstiepa lūpas un šņāca.
— Tāpat kā čūskas?
— Nē, čūskas klusu . . . Šitie dikti stipri.
— Varbūt tā bija kāda cita dinozaura — plēsdņas balss, — es piebildu, griezdamies pie Džonsona.
— Jūsu tirānozauram līdzīga nezvēra balss? Var būt, ka bija, var būt, ka nebija.
Attaisīju planšeti un izņēmu fotogrāfiju, uz kuras bija redzams tirānozaurs. Sniedzu kartīti nēģerim Kvali.
— Vai neesi ko dzirdējis par šādu zvēru?
Nēģeris piesardzīgi paņēma fotogrāfiju, vērīgi to
apskatīja un atdeva man atpakaļ.
— Kvali tāds nava redzējis… Dzirdējis arī nava.
Palūdzu Vufu, lai viņš iezīmē savā blokā uz alu
sienām esošos attēlus.
Mans vietnieks nepatikā saviebās.
— Vai jūs paliksiet tepat?
— Kaut arī mēs te nepaliktu. Jūs taču esat apbruņots.
— Viens es šeit nekvernēšu, — Persijs pateica.
— Neuztraucieties! Mēs nekur nepazudīsim. Apskatīsim pārējās alas. Varu norīkot pie jums nēģerus . .. apsardzībai.
Persijs kaut ko nopurpināja un vēlēja nesējam atgādāt šurp krāsu kasti.
Pie svētajiem akmeņiem sabijām līdz vakaram. «Ļauno garu» balsis vairs nedzirdējām. No purvu puses neatplūda neviena skaņa. Tikai niedres lāgiem iešalcās, vējam uznākot. Džonsons zvilnēja kraujas ēnā un vairākas stundas vēroja purvus, taču neko aizdomīgu nemanīja. Mēs ar Kvali izkāpelējām daudzas alas, izbiedēdami tikai čūskas, kuras tur slēpās no dienas tveices. Alu sienas lielākoties zīmējumiem klātas. Tajos bija attēloti dzīvnieki, kas arī tagad bieži sastopami Ekvatoriālajā Āfrikā. Kvali tēva zīmējums bija vienīgais neparastais.
Mēģināju uzzināt, kāda nozīme šiem attēliem, bet Kvali nespēja izskaidrot. Viņa angļu valodas vārdu krājums bija pārāk mazs.
— Tavs tēvs, Kvali, lielos zvērus esot redzējis kur citur?
— Jā, priekšniek. Viņš tos redzējis pie ezers. Vienu dienu ko iet. Kvali tur nava bijis. Rītdien ies . .
— Kvali, pasaki — kāpēc beļģieši noslepkavoja tavu tēvu?
• Jaunā nēģera seja sadrūma, acīs pavīdēja dusmu dzirkstis.
— No kādas zemes esi, priekšniek? Anglis?
— Nē, es esmu polis. Ir tāda valsts — Polija, tur tālu, — es rādīju ar roku uz ziemeļiem. — Vai Padomju Savienību zini?