Lielais zvīņnesis devās projām uz pretējo pusi. Atviegloti nopūtāmies un paraudzījāmies cits uz citu. Saplēstos apģērbos, no galvas līdz kājām notraipljušies ar smirdīgiem dubļiem, gar niedru stublājiem saskrāpējušies, mēs paši izskatījāmies pēc aizvēsturiskiem briesmoņiem.
Bet bijām tomēr uzvarējuši. To apzinoties, kļuva viegli un līksmi ap sirdi.
Plosti jau iebrauca ezerā. Nolikām karabīnes un spiedām cits citam roku. Dažus metrus atstatu uz bambusa plosta gulēja sasaistītais zeltaini brūnais jaunais tirānozaurs . . . Mūsu tirānozaurs.
Melnie karavīri dūšīgi cilāja smagos airus un skaļi dziedāja par uzvaru: visi par vienu un katrs savā meldijā. Niedrāju biezoknis ar šaušalīgajiem iemītniekiem attālinājās arvien vairāk un beidzot vairs vīdēja
tikai kā tumša svītriņa pie tālā apvāršņa.
*
Dzeltensārtā saules ripa jau grima biezajā purva miglas autā, kad mūsu plosts piestāja pie krasta nometnes tuvumā. Aiz noguruma nespējām vairs pavilkt kājas, bet par atpūtu vēl nevarēja būt ne runas. Vajadzēja iekārtot drošu sprostu mūsu gūsteknim. Metāla būru režģi vēl atradās galvenajā nometnē. Daļu no tiem nēģeri atnesīs tikai rīt pievakarē. Baidījos, ka režģu nepietiks, un nolēmu sarunāties ar galveno nometni pa radio. Ļoti brīnījos, radioaparātu nekur neredzēdams. Sargi teica, ka «runājošo kasti» aizvedis līdzi lielais baltais Uhs — tā viņi dēvēja manu vietnieku.
Persija nelādzīgā rīcība mani sadusmoja. Kādēļ viņam ceļā vajadzīgs radio? Viņa iedomas dēļ esam palikuši bez iespējas sazināties. Mistera Leslija Beiza uztieptais vietnieks man sagādāja tikai nepatikšanas. Cieši nolēmu atbrīvoties no viņa, tiklīdz radīsies izdevība, un sīki jo sīki aizrakstīt «Amerikas zvēru dārzu karalim», kāpēc esmu padzinis savu palīgu.
Bet pagaidām jauno tirānozauru vajadzēja kaut kur novietot. Netālu no ūdenskrituma klintī bija dziļa plaisa. Sienas pilnīgi stāvas un tik augstas, ka zvīņnesis nevarētu izlēkt laukā. Lielo plostu izjaucām, no plosta baļķiem sameistarojām stiprus vārtus, kas droši aizsprostotu izeju no plaisas. Izveidojās kaut kas līdzīgs trīsstūrainai akai — divas sienas no klints, trešā — no zemē ieraktiem baļķiem, kurus vēl nostiprinājām ar resniem šķērskokiem.
Bambusa plostu un sasaistīto zvīņnesi ar tauvām ielaidām plaisā. Plosts tagad karājās pie klintssienas. Atbrīvojām zvīņnesi no tikla un dažām virvēm. Pārējās viņš sarāva un pats noslīdēja no plosta plaisas dibenā. Lielā steigā uzrāvām plostu augšā. Mūsu gūsteknis tagad tupēja savā improvizētajā sprostā.
Sakumā domājām, ka viņš svaidīsies no vienas sienas uz otru, mēģinās salauzt baļķu režģi, bet tirānozaurs apgulās plaisas kaktā uz valgām smiltīm un tikai laiku pa laikam plātīja milzīgos žokļus un šņakstināja zobus. Tumsā viņa acis zaigoja zaļgani violetas. Nospriedām, ka «mazulis» ir izsalcis, un iesviedām bedrē lielus antilopes gaļas gabalus. Tirānozaurs pat nepakustējās.
— Ceļojumā noguris, — Džonsons, pats būdams nokusis, pajokoja, un mēs lēnītēm slājām uz savām teltīm.
Kad pamodos, saule jau bija augstu. Tūlīt iedomājos par zvīņnesi. Vai nav izlauzies no sprosta, vai nav nosprādzis? …
— Viss kārtībā, — Džonsons mani nomierināja. — Gaļu aprijis un grib vēl. Jeu izmēģināja, cik stiprs mūsu baļķu režģis. Drošs paliek drošs — ārpusē sakrāvām vēl akmeņus.
Paēdis brokastis, devos pie mūsu gūstekņa.
«Mazulis» vairs neizskatījās tik miermīlīgs kā nakti.
Mani ieraudzījis, viņš uzslējās pakaļkājās un, zobainos žokļus plati iepletis, neganti šņāca. Viņa augums krietni pārsniedza liela ķengura augumu.
