— Es pelnu savus piecdesmit tūkstošus dolāru, — Persijs mīlīgi sacīja. — Varēju vienkāršāk izrēķināties ar jums, piemēram, šorīt iegrūzt bedrē pie tirānozaura. — Persijs apklusa, gribēdams pārliecināties, kāda ietekme būs šiem vārdiem. — Tiešām, tā taču nav slikta doma? — Persijs ņirgājās, un viņa duļķainajās acīs iezaigojās sarkanīgas dzirkstis. — Bet mēs jau vēl patērzēsim par šo jautājumu, vai ne?,..
Klusēju, neatlaidīgi domādams, kā lai glābjos. Nometnē bijām tikai divi. Džonsons kādus divdesmit kilometrus tālu; un kas var zināt, vai viņa zīmīte nebija rakstīta ar viltīgu nolūku. Varbūt viņi norunājuši sadalīt savā starpā manis nopelnīto naudu. Vai tiešām man drīz būs jāmirst? … Vai arī Persijs grib tikai pakaulēties ar mani? . ..
— Profesor, seja jums tomēr pārvērtusies, — atkal ieskanējās Persija saldenā balss. — Jūs domājat pareizi; neviens jums palīgā nenāks. Tas vecais mērkaķis
Džonsons ir pārāk dumjš un . .. godīgs. Kad es viņam piesardzīgi ieminējos par jums Bumbas pilsētiņā . . . Ai, ai! Kā viņš sabozās! Tikko spēju nomierināt. Ričards bija prātīgāks zellis. Tiesa, viņš gribēja saraust pārāk daudz. Profesor, par jums misters Leslijs Beizs man samaksās tikai piecdesmit tūkstošus dolāru, — Persijs nopūtās, — un pats iegūs simt piecdesmit tūkstošus dolāru tīras peļņas. Bet tas bezkauņa Ričards prasīja simt tūkstošus. Vai tad čehs dārgāks nekā polis? — Persijs iesmējās. — Mīļais profesor, jūs pat nenojaušat, kā Ričards ticis pie tās zvīņneša fotogrāfijas. Dinozauru mednieku ir bijis diezgan daudz! . . .
— Es visu zinu! — kliedzu, saprazdams, ka neko vairs nevaru zaudēt. — Ričards noslepkavoja čehu dažus kilometrus no šejienes. Bet tevi, bandlt, apcietinās jau pirmajā Kongo pilsētā, kurā tu ieradīsies.
Persijs saīga.
— Jūs tiešām esat izokšķerējis pārāk daudz, — viņš nopietni sacīja. — Bet par mani gan jūs maldāties. Pierādījumu nav un nebūs. Misters Leslijs Beizs zināja, kam uzticēt šo darbiņu. Turklāt man vienmēr laimējas. Lauva atviegloja manu darbu. Tikai tas zvērs saplosīja Ričardu mazliet par agru. Ričards bija ellišķīgi stūrgalvīgs un savu noslēpumu paņēma līdzi kapā. Ja negadītos lauva, no Ričarda tik un tā būtu jāšķiras, bet mazlietiņ vēlāk. Viņš gribēja pārlieku daudz un turklāt prasīja rokasnaudu. Bet jūs rokasnaudu neprasījāt, jūs gribējāt sarakstīt biezu grāmatu… Starp citu — jūsu vārds zem tā raksta jau apvilkts ar sēru svītru. Pats parūpējos par to un pat sacerēju īsu nekrologu. Bet aploksnē, ko iedevāt Nkoram, jau ielikta mana vēstule ar lūgumu — pārskaitīt manus piecdesmit tūkstošus uz Keiptaunas banku.
— Slepkava, tu esi nošāvis arī Nkoru!
— Profesor, profesor, jūs pārāk ļauni domājat par mani. Nevienu es nenošauju, ja nav ārkārtējas nepieciešamības. Šobrīd Nkora, — Persijs uzmeta acis rokas pulkstenim, — šobrīd Nkora jau kratās vilītī. Iedevu viņam visu korespondenci. Tas ir lielisks puisis. Nosprāgs, bet neskartu nogādās pastā. Un kā viņš jus mīl! Viņš lēkāja aiz prieka, kad pateicu, ka dodos atpakaļ jums palīdzēt, bet viņam jābrauc uz Bumbas pilsētiņu vienam pašam. Arī Kvali jūs mīl . .. Jāpiebilst, ka vienīgi Kvali vainojams par to, kas ar jums notiks. Ja viņš neparādītu ceļu uz šejieni — šo ceļu zināja vēl tikai nelaiķis Ričards — jūs, profesor, mierīgi varētu staigāt pa zemes virsu. Jāšaubās, vai mums izdotos notvert zvīņnesi tur, kur sākumā to meklējām. Bet tam Kvali es atriebšos . .. par jūsu priekšlaicīgo nāvi. Kongo kolonijā nemīl nēģerus, kam pieder karabīne.
Persijs joprojām nekautrīgi pļāpāja. Agrāk pat nenojautu, ka viņš ir tik liels balamute. Iekrita prātā, ka aiz šīs muldēšanas kaut kas slēpjas, ka viņš vēl nav pateicis pašu galveno. Varbūt man vēl ir kāda izeja? Bet kādēļ tad viņš atklātu visas savas kārtis? … Vai arī šī ir tikai runča rotaļāšanās ar peli?
Pēkšņi atcerējos, ka bikšu muguras kabatā man ir saliecams nazis. Rokas man bija sasietas aiz muguras, bet pirksti brīvi. Sāku tos kustināt un beidzot sasniedzu kabatiņu. Nazis bija tur. Aizritēja dažas bezgala vērtīgas sekundes, iekām aizķēru nazi ar pirkstu. Beidzot nazis man jau bija saujā. Tagad vajadzēja nazi attaisīt. Tas nebija nemaz tik grūti. Neviļus mazlietiņ pakustējos. Persijs uzmeta man vērīgu skatienu, taču neko aizdomīgu nepamanīja. Viņš pasniedzās, paņēma pudeli un ielēja sev viskiju.
Es vairs nedzirdēju, ko viņš tur murmina. Domāju tikai par auklu, kas žņaudza manas rokas. Vai izdosies to pārgriezt? Sasprindzinājumā drebēju sīkiem drebuļiem. Beidzot auklas kļuva vaļīgas. Plaukstas bija brivas. Pakustināju elkoņus, jutu, ka brīvi ir arī tie. Cieši sažņaudzu delnā naža spalu. Tiesa, tas bija vienkāršs mednieka nazis, bet cita ieroča man nebija. Kājas vēl cieši sasaistītas. Nevarēju cerēt, ka ar vienu lēcienu nokļūšu pie galda, uz kura nolikta mana pistole. Jāgaida, kamēr Persijs pagriežas sāņus. Bet viņš bija jutis kaut ko nelādzīgu. Pusvārdā izbeidza muldēšanu un steigšus pienāca klāt, nenolaizdams acu no manas sviedriem pārplūdušās sejas.
— Profesor, liekas, jums te neērta gulēšana, — viņš ierunājās un grasījās pataustīt jau atslābušās auklas.
Tanī pašā mirklī, cik jaudas, iespēru viņam ar sasietajām kājām. Viņš nokrita zemē kā maiss, apgāzdams arī galdu. Lūza atbalsta kārts, telts sabruka un apklāja mūs abus.
Dažos mirkļos pārgriezu auklas un aši izlīdu no brezenta apakšas. Bet arī Persijs bija paspējis uzstutēties kājās. Taisni nostāvēt viņš nespēja, seja bija saviebta sāpēs, taču rokā pistole.
— Ak tad tev šitādi niķi, — viņš sēca, nākdams man klāt. — Un es vēl gribēju atpestīt tevi no mokām. Bet tagad sašaušu abas kājas un dzīvu iesviedīšu tevi pie tava zvīņneša. — Persijs ņirdzīgi iesmējās, pacēla pistoli un tēmēja uz mani. — Smejas tas, kas smejas pēdējais . ..
Viņa pēdējo vārdu nomāca šāviena dārds. Man tas šķita apbrīnojami tāls. Dīvaini, es pat nejutu sāpes un aizvien vēl cieši žņaudzu delnā naža spalu.
Pēkšņi pamanīju, ka Persija ģīmis pavisam pārvērties. Acīs traka izbrīna, un viņš lēni atslīga augšpēdu.
Paskatījos atpakaļ. Ar karabīni rokā šurp skrēja Kvali. -
Šīs rindas beidzu rakstīt sanatorijā Polijas Sudetos. Ir pavasaris. Pa atvērto logu istabā lūkojas jaunu bērzu vārās lapiņas. Tālumā aiz ziedošiem dārziem un sarkaniem kārniņu jumtiem mirdz baltā, skaistā Sņežkas smaile. Tiklīdz atgriezos dzimtenē, biedri ievietoja mani šajā sanatorijā, un es te ārstējos jau vairākus mēnešus.
Daudz esmu domājis. . . Vecā parka vientuļajās gatvēs un pie rakstāmgalda savā istabiņā atkal un atkal spilgti atceros pēdējo gadu notikumus.
Protams, citādi rīkoties nevarēju. Mana īstā vieta ir šeit, tikai šeit, Polijā, kas tik viesmīlīgi mani uzņēma pēc daudzajiem svešumā pavadītajiem gadiem.
Ka mana īstā vieta ir šeit, to es sapratu arī agrāk. Sazvērestība, par kuras upuri gandrīz kļuvu, tikai pa.itnuāja mana sen pārdomātā lēmuma realizēšanu. Mister Leslij Beiz, mēs esam ienaidnieki. Un ne tikai tāpēc, ka jūs mani gribējāt upurēt savas mantkāres labad. Mēs esam dažādu pasauļu būtnes, cilvēku un dinozauru pasauļu būtnes. Pirmajās nedēļās pēc atgriešanās dzimtenē nespēju naktīs glābties no murgiem. Visbiežāk mani mocīja šāda aina: elegants vīrs ar nelielu vēderiņu un zelta zobiem ienāk manā palātā. Paspēris dažus soļus, viņš ir jau gaišā taisnstūrī, ko mēness uzzīmējis uz parketa, un es redzu, ka ienācējs ir misters Leslijs Beizs. Viņš aicina mani noslēgt līgumu, pūlas pierunāt, čukst par naudu un tad uzreiz pārvēršas par tirānozauru. Briesmonis čāpo tuvāk, atver baismīgos žokļus; es pūlos aizbēgt, saucu palīgā . . . Pēc tam ierodas Kvali, aizdzen riebīgo nezvēru, mierina mani, ņem aiz rokas, ved uz upes krastu, dod dzert dzidru, dzestru ūdeni. . . Beidzot miglā visi rēgi izklīda, un es ieraudzīju dežurējošo māsu ar glāzi rokā.