Kvali pamāja ar galvu.
-— Polija turpat blakus. Tikai Padomju Savienība ir liela zeme, tikpat liela kā visa Āfrika, bet mana dzimtene ir maza . . .
— Zinu, — Kvali sacīja, — skolotājs teica. Kvali gāja skolā. . . Viens gads, — viņš stāstīja un pēkšņi pasmaidīja. — Skolā ļoti labi. Padomju Savienība — ļoti labi, un tava dzimtene — labi. — Kvali dziļi nopūtās, seja atkal sadrūma. — Beļģiešu velns noslepkavoja manu tēvu. Tēvs aizstāvēja manu māte. Tēvs iesita beļģiešu zaldātam. Tēvu nošāva, piecpadsmit Ngoa cilts karavīrs arī. . . Kāpēc?
Ko es varēju atbildēt? Sniedzu viņam roku, un Kvali to cieši paspieda.
— Kvali tavs draugs, — viņš sacīja. — Tu ir labs cilvēks. Priekšniek, Kvali tev palīdzēs. — Viņš satvēra manas labās rokas īkšķi un stipri parāva, pēc tam pastiepa man savu īkšķi, un es to savukārt paraustīju.
Mēs noslēdzām draudzīgu savienību.
Vakarā ar Džonsona starpniecību laimējās uzzināt no Kvali, kāda nozīme alās esošajiem zīmējumiem. Sini augstienē senāk notikušas karavīru iesvētīšanas ceremonijas. Lozējuši, un ikvienam jaunam medniekam vajadzējis nošaut ar bultu to zvēru, kas viņam pe< lozes norādīts. Ja zvēru izdevies nošaut, mednieks zīmējis uz alas sienas nomedītā dzīvnieka attēlu un iecelts karavīra kārtā. Ja no saules lēkta līdz rietam mednieks nenošāvis savu zvēru, iecelšanas ceremonija atlikta uz gadu. So nomedīto dzīvnieku gaļu nēģeri neēdot. Kamēr mednieks zīmējis nošauto zvēru, tikmēr vecākie karavīri aiznesuši medījumu uz ezera krastu un atstājuši tur kā upuri Lielo purvu ļaunajiem gariem. Senāk šinī augstienē iesvētīšanas ceremonijas bijušas sevišķi svinīgas un notikušas reizi ik pa pieciem gadiem. Vēlāk, kad beļģieši sagrābuši savā varā medību novadus un aizlieguši nēģeriem šaut lielos zvērus, plakankalne kļuvusi par īpatnēju rezervātu, kur eiropieši nespējuši atbraukt, un iesvētīšanas ceremonijas šeit notikušas katru gadu. Ari Kvali šeit iecelts karavīra kārtā. Viņš nošāvis lauvu un uzzīmējis to uz alas sienas blakus lielajiem zvēriem, kurus attēlojis viņa tēvs. Kvali iesvētīšanas ceremonija bijusi pēdējā, kura notikusi šinī augstienē. Beļģieši aizlieguši nēģeriem doties tālu projām no saviem ciemiem. Drīz ciematā, kurā dzīvojis Kvali, norisinājusies traģēdija: beļģiešu zaldāti apšāvuši gandrīz visus vīriešus. Beļģieši gribējuši noslepkavot arī Kvali. Bet viņš izrāvies un aizbēdzis. Rēta vaigā esot piemiņa no tiem laikiem . . .
Mēs sēdējām pie ugunskura. Augšā melna debess un ārkārtīgi spožas zvaigznes. Viegls vējiņš nesa no džungļiem nezināmu ziedu saldeno smaržu. Tālē skanēja pretīgie hiēnu smiekli.
— Smej ieties, smej ieties, — ņurdēja Persijs Vufs, vērīgi klausīdamies. — Pa īstam smejas tas, kas smejas pēdējais.
Kad austrumos svīda rīta blāzma, abi ar Džonsonu paņēmām karablnes un devāmies uz augstienes malu. Drīz aiz muguras sāka dipēt soļi. Mūs panāca Kvali, turēdams rokā garu šķēpu. Iedevu viņam panest manu karabīni. Kvali to satvēra steigšus, bet saudzīgi, noglauda oksidētā tērauda stobru un uzmanīgi uzkara šauteni plecā. Apstājāmies pie kraujas malas. Viss klusu. Lejā čabēja niedrāji.
Vērīgi klausījos snaudošo purvu skaņās un domāju, ka nezināmais vienmēr ir valdzinošs, ka daba noslēpumu pilna un ka vislielākā laime piešķirta tiem, kas, atrazdamies turpat pie noslēpuma sliekšņa, nešaubīgi sper nākamo soli.
Līdz ezeram gājām veselu dienu. Ceļā devāmies rītausmā. Karstākajās dienvida stundās atpūtāmies stāvās nogāzes ēnā un, kad tveice rimās, atkal devāmies gar augstienes malu uz rietumiem. Pa kailajām kaļķakmens plāksnēm bija viegli iet. Svītraino zebru bari paskrēja garām turpat netālu pa lielo zāli un, šķiet, nelikās par karavānu ne zinis.
Sākumā nesapratu, kāpēc Kvali atzina par prātīgāku iet kājām. Bet, kad bija jāšķērso dziļās plaisas, kas sniedzās no kraujas tālu augstienē, pārliecinājos, ka ar mašīnām šeit tiešām nevarētu izbraukt. Beidzot krauju līnija pagriezās uz ziemeļiem.
Šeit apakšā pletās pauguraina savanna, apaugusi ar lielu koku skupsnām. Pauguri sniedzās līdz pat purviem. Tālē starp pauguriem spīguļoja liels ezers. No ziemeļu puses tanī ietecēja upe, plūzdama no platas aizas, kas pāršķēlusi plakankalnes malu.
— Tur, — Kvali sacīja, norādīdams uz ezeru.
Līdz ezeram vēl bija kādi trīs kilometri. Apstājāmies, lai brīdi atpūstos.
— Vai iesim lejā? — es jautāju ceļvedim Kvali.
— Nē. Nometne jāiekārto augšā pie upes.
— Kāpēc ne pie ezera?
— Nedrīkst. Slikti būs …
— Baidies no «ļaunajiem gariem»?
— Nedrīkst, — Kvali uzstājīgi atkārtoja. — Mans zina . ..
Bija vien jāpiekrīt. Devāmies uz ziemeļiem gar stāvuma malu. Nesēji, kas līdz šim gāja garu garā virknē, tagad spiedās kopā bariņā. Iedami viņi uztraukti sasaucās un pameta pa bažīgam skatienam lejup uz ezeru.
Panācu Džonsonu.
— Džek, kā jūs domājat, vai šie ir tie paši purvi, gar kuriem mēs bridām pirms lietus perioda sākuma?
Ej nu sazini. Var būt, ka ir tie paši… — Džonsons brīdi klusēja, pec tam kaut ko pajautāja ceļvedim Kvali.
Nēģeris ilgi skaidroja, rādīdams uz dienvidiem, austrumiem un vilkdams gaisā ar pirkstu apļus.
— Izrādās, ka gluži tie purvi nav, — Džonsons sacīja, tiklīdz Kvali apklusa, — lai gan nēģeris apgalvo, ka purvāji kaut kur dienvidos savienojoties. Tikai piekļūt gan tur nevarot.
— Mums līdzi ir teodolīts. Rīt aprēķināsim ezera koordinātes un skaidri uzzināsim, kur atrodamies, — es sacīju.
— Kāda tur jēga? — Džonsons iebilda. — Kartes tik un tā nav.
— Uzzīmēsim, kā nu pratīsim. Bet nākamreiz paņemsim līdzi topogrāfu.
— Vai brauksiet šurp vēl kādreiz?
— Protams, un vairākkārt.
Džonsons nopūtās. Sapratu, ka viņam ceļošana uz šejieni nebija pa prātam, kaut arī daba te ir tik skaista un medījumu papilnam.
Nometnes vietu izraudzījām augstā terasē pie ūdenskrituma. Upes straume šeit plūda no šauras aizas un gāzās lejup pāri klintīm krākdama un putodama. Aiz ūdenskrituma upe sadalījās vairākās platās attekās. Starp attekām daudz jo daudz sīku, ar zāli un krūmiem aizaugušu salu. Savus pusotrus vai divus kilometrus lejāk mirdzēja rāms ezera spogulis. Krasti apauguši neizbrienamiem niedru biezokņiem, bet upes grīvā niedru bija mazāk un vietām manīja dzeltenas sēres un smilšainu krastu plankumus. Tātad pa upes malu bija visvieglāk nokļūt līdz ezeram.
Paugurainajā savannā ezera krastos neredzējām neviena dzīvnieka. Tas mums likās dīvaini. Netālu augstienē mēs taču nupat vēl sastapām zebru un antilopu barus. Arī spoguļgludajā ezera virsmā nemanījām nekādas dzīvības zīmes.
Kamēr iekārtojām nometni, saule norietēja un gandrīz uzreiz satumsa nakts. Vakariņās ēdām antilopes gaļu un pēc tam likāmies gulēt. Paklausot Džonsona padomam, norīkojām sardzes. Melnajiem karavīriem vajadzēja mainīties sardzē ik pēc divām stundām un visu nakti kurt lielu sārtu.
Nakts pagāja mierīgi. No rīta Kvali stāstīja, ka sargi^dzirdējuši visvisādu dzīvnieku balsis, bet «ļaunie gari» esot klusējuši. Lai gan jāpiebilst, ka purva trokšņi diez vai varētu sasniegt mūsu nometni. Turklāt tos nomāktu ūdenskrituma nerimtīgā dunoņa.
Līdz ar pirmajiem saules stariem devāmies uz ezeru. Visiem svinīgs noskaņojums. Jutāmies mazliet satraukti: atrodamies taču pie sava ceļojuma mērķa. Nometnē atstāju tikai trīs nēģerus, pārējiem likām nākt līdzi, domādami, ka vajadzēs pārmeklēt krūmus ūn niedrājus.