— Nu, kā jums patika?
— Nekad neesmu dzirdējis neko līdzīgu, — Stonors vaļsirdīgi sacīja. — Vai tiešām arī toreiz gaudoja tikpat traki?
— Uz mata tāpat. Pats gribēju gaudot līdzi aiz šausmām.
— Šeit mēdz būt dīvaini traucējumi, — Lovs norūca, aizsmēķēdams cigareti.
Iešķindējās telefona zvans. Stonors pakampa klausuli.
— Hallo, Džek?
— Nupat redzēju kādu ēnu. Izskatījās pēc . . . lāča vai liela pērtiķa. Palūkojieties, kas notiek pie lūkas.
Lovs saprata pēc Stonora sejas: kaut kas ir atgadījies.
— Atnākuši?
— Laikam gan . . . Ātrāk! — Stonors pamāja Lovam uz kaktā ieslieto karabīni. — Džek, šauj arī tu, ja vēl ko ieraugi! Arst, ņemiet klausuli!
Nelikdamies ne zinis par Rasela brīdinājumiem, Stonors steigšus iedeva ārstam telefona klausuli, paķēra otru karabīni un nopakaļ Lovam izskrēja no kabīnes.
Pielikuši ausi pie izejas lūkas vāka, viņi uzmanīgi klausījās.
— Ralf, tikai sniega vētras gaudošana.
— Taisi vaļā lūku!
Sejā iebrāzās asa sniega šalts. Spēcīgās luktura gaismas stari ieurbās rēcošajā tumsā tikai pāris metru attālu.
— Fred, it kā neviena nav.
— Dzēs nost lukturi! Veicīgāk! Skaties . ..
Starp sniega vērpetēm vīdēja neskaidrs zaļgani violets plankums. Tas lēnām tuvojās.
Lovs un Stonors aši piesvieda pie vaiga karabīņu laides.
— Uguni! — ģeologs čukstēja.
Reizē nosprakšķēja divi šāvieni, un sniega vētra atkal kauca vēl trakāk. Pēc tam norisinājās kaut kas neticams.
Spoži zaļš gaismas šķēps līdzīgi zibenim pāršķēla tumsu. Vēja brāziens, spēcīgāks nekā visi iepriekšējie, piekļava pie zemes sniega virpuļus un tūlīt aizmēza tos projām.
Kādus desmit metrus no lūkas krampjos valstījas milzīga, pinkaina būtne. No nezvēra garās spalvas staroja zvīļa zilganvioleta gaisma, no rumpja nakts tumsā šāvās zaļu zibšņu šautras. Viens no zibšņiem pārdrāzās pār Lova galvu. Uzdvesa spēcīga ozona smarža.
— Tūlīt lūku ciet! — Stonors kliedza.
Blākšķēdams aizcirtās smagais vāks. Lovs gribēja aizbīdīt bultu. Lūkas metāla vāks iezaigojās zilganā gaismā. Stiprs trieciens apdullināja meteorologu, un viņš kūleņu kūleņiem gāzās lejup pa gaiteni, aizraudams līdzi arī Stonoru.
*
Ārsts, arvien vēl turēdams pie auss telefona klausuli, satraukti pūlējās sadzirdēt, kas īsti notiek. Sniega aukas svilpoņa kļuva negantāka. Tātad viņi pacēluši izejas lūku.
— Džek, viņi iet ārā.
— Vai paspēji brīdināt, lai bez vajadzības nešauj? Esmu pārliecināts, ka Stonors ir pārskatījies. Tie nav sniega cilvēki. Tie droši vien ir …
— Džek, viņi šauj!
Klausulē atskanēja sprakšķis, pēc tam šņākoņa.
— Aerokamanas . . . norāva … — ārsts starp sprakšķiem tik tikko spēja saklausīt. — Nes projām . . . Kaut kur augšup . . .
Daži sprakšķi cits pēc cita … un telefona klausule apklusa.
«Pārtrūka telefona vads,» ārstam iešāvās prātā. «Kas tagad notiks?»
Gaitenī kaut kas dārdēja, dipēja, un ārsts pietrūkās kājās. Portjeras mala pacēlās, kabīnē ierāpās apsnigušais Stonors. Tūlīt aiz viņa kļuva redzama Lova izspū<rusī galva.
Abi ar lielām pūlēm uzsvempās kājās. Lovs, pat sniegu nenopurinājis, piestreipuļoja pie galda un atslīga krēslā.
— Fred, tu esi ievainots? — Stonors murmināja un ar dūri berzēja acis.
Lovs sevi aptaustīja no galvas līdz kājām.
— Šķiet, ka ievainots neesmu. Kas tas bija par elles izdzimteni, kuru mēs sašāvām?
Stonors gluži apdullis grozīja galvu.
— Mans prātiņš tur par īsu. Nekad neticētu, ja .. . savām paša acīm nebūtu redzējis. Lūkas bulta! — viņš pēkšņi atcerējās. — Vai paspēji aizbīdīt bultu?
— Es nezinu …
— Arst, tūlīt pārbaudi, vai lūka cieši aiztaisīta! Bet. . . never vaļā. Un nepieskaries pie bultas ar kailu roku.
Ārsts īsu mirkli piemiedza acis un gluži kā uz nāvi notiesāts pašķīra aizkaru un devās gaitenī.
Kad viņš atgriezās, Stonors grozīja rokā telefona klausuli.
— Vai durvis nespīdēja? — Lovs sēkdams jautāja.
— Nemanīju. Bultas aizbīdīju ciet. . .
Lovs atviegloti nopūtās.
— Arst, kas noticis ar telefonu? — Stonors brīnīdamies vaicāja. — Kāpēc nekas nav dzirdams?
— Pēc jūsu šāviena Džeks tikkG vēl paspēja uzsaukt, ka aerokamanas norautas un tiekot nestas prom . .. īsti nesapratu, bet, liekas, viņš kliedza, ka aiznesot pa gaisu.
— Pa gaisu? — Stonors pavisam apjucis pārjautāja.
Lovs pielēca no krēsla.
— Džeks iet bojā, bet mēs te …
— Fred, nevienu soli! Viņam tu vairs nespēsi palīdzēt. Neaizmirsti, kas guļ tur aiz durvīm.
Lovs pakāpās atpakaļ un aizsedza ar rokām seju.
— Stonor, ko nu lai darām?
— Gaidīsim, kamēr pierims sniega auka.
Meteorologs, neatņēmis sakrampētos pirkstus no sejas, atkal apsēdās pie galda. Ārsts nodrebēja, dzirdēdams, ka Lovs raud . . .
Lielās kabīnes iemītniekiem šī nakts šķita sevišķi gara. Stonors, nespēdams nosēdēt uz vietas, staigāja pa salonu, atkal un atkal pašķīra smago portjeru, pavēra durvis, kas veda uz gaiteni, un tramīgi klausījās. Taču ārā svilpa un gaudoja tikai sniega auka.
Lovs sēdēja pie galda, sakrustojis rokas uz krūtīm. Meteorologa stingais skatiens bija vērsts vienā punktā.
Uz rīta pusi no radiokabīnes iznāca ārsts.
Vilkdams kājas kā vecs vecis, viņš piegāja pie Stonora.
— Ēterā viss klusu, un krievi skaidri dzirdami. Viņi mūs izsauc. Ralf, atceries šinī brīdī Džeka māti, atceries savus bērnus un atļauj man sazināties ar krieviem.
— Pagaidīsim līdz gaismai. Jāredz, ko šonakt esam nošāvuši. Pēc tam izlemsim. Bet tagad liec man mieru.
Ārsts sakampa meteorologu aiz pleciem un kratīja:
— Fred, vai saproti, kas te notiek? Palīdzi man … saki Stonoram .. .
Bet, paraudzījies Lovam acīs, ārsts atmeta ar roku un sagumis iegāja atpakