Melnie karavīri nebija vairs tik pārbijušies kā vakar. Viņi nāca labprāt; daži smaidīja un jokojās. Ikviens bija apbruņojies ar garu pīķi, kam galā plats tērauda asmens, ar lielu nazi, kas izskatījās pēc īsa šķēpa. Daudziem rokās stopi, pie sāniem bultu maki. Daži karavīri gandrīz kaili; citiem tādi paši balti apmetņi kā ceļvedim Kvali. Džonsons, es un Persijs bijām apbruņojušies ar desmitšāvienu karabīnēm un lielkalibra automātiskajām pistolēm. Daudz pieredzējušais mednieks paķēris līdzi arī savu veco bisi, uz kuru viņš paļāvās vairāk nekā uz jebkuru modernu ieroci.
Nogājām lejā pie upes krasta. Smilšainā sērē redzējām daudz jo daudz antilopu un bifeļu pēdu; naktī dzīvnieki bija nākuši remdināt slāpes. Kvali atrada neliela degunradža pēdas.
Liku sameklēt braslu, bet melnie karavīri, tikko iebriduši ūdenī, tūlīt bļaudami izskrēja krastā. Upē čumēja un ņudzēja krokodili. Vienu no viņiem, kas, vajāšanā aizrāvies, bija izrāpies uz sēres, karavīri pāris mirkļos nodūra ar garajiem šķēpiem.
Džonsons rādīja man tumšos bluķus, kas nekustīgi gulēja upes pretējā krastā.
— Kas tur ir? — es brīnījos.
— Ari krokodili, profesora kungs, — mednieks diezgan dzēlīgi sacīja. Viņš pacēla savu bisi, notēmēja un izšāva.
Viens bluķis palēcās, sāka griezties riņķī, saliecās gredzenā un atkal izstiepās, pārējie steigšus rāpās uz upi un ieslīdēja dzelmē. Ievainotā krokodila kustības kļuva arvien gausākas, un beidzot viņš sastinga.
Melnie karavīri laida vaļā skaļus uzvaras saucienus, saskrēja apkārt Džonsonam un nodejoja varen strauju deju, palēkdamies un sizdami pret zemi ar šķēpu kāta galiem.
— Varens šāviens, — es uzlielīju Džonsonu. — Kur jūs tēmējāt?
— Tur, kur trāpīju. Acī.
Tas bija gandrīz neticami: trāpīt krokodila acī no vairāk nekā simt piecdesmit metru attāluma.
Godbijīgi paspiedu vecā mednieka roku.
— Zināju, ka esat teicams šāvējs. Bet šis trāpījums ir fenomenāls. Neviens tirānozaurs mums vairs nav bīstams.
— Nieka šāviens, — Džonsons atteica, juzdamies glaimots.
Neapmierināts bija vienīgi Persijs Vufs.
— Nevajadzēja šaudīt, — viņš īgņojās. — Tā jūs aizbaidīsiet lielākus medījumus.
— Lielākie medījumi nenobīsies, — Džonsons aukstasinīgi iebilda. — Tie vēl nezina, kas ir šāviens. Turklāt šodien jātrokšņo, lai uzzinātu, kas slēpjas aizaugušajos krastos. Neesam jau atbraukuši pēc irbēm .. „>
Persijs kaut ko norūca, sakoda zobus. Pēdējā laikā viņš arvien biežāk strupi, paklusām kaut ko atcirta, un lāgiem nevarēja saprast, ko viņš saka. Persija kādreizējā draudzība ar Džonsonu bija galīgi izputējusi.
Cauru dienu spraucāmies pa krastmalas biezokņiem. Daudzkārt bridām pāri šaurām attekām, pārmeklējām niedrājus ezera malā, bet, izņemot krokodilus un čūskas, neko neatradām. Dūņainajās krastmalās neredzējām neviena lielāka dzīvnieka pēdas. Spīguļojošā ezera virsma bija mierīga. Atgriezāmies nometnē mazliet vīlušies.
Pagāja vēl dažas dienas. Meklēšana joprojām bija nesekmīga. Ezera krastos neko aizdomīgu nemanījām, bet purvi bija pārāk tālu. Augstienē ārkārtīgi daudz medījumu, bet ne jau pēc šādiem medījumiem mēs tīkojām.
Aprunājāmies un nolēmām turpināt izlūkošanu trīs grupās, lai pārbaudītu lielāku platību. Es sev palīgos aicināju Kvali un vēl divus melnos karavīrus — Nkoru un Mulu. Tie bija stalti, jautri puiši ar plakaniem deguniem, biezām lūpām un viens otram ļoti līdzīgi. Abi izrotājušies sarežģītiem tetovējumiem, kas atgādināja abstrakcionistu zīmējumus. Jāpiebilst, ka Nkoram bija īsas, rūtainas bikses un leoparda kaulu un zobu krelles. Turpretim viņa biedram Mulu ne bikšu, ne kreļļu nebija. Viss viņa apģērbs — saite ap gurniem.
Kamēr Džonsons un Persijs Vufs ar saviem-palīgiem klaiņāja uz rietumiem no upes, mēs četratā krustām šķērsām izstaigājām savannu un ezera krastus uz dienvidaustrumiem no mūsu nometnes. Iedami ļoti uzmanīgi, klausījāmies un cerējām, ka atkal atskanēs dīvainās «ļauno garu» balsis. Tagad ļoti ļoti vēlējāmies tās dzirdēt. Bet viss veltīgi. Niedrāji klusēja. Virs ezera ne mazākā troksnīša. Naktīs skanēja tikai ziobgalīgie un skaļie hiēnu smiekli.
Jau vairākkārt aicināju ceļabiedrus atgriezties uz galveno nometni un meklēt nezvērus tur, kur purva malā pirmoreiz dzirdējām «ļauno garu» balsis, bet Kvali apgalvoja, ka tikai šeit, pie ezera, mēs varot gūt panākumus.
— Jāgaida, priekšniek, jāgaida, — viņš allaž atkārtoja.
Mēs klaiņājām pa ezera apkaimi un gaidījām.
Pienāca vēl viena svētdiena, un Persijs Vufs un Džonsons strupi pateica, ka viņi palikšot nometnē. Visi bijām pārguruši nemitīgos meklējumos un neciešamajā tveicē. Atpūtas diena visiem ļoti ļoti vajadzīga. Sākumā arī es šo svētdienu gribēju pavadīt nometnē, bet, paēdis brokastis, nolēmu aizstaigāt kādu gabalu pa upes ieleju augšpus ūdenskrituma, lai pavērotu plakankalnes ģeoloģisko uzbūvi. Kvali labprāt bija ar mieru nākt man līdzi. Paņēmu karabīni, pistoli un arī ģeologa āmuru. Kvali uzmeta plecos mugursomu, un mēs devāmies ceļā.
Dziļajā aizā pie trokšņainās, brāzmainās upes nebija gurdinošās tveices, kas mūs mocīja, klaiņājot gar ezeru. Šeit vietām mūs sargāja stāvo klinšu ēna.
Apskatīju iežu atsegumus, īsi pierakstīju novēroju
mus. Kvali atskaldīja paraugus. Strauji virzījāmies uz priekšu un līdz pusdienlaikam bijām aizgājuši kilometrus desmit no nometnes. Atsēdāmies atpūsties zem nokarenas kaļķakmens klints. Kyali izņēma no mugursomas brokastis. Ēdām ceptas pīles, ko Džonsons bija sašāvis pie ezera, un klāt piedzērām aukstu avota ūdeni. Es atlaidos pavēnī, palicis zem galvas mugursomu. Gluži nemanot aizsnaudos.
Mani pamodināja Kvali.
— Priekšniek, paskaties, — viņš teica un sniedza man spožu priekšmetu, — Kvali to atrada starp akmeņiem.
Viņš turēja rokā sadauzītu kinokameru.
Kamera izskatījās saplacināta, it kā to kāds būtu dragājis ar smagu akmeni. Objektīvā lēcas sadrupušas. Nebija arī kasetes. Tikai filmas gals rēgojās starp sašķiebtajām padeves spolēm. Sānos fabrikas marka «Vild. 1957.» un numurs.
— Kur tu to ņēmi?
— Iesim, Kvali parādīs!
Netālu no vietas, kur bija atrasta kamera, ieraudzīju starp akmeņiem vairākas stikla šķembiņas — objektīva drumslas.
Kvali noskārta, ka atradums mani ieinteresējis, un turpināja meklēšanu. Drīz sadzirdēju, ka viņš mani sauc, aicina pie sevis. Kvali sēdēja uz nogāzes izciļņa, kādus desmit metrus augstāk, nekā līkumoja mana taka, pie pašas kraujas. Virs viņa gaisos slējās gandrīz stateniska aizas siena. Kvali notālēm man kaut ko rādīja. Uzkāpu pie viņa, un nēģeris man sniedza saplacinātu objektīva gredzenu.,
— Te zemē bija, — viņš skaidroja, rādīdams ar pirkstu, kur gredzens atrasts.
Es paraudzījos apkārt un . . . sapratu . ..
— Aparāts sviests no turienes, — es teicu, — no upes stāvā pretējā krasta. Filmu kamera pārlidojusi pāri upei, atsitusies šeit, sadrupusi; gredzens palicis, bet aparāts noripojis starp akmeņiem, kur tu to atradi.
Kvali māja ar galvu, piekrizdams, ka tā tiešām varētu būt.
Aizu sīki jo sīki parmeklejam, bet neko vairak neatradām.
— Kāpsim augšā, — es teicu.
No akmens uz akmeni lēkdami, tikām pāri upei un ķepurojāmies augšup pa stāvo nogāzi. Pēc brīža jau stāvējām aizas malā virs tās vietas, kur Kvali bija atradis kinokameru. Tur bija neliela, zaļa pļaviņa un tai visapkārt neparastas sarkanīgas klintis. Starp klintīm auga dzeloņaini krūmi ar lieliem, dzelteniem ziediem. Zem krūmu saknēm burbuļoja avots.