— Iekāp Džeka gulta, paskaties periskopa un redzēsi, kur mēs kvernam.
— Fred, es t-to nevaru izdarīt. Viņi n-nolauzuši periskopu un, liekas, aiznesuši.
Lovs aši pavērās uz sniega pauguru, zem kura atradās Lielā kabīne, un redzēja, ka periskopa caurules tur tiešām nav.
— Nu tad papūlies saprast bez skatīšanās! Mēs stāvam pie Lielās kabīnes durvīm, desmit metru attālumā no tevis. Klauvējam vairāk nekā stundu, bet tu pa radio pielūdz Limožas Terēžu un durvis vaļā never. Mēs atvedām ievainoto Heinrihu. Vai beidzot saprati?
— Sapratu, — mikrofonā skanēja neskaidra balss.
Pagāja vēl dažas minūtes. Beidzot gaitenī aiz durvīm kāds nāca. Ārsts zaglīgi kāpa pa trepēm. Neuznācis gluži augšā, viņš apstājās un laikam vērīgi klausījās.
Lovs dusmīgi iekāsējās.
— Kas tur ir? — aiz durvīm ārsts jautāja.
— Dakter, jūsu piesardzība, protams, ir apsveicama, — Stonors kliedza. — Bet visam ir savas robežas. Taisiet vaļā!
Aiz durvīm kaut ko cēla, bīdīja. Laikam ārsts kravāja nost barikādi. Pēc tam noklabēja metāla bultas. Durvis pavērās.
Šķirbā pavīdēja ārsta spīguļojošie briļļu stikli.
Lovs, kas stāvēja pie durvīm, pagrūda tās ar plecu. Durvis plati atvērās. Saules un sniega apžilbinātais ārsts atkāpās dziļāk gaitenī, pastiepis pretim ienācējiem garu tērauda žebērkli. Abās virssvārku kabatās rēgojās pa pistoles spalam. Aiz jostas aizbāzts plats vaļu šķēršanas nazis.
— Paskatieties, tas nu gan ir ērms! — iesaucās Lovs un, drošs paliek drošs, savukārt pastiepa uz priekšu slēpju nūju, lai atvairītu dūrienu.
— Ak dievs, mīļais Fred! — iesaucās Žiro, nosviezdams žebērkli, un, rokas papletis, steidzās pretim atnācējiem.
— Sarkangalvīt, lēnām pa tiltu! — Lovs brīdināja. — Bučosimies pēc brokastīm, bet tagad palīdzi ienest iekšā Heinrihu. Viņš ir paralizēts.
Pēc brokastīm sapulcējās «kara padome».
— Šobrīd pats galvenais ir Latikainena pazušana un Kovajska slimība, — Stonors sacīja. — Tie ir reāli fakti. Un par tiem mums jādomā vispirms… Kādi ir jūsu ieteikumi?
— Pa radio jāpaziņo, ka Toivo pazudis, un jālūdz palīdzība, — Lovs ierosināja. — Iekām palīgi nav ieradušies, paši turpināsim meklēšanu raktuvju labirintā.
— Fred, tava priekšlikuma pirmā daļa ir nereāla, — Stonors iebilda. —Neviens šinī gadalaikā nesūtīs uz Antarktiku lidmašīnu. Turklāt mums nav pa spēkam iekārtot smagai lidmašīnai nolaišanās laukumu. Neaizmirsti, ka mūs šeit atveda ar helikopteriem. Kas attiecas uz Toivo meklēšanu, es . . . uzskatu to par veltīgu. Heinrihs pirms samaņas zaudēšanas apskatījis raktuvju labirinta augšējo daļu. Mēs ar Raselu izstaigājām labirinta apakšējo daļu. Droši vien labirintā Toivo nav. Viens pats viņš nebūs uzdrošinājies aizklīst tālu no ieejas. Man šķiet, ka noticis kas cits: Toivo atgriezies, kamēr Heinrihs bijis labirintā. Pārliecinājies, ka ala tukša un radio nedarbojas, viņš mēģinājis pirms sniega vētras rimšanās nokļūt līdz Lielajai kabīnei. Toivo taču ir ģeologs: pilnīgi loģiski, ka viņš drīzāk gribēja mums pastāstīt par urāninīta atradni .. . Taka bija aizputināta, viņš apmaldījies . . .
— Toivo ir soms, ziemeļnieki izturas varen prātīgi, un tik pārsteidzīgi viņš gan laikam nerīkotos, — ārsts iebilda.
— Arī es lāgā neticu Stonora hipotēzei, — Lovs piebilda. — Nav nekādu pierādījumu, ka Toivo iznācis no alas.
— Pēdas pie ieejas. Mēs abi ar Džeku tās redzējām.
Lovs neticīgi pašūpoja galvu.
— Heinrih, kā domā tu? — Stonors jautāja.
— Es. .. nezinu… — ar lielu piepūli čukstēja polis. — Es atceros . .. neskaidri. . . Kaut kāds … aizkars … šeit. — Ar veselo roku viņš pieskārās pie pieres. — Visu … cenšos atcerēties… bet… nespēju…
— Tas pāries, — ārsts steigšus sacīja.
— Var jau būt… Nezinu . .. Toivo bija … labs biedrs …
Neviens brīdi neteica ne vārda.
— Ir vēl viens pavisam reāls fakts, — Rasels pēkšņi ierunājās. — Karalienes Modās zemes noslēpumainie aborigēni.
— Džek, Džek, — Stonors ierunājās, — vai tiešām arī tu? .,.
— Jā. Pārrautā un brīnišķīgā veidā atkal savienotā aukla, pazudušais periskops ir reāli fakti. To nevarēja izdarīt «spoki», par kuriem kladzina ārsts.
— Auklas pārtrūkšana — tā mums bija halucinācija.
— Pieņemsim, ka halucinācija. Bet periskops?
— Viņi periskopu aizstiepuši, to varu apgalvot tikpat nešaubīgi kā uzstādīt iesnu diagnozi, — sacīja ārsts. — Visu nakti viņi klaiņāja ap Lielo kabīni un gramstījās gar durvīm. Tā bija šausmīga nakts.
— Bet kas ir tie «viņi»? — Stonors īgni vaicāja. — Jūs pat nevarat pastāstīt, kādi viņi izskatījušies.
— Protams, nepaspēju viņus pienācīgi apskatīt. Pa periskopu bija redzamas tikai ēnas. Neaizmirstiet, ka plosījās stiprs putenis. Bet skaidri dzirdēju viņu soļus, dauzīšanos pie durvīm. Kad viņi tuvojās durvīm, tās sāka spīdēt pat no iekšpuses.
— Spīdēt?
— Jā, ar violetu gaismu. Tāpēc es sakrāvu barikādi.
— Tas ir ļoti dīvaini, — Lovs piebilda. — Izrādās, ka mums bijušas vienādas halucinācijas. Ledus alā es un Heinrihs arī redzējām violetu spīdumu. Es pat gribēju šaut uz to . . .
— Tu gribēji šaut arī uz mani un Džeku, kad nācām atpakaļ, — Stonors norūca. — Tas tikai pierāda, ka mums visiem sabeigti nervi.
— Tas pierāda, ka mūsu pārziemošanas mītnes tutuvumā notiek kaut kas tāds, ko pagaidām nespējam saprast, — Rasels klusi sacīja. — Vērā jāņem arī ne^ saprotamais.
— Ko tad tu iesaki, Džek?
—Izeja tikai viena. Esam sastapušies ar parādībām, kuras nespējam izskaidrot, esam atraduši objektus, ko nespējam pilnīgi izpētīt. Noslēpumainos apstākļos pazudis mūsu biedrs. Ralf, izeja tikai viena. Jāsazinās ar Padomju staciju. Krievi nav tālu. Viņiem ir lidmašīna.
— Nekad! — Stonors iekliedzās. — Nekad! Lūgt palīdzību no padomju zinātniekiem! Tu aizmirsti, ka esam atraduši ārkārtīgi bagātus urāna iežus. Darīsim visu citu, tikai ne to. •
— Stonor, pagaidiet, — ārsts pacēla galvu. — Mūsu cienījamam zvaigžņu tulkam taisnība. Krieviem ir labs ārsts. Divatā mēs drīzāk spētu palīdzēt Heinriham.
— Nē, — Stonors skarbi atkārtoja. — Šo iedomu aizmirstiet! Labāk tad lūgsim palīdzību no kontinenta.
— Ralf, tiklīdz lūgsim palīdzību, tūlīt pirmie ieradīsies krievi, — Lovs zobgalīgi pasmīnēja. — Viņi ir vistuvāk. Atsaucīgi puiši un . . . varen drosmīgi, velns parāvis.
— Nu tad izķepurosimies paši, — Stonors nesavaldīgi sacīja.
Atkal iestājās klusums.
— Kāds tad ir darbības plāns? — Lovs beidzot iejautājās.
— Jāturpina . . . meklēt. . . Toivo … — Kovaļskis skaidri čukstēja.
Stonors saknieba lūpas.
— Meklēsim viņu uz ledāja . .. starp Ledus alu un Lielo kabīni. Priekšpusdienā iesim mēs ar Fredu; pēcpusdienā ies Rasels kopā ar ārstu. Līdz tumsai visiem jāatgriežas Lielajā kabīnē. Naktī dežurēsim pēc kārtas. Pirms nakts iestāšanās, Džek, papūlieties uzstādīt jaunu periskopu ar horizontālu redzes lauku.
— Un ar spēcīgu starmeti, — Lovs piebilda.
Rasels klusējot pamāja ar galvu.
— Ko pārraidīt pa radio? — Ziro jautāja, ļoti vērīgi aplūkodams savus nagus.
— Neko ,. . Nē, nē, paziņojiet, ka sniega vētrā pazudis ģeologs Toivo Latikainens. Līķis pagaidām nav atrasts.