Lēkādams uz pakaļkājām, zvīņnesis pievilka pie krūtažas īsās priekšējās ķetnas ar gariem, līkiem nagiem. Galva izskatījās pēc krokodila galvas, tikai šaurāka, un pakausi rotāja robota asu kaula izaugumu sekste. Žokļi gandrīz metru gari. Resnais, lokanais kakls pamazām pārgāja rumpī, kas uz leju kļuva arvien platāks. Starp pakaļējo ķetnu pirkstiem biezas peldplēves. Uz platās, plakanās astes balstījās rumpis, rāpulim paceļoties uz pakaļkājām. Šī bija vakar nošautā nezvēra lieliska miniatūra.
Biju paķēris līdzi kinoaparātu un uzņēmu vairākus desmitus metru filmas. Zvīņnesis gluži vai saprata, ka vajag pozēt. Viņš čāpoja uz pakaļkājām, brīžiem lēkāja pa plaisas gultni, atšiepa milzīgo rikli, it kā vēlēdamies parādīt baismīgos zobus.
Melnie mednieki atvilka nelielu krokodilu, ko nule bija nošāvuši krastā. Krokodilu iemetām sprostā. Tirānozaurs vienā lēcienā bija klāt, uzmina ar pakaļējo ķetnu krokodilam uz astes un īsā brīdī viņu saplosīja. Pēc maza laiciņa no krokodila vairs bija palikušas tikai kaulu drumslas, tirānozaurs apgulās klints ēnā un tagad nelikās par mums ne zinis.
— Nevarēs viņu tik devīgi barot, — Džonsons norūpējies piebilda, — izaugs liels, iekām nebūsim vēl aizveduši viņu misteram Leslijam Beizam.
Norīkojuši sargus, kuriem zvīņnesis bija jāuzmana, atgriezāmies teltī.
Pievakarē nesējiem vajadzēja atgādāt no galvenās nometnes metāla režģu posmus.
Es jau lauzīju galvu, kā mēs spēsim aizvest tirānozauru uz Bumbas pilsētiņu.
Tomēr ne vakarā, ne nākamajā rītā nesēji neieradās. Nebija arī Persija Vufa. Nogaidījām vēl vienu dienu un atkal veltīgi. No galvenās nometnes neatnāca neviens. Tas šķita dīvaini. Uzmācās nelādzīgas domas. Džonsons bija noskaņots daudz optimistiskāk.
— Puisis plītē . . . Žūpo tur dienu un nakti, — viņš sacīja, sūkdams pīpi.
Nolēmu pats otrā rītā doties uz galveno nometni, bet vēlu vakarā ieradās Persijs. Viņš bija paņēmis līdzi tikai piecus iedzimtos. Tie atnesa nedaudz pārtikas un kasti viskija. Neatstiepa ne sprostu, ne citus ekspedīcijas piederumus, kuri mums tik ļoti bija vajadzīgi. Pat radio un teodolītu esot atstājuši galvenajā nometnē.
Persijs bija labi izgulējies un noskuvies. Uzvalks žilbinoši balts. Uz maniem jautājumiem atbildēja it kā pieklājīgi, bet ar klaju ņirgāšanos.
— Nepaņēmu. Nospriedu, ka nevajadzēs. Aizmirsu . . .
Padzirdējis, ka viens tirānozaurs nošauts, bet otrs atstiepts nometnē, Persijs izbrīnā savilka uzacis un, pārtraucis mani pusvārdā, teica, ka gribot redzēt iesprostoto zvīņnesi.
Nespēju savaldīties un rupji viņu izlamāju.
Persijs brīdi padomāja, it kā apsvērdams, ir vai nav vērts apvainoties, bet tad novēlēja man un Džonsonam labu nakti un devās apbrīnot tirānozauru.
Džonsons kaut ko purpināja par rupju skrošu lādiņu, ko vajadzētu kādam sadzīt dibenā, un pētīgi, uzacis drūmi saraucis, paskatījās uz mani.
— Jau rītdien likšu viņam braukt uz Bumbu, — es sacīju.
— Piesargieties no Persija, — vecais mednieks deva padomu. — Manuprāt, viņš meklē ar jums kašķi! … — Džonsons brīdi klusēja un tad negaidot piebilda: — Ja kas gadīsies, šef, es būšu jūsu pusē.
— Rītdien Persijs vairs šeit neklaiņās! — es iekaisīgi atkārtoju.
— Lai dievs dod, — Džonsons piecēlās un devās pie miera.
Nākamajā rītā paziņoju Persijam Vufam, ka viņam tūliņ pat jāvācas atpakaļ uz Bumbu, jānodod pastā misteram Beizam adresēta korespondence, jāsalīgst pāris smago mašīnu un jāpasaka, lai tās brauc pretim mūsu karavānai. Nobrīnījos vien, ka Persijs neko neiebilda.
— Pats gaidiet mūs Bumbā!
Viņš klusējot pamāja ar galvu.
Iedevu Persijam vēstules un nelielu korespondenci, kurā bija aprakstīts Centrālās Āfrikas purvos dzīvojošā līdz šim nezināmas sugas tirānozaura zobs. Jaunajai zvīņneša sugai devu nosaukumu — Tyrannosaurus beizi ritas.