Sapratu, ka šis ir tas pats šausmonis, kas redzams Ričarda fotogrāfijā. Zvēru jums, ka tas bija elles izdzimtenis. Viņš lec kā sienāzis, par spīti savam milzīgajam rumpim. Vienā mirklī panāca nēģeri, saplosīja gabalos un aprija manu acu priekšā. — Persija balss iedrebējās. — Zvēru — tas viss ilga tikai dažas sekundes. Pēc tam baigais plēsoņa pielēca pie otra nēģera, kas mukdams bija paklupis uz koka saknes un laikam pamežģījis kāju. Ja jūs būtu dzirdējis, kā viņš bļāva! Šāvu briesmonim ar pistoli, bet apzvēru . . .
— Viņš melo, — Džoņsons nenocietās, — viņš šāva mazliet vēlāk, kad no" tirānozaura vairs nebija ne vēsts.
— Šāvu nezvēram ar pistoli, — Persijs tiepīgi atkārtoja, pat nepaskatījies uz mednieku, — bet lodes viņam tikpat kā zirņi. Kāds nēģeris, liekas, Mulu, metās uz priekšu un trieca zaura rumpī šķēpu. Tas nolūza kā sērkociņš, šausmonis aizsvieda nēģeri ar astes sitienu, pakampa upuri un ielēca upē. Tobrīd atskrēja Džonsons…
— Tam mākošajam sātanam salaidu ribās vismaz desmit lodes, — mednieks aizsmakušā balsī teica. — Viena no. lodēm viņam nepavisam nebija pa prātam, viņš tūlīt nogrima. Jau nospriedām, ka pagalam ir. Bet nezvērs iznira pa lielu gabalu un ar trešo ātrumu iedrāzās ezerā, tomēr neizlaizdams no žokļiem nēģeri, kas bija gandrīz pārkosts uz pusēm.
— Kā klājas Mulu? — es jautāju.
Bezcerīgā stāvoklī. Daudzās vietās lauzti kauli, Iedragāts galvaskauss. L^bi, ka nesamaņā..,
Melnie karavīri, kuri stāvēja pie mirēja, sāka vaimanāt: sākumā paklusām, pēc tam arvien skaļāk uo skaļāk.
Steigšus izgāju no telts.
Pie manis pienāca Kvali.
— Mulu pagalam, — viņš klusi sacīja.
Pa Kvali melno, sakropļoto vaigu noritēja asara.
*
Apbedīšanas ceremonija notika, gaismai austot, un pēc tam tūlīt sākām siet lielu plostu. Sašautais tirānozaurs bija pārpeldējis pāri ezeram un ielēcis pretējā krasta niedrājā. Nospriedām vajāt viņu, braukdami ar lielu, smagu plostu. Aprēķinājām — ja zvīņnesis nebūs nosprādzis no lodēm, tad pēc vienas dienas un nakts katrā ziņā būs stipri novārdzis un mēs viņu spēsim galīgi pieveikt. Saņemt šo briesmoni dzīvu — par to nemaz nebija ko domāt. Labi būtu, ja šoreiz iegūtu nezvēra ādu, galvaskausu un kādus kaulus. Mani sevišķi interesēja, kādas ir viņa pakaļkājas, ar kurām šāds milzenis spēja lēkt kā ķengurs.
Zvīņneša vajāšanā vajadzēja piedalīties Džonsonam, man, ceļvedim Kvali un vēl deviņiem melnajiem karavīriem. Persiju Vufu ar pārējiem nesējiem nolēmu sūtīt uz galveno nometni pēc citām mantām. Mans vietnieks neiebilda, ka viņam uzticēts šāds uzdevums.
Nākošajā dienā mazā gaismiņā plosts bija gatavs. Seši gari baļķi, katrs tik resns, ka to spētu aptvert tikai divi vīri, pamatīgi sasieti kopā ar neilona virvēm. Tik smagam «kuģim» ne visai bīstams būtu pat tirānozaurs. Trīs pāri airu un trīsstūra bura, kas piestiprināta pie gara masta, deva iespēju sasniegt nepieciešamo ātrumu. Uz lielā plosta uzvilkām vienu mazāku — bambusa stumbru plostiņu.
Bambusa plosts varēja noderēt, braucot pa šaurām, līkumainām attekām ezera viņā pusē. Mūsu kravā bija ieroči, virves, stipri neilona tīkli un divas kastes ar pārtiku. Jāpiebilst, ka nepavisam nedomājām pārnakšņot ezera pretējā krastā.
Tagad bija jāizraugās līdzbraucēji no melno karavīru vidus. Izrādījās, ka tas nemaz nav tik viegli. Tirānozaurs bija tā pārbiedējis nēģerus, ka sākumā tie strikti atteicās braukt mums līdzi. Ne mana pierunāšana un solījumi, ne Persija Vufa draudi, ne Džonsona autoritāte nespēja grozīt viņu prātu. Nezvēra radītās bailes bija apslāpējušas pat nikno vēlēšanos atriebt biedru nāvi. Mednieki, zobus sakoduši, neteica ne vārda un noraidoši grozīja galvas. Neviens no viņiem nevēlējās spert savu kāju uz virvēm sasaistītiem plosta baļķiem.
Visu pasākumu izglāba Kvali. Es jau biju gandrīz ar mieru atteikties no sašautā tirānozaura vajāšanas, bet tad jaunais nēģeris pēkšņi iznāca no savu tautiešu pūlīša, valdonīgi pacēla roku un sāka runāt. Sākumā domāju, ka viņš runā melno karavīru vārdā un uzstāj, lai nezvēra medīšanu izbeidzam. Paskatījos uz Džonsonu. Taču vecais mednieks uzmanīgi klausījās Kvali vārdos un laiku pa laikam atzinīgi māja ar pliko pauri.
— Dūšīgs puisis, tam ir gudra valoda, — viņš man pačukstēja, kad Kvali apklusa, lai atvilktu elpu.
Tagad domas dalījās. Melnie mednieki sāka savā starpā strīdēties. Vieni rādīja ar šķēpiem uz ezera pusi, citi purināja galvu, sita sev pie krūtīm, iedūra šķēpu smailes zemē. Kvali atkal sāka runāt, bet nepaspēja sakāmo pabeigt, kad strīds uzliesmoja vēl dedzīgāk.
Jutu, ka šobrīd tiek izlemts viss pasākums, bet vairījos ko teikt, bīdamies, ka varu tikai kaitēt. Kad troksnis un klaigāšana kļuva gluži neciešama, Kvali pienāca pie manis un jautāja, cik nēģeru karavīrus es gribētu ņemt līdzi.
Es pateicu.
— Lūdzu, izvēlies, — Kvali sacīja, plaši pamādams ar tumšu, stiegrainu roku. — Tagad viņi visi grib braukt. . .
— Kā tu viņus pierunāji? — es izbrīnījies vaicāju.
— Izskaidroju viņiem džungļu mednieku diženo likums, — lepni izslējies, atbildēja jaunais nēģeris. — Teicu, ka lielais, lecošais krokodils vēl sliktāks nekā beļģiešu ierēdnis . . . Apsolīju, ka ikviens, kas atgriezīsies dzīvs, saņems no tevis desmit dolārs, tērauda nazis un rūtains bikses. Bikses, ja negribi, vari nedot, bet nazi un desmit dolārs gan dod katrā ziņā.
Tūlīt biju ar mieru. Pēc brīža desmit spēcīgi, melni augumi jau stāvēja uz plosta baļķiem, atbalstīdamies pret garajiem šķēpiem.
Saulei lecot, mūsu «kuģis» devās ceļā. Straume lēnītēm izkustināja no vietas smago plostu, airētāji satvēra irkļus, un mēs sākām braukt.
Pēc stundas plosts bez kļūmēm jau bija ieslīdējis plašajā ezera klajā. Izrādījās, ka ezers ir dziļš. Pat pie krasta ar garu kārti nevarēja sasniegt gultni. Ezera līmenis bija mierīgs un bez jebkādām dzīvības zīmēm. Tikai tālē pie rietumu krasta ūdenī manījām sārtenu plankumu — laikam tur rosījās flamingu bars.
Paraudzījos caur binokli uz mūsu nometni. Tur vairs neviena nebija. Acīm redzot, Persijs Vufs un nesēji jau devušies ceļā.
Saule kāpa arvien augstāk un sāka jau cepināt. Izpletām sauljumu un zvilnējām zem tā, joprojām caur binokli vērodami ezera līmeni un tumšo krasta svītru, kurai lēnītēm tuvojāmies. Dzelme arvien vēl ļoti dziļa. Tumšajā ūdenī gultne nebija saskatāma, un nekur nespējām to sasniegt pat ar garu kārti.
Džonsons pārbaudīja savu bisi un ielādēja stobros patronas ar sprāgstošām lodēm.
— Kāds kalibrs jūsu dižgabalam? — es ievaicājos.
— Divpadsmitais.
— Tīri prāvs. Lai gan šodien nebūtu par ļaunu pat astotais . . .
— Visā Centrālajā Āfrikā ar astotā kalibra bisi šāva tikai nelaiķis Ričards. Viņa bise nudien bija īsts dižgabals. Tiesa, dažreiz šāviņš nesprāga. Pēdējās kļūmes dēļ nabaga Ričardam bija jādodas uz viņpasauli.
Beidzot niedrāji jau šalca pavisam tuvu. Tie auga kā mūris, bija biezāki un garāki nekā ziemeļu krastā. Braucām gar šiem niedru džungļiem. Neviena dzīvnieka pēdas nebija manāmas zaļajā biezoknī, kas noslēpumaini čabēja . ..
Kādā vietā plata, līkumaina atteka sniedzās iekšā niedrājā. Ievirzījām plostu attekā un klusi slīdējām pa rāmo, tumšo līmeni. Airētāji bez trokšņa cilāja smagos irkļus. Mēs ar Džonsonu stāvējām, pacēluši karabīnes, lai ik brīdi varētu sākt šaut. Divpadsmit pāru acu neatlaidīgi lūkojās tievo, brūnganzalo stublāju un šauro, smailo lapu biezuklājā. Sudrabotās niedru skaras lēnītiņām šūpojās virs mūsu galvām.