— Un tas būtu viss?
— Viss.
Ārsts pabīdīja fesku uz pieres un pagrozīja galvu.
*
Meklēšana Lielās kabīnes apkaimē bija nesekmīga. Stonors un Lovs vēlreiz nokļuva līdz Ledus alai. Tur viss bija tāds pats kā pirms dažām dienām. Latikainenam adresētā zīmīte joprojām vēl atradās blakus radioaparātam. Stonors pacēla lūku, zem kuras sākās eja uz labirintu, un ilgi, neatlaidīgi raudzījās tumsā. Nekas nebija saskatāms, nekas nebija sadzirdams, no gaiteņa uzdvesa tikai auksta gaisa plūsma.
«Dīvaini, ka neesam atraduši izejas no šīs noslēpumainās apakšzemes valstības,» Stonors domāja. «Bet šādas izejas neapšaubāmi ir. Caurvējš pārāk liels. Katrā ziņā šīs izejas jāatrod …»
Astronoma un ārsta pēcpusdienas gājiens arī bija nesekmīgs. Vairākās vietās viņi šķērsoja ledāju, ielūkojās ikvienā plaisā; viņi pārliecinājās, ka tumšie plankumi, kas rēgojās sniegā un firnā, ir tikai morēnas bluķi. Atceļā Rasels ierosināja uzkāpt augstā plankankalnē, kas no dienvidu puses sniedzās līdz aizai. Ārsts, sirds dzijumos lādēdams astronoma garās kājas, ierosinājumam tomēr piekrita.
No plankankalnes augstākās vietas varēja pārredzēt daudzus desmitus kilometru uz visām pusēm. Ziemeļrietumos pavisam zemu virs sniegiem klātā apvāršņa spīdēja nespodra, sarkanīga saules ripa. Ielejā jau iegulušās biezas, zilganas ēnas. Dienvidos aiz bezgalīgā, viļņainā līdzenuma sniega vāliem saskatāmas tālās kalnu grēdas klinšainās smailes. Virs tām satumsušajās debesīs varavīkšņu loki. Vētra, brāzdamās no kontinenta dzīlēm, tur jau sacēlusi gaisā sīku jo sīku sniega kristālu miriādes. Tie saskaldīja saules starus un izveidoja varavīkšņotas joslas un velves.
— Zvaigžņu pētniek, jādodas atpakaļ, — ārsts teica, drebinādamies aiz aukstuma. — No dienvidiem brāžas šurp viesuļvētra. Arī saule riet. . .
Rasels vērīgi lūkojās sniegotajā līdzenumā, kas
pletās uz dienvidaustrumiem no plato. Tur, kaut kur dienvidaustrumos, pirms piecām dienām nokrita bolīda atliekas . . . Vai bolīda? …
— Ja mums būtu lidmašīna, — astronoms klusi sacīja.
— Jā, jā, lidmašīna! — ārsts sarosījās. — Varētu aizlidot uz Riodežaneiro. Es gribēju sacīt: varētu turp aizvest Heinrihu, — viņš taisnojās, pamanījis Rasela izbrīnu.
Saulei rietot, ārsts un astronoms pieslēpoja pie Lielās kabīnes. Lovs kaut ko darīja blakus meteobūdai. Stonors skrūvēja klāt pie jaunā periskopa prožektoru.
Uz Stonora jautājumu Rasels noraidoši pagrozīja galvu.
— Mums gan ir jauna vēsts, — StonOr^, Jauni piemiedza acis. — Krievi atsūtījuši radiogrammu. Piedāvājas palīdzēt. Laikam dzirdējuši mūsu pārraidi.
— Ko tu atbildēji?
— Pateicu paldies, lūdzu neraizēties par mums.
Rasels novērsās un, ne vārda nesacīdams, iegāja pa
Lielās kabīnes atvērtajām durvīm.
Pretēji ārsta pareģojumiem nakts aizritēja mierīgi. Vējš tagad pūta no citas puses un dzina šurp mākoņu blāķus. Termometrā dzīvsudraba stabiņš pacēlās līdz mīnus desmit grādiem.
— Arā karsts, — Lovs sacīja, pusnaktī pārnākdams no meteostacijas. — Viss klusu.. . Ne vēja, ne spoku. .. Un tāda polārblāzma, ka mirguļo cauri mākoņiem.
Ārsts mulsi iekāsējās.
Stacijas iemītnieki pēc kārtas dežurēja pie periskopa, apgaismodami nometnes apkaimi ar spēcīgiem prožektora stariem. Katru stundu dežurants uzkāpa pie lūkas, devās laukā, apgāja apkārt Lielajai kabīnei un meteostacijai-. Rita pusē atkal uzbrāzās vējš un uzvirpināja sniega putekju grīstes. Sals pieņēmās.
— Pēc trim stundām ausīs gaisma, — sacīja Stonors, kurš dežurēja pēdējā maiņā. — Laikam «spoki» nolēmuši likt mūs mierā. Cieši aizbultēsim durvis un iesim gulēt… Periskopu var ievilkt un prožektoru izslēgt.
Saulei lecot, sniega vētra rimās. Pulkstenis rādīja apmēram, deviņi, kad Lovs atvēra galvenās durvis un sāka tīrīt taku, kas veda uz meteostaciju.
Pie aparātu būdiņas lāpsta skāra kaut ko cietu. Lovs paraka dziļāk un izcēla periskopa cauruli. Meteorologs gluži apjuka un paraudzījās visapkārt. Virs Lielās kabīnes sniega kupola spoži spīguļoja otra periskopa objektīvs, ko nule bija izbīdījis Rasels.
— Ahā, — zobus sakodis, sacīja meteorologs, — bez visiem citiem talantiem viņam piemīt arī aktiera talants . . .
Pārlicis pār plecu periskopu, Lovs apņēmīgi soļoja už Lielo kabīni.
Meteorologs bija pārskaities, viņš kliedza pilnā kaklā, un salonā saskrēja visi nometnes iemītnieki.
— Blēdis, āksts! — Lovs bļāva, grūzdams ārstam pie deguna apledojušo cauruli. — Es tevi atradināšu ņirgāties par citiem! . . .
— Fred, rimsties, es taču neesmu vainīgs! — ārsts murmināja un steigšus ierāvās salona kaktā. — Stonor, Rasei, savaldiet Lovu, viņš mani nositīs! . . .
— Liecies nu mierā, — Rasels paklusām sacīja, pabīdīdams nost meteorologu un izņemdams no viņa rokām periskopa cauruli.
— Es tev likšu apēst tavu fesku, — Lovs joprojām kliedza un mēģināja sakampt ārstu aiz apkakles.
— Fred, netrako! — Stonors sacīja. — Arst, vai tiešām jūs esat izspēlējis šo muļķīgo joku?
— Es . . . es . . . — brīnījās galīgi apjukušais Ziro.
-— Kumēdiņu rādītājs, ķēms, Limožas papagailis! . . .
— Hallo, Fred, nepārsteidzieties! — Rasels šos vārdus sacīja tik nopietni, ka visi apklusa. — Te ir periskopa caurules apakšējā daļa, ko vakar izņēmu no statīva.
— Kas tur sevišķs?
Rasels neko neatbildēja un pielika periskopa apakšējo galu pie meteorologa ienestās apledojušās caurules.
— Kas tur sevišķs? — Lovs atkārtoja, arvien vēl neko nesaprazdams.
— Periskopa augšgals izrauts; nevis izcelts, nevis
izskrūvēts, bet izrauts. Caurule pārrauta. Ne ārstam, ne visiem mums kopā nav tik liela spēka.
— Jupis viņu sazin! — Lovs_noņurdēja, pārliecinājiesaka Raselam taisnība.
Ārsts saprata, ka tagad pienācis īstais bridis, lai atriebtos.
— Gangsteris! — viņš kliedza, dūres kratīdams. — Tu mani gandrīz nožņaudzi! Izdzimtenis! Sarūsējušais vēja rādītājs! Es esmu apvainots kā francūzis, kā zinātnieks, kā cilvēks. Es . . .
— Sarkangalvīt, piedod man!
— Neesmu tev nekāda Sarkangalvīte, bet medicīnas doktors! …
— Džentlmeņi! — Rasels uzsauca. — Savas attiecības noskaidrojiet kādu citu reizi. Tagad tūlīt jāapskata tā vieta, kur atrasts periskops.
*
— Pilnīgi skaidrs, ka vakar tā caurule šeit nav bijusi, — Stonors sacīja, kad bija apskatīta periskopa atrašanas vieta. — Ja Freds būtu lūkojies vērīgāk, viņš tūlīt to pamanītu. Periskops atnests naktī, droši vien pirms rītausmas, kad trakoja sniegputenis.
— Kas te īsti notiek? — Lovs purpināja.
— Pēdas! — pēkšņi iesaucās ārsts, stāvēdams uz Lielās kabīnes kupola. — Pēdas sniegā blakus periskopam. Nāciet šurp! . . .
Stonors, Lovs un Rasels steidzās pie ārsta. Dzirkstošajā sniega segā cita aiz citas iemītas pēdas. Par to nevienam vairs nebija šaubu.
— Kāju pēdas, — Stonors domīgi sacīja. — Nakts viesis, kā redzams, apgājis apkārt periskopam, bet pēdas saglabājušās tikai kupola aizvēja pusē.
— Varbūt tās ir mūsu pēdas? — Lovs šaubījās.
— Vai tad naktī kāds no jums gāja pie periskopa? — Stonors jautāja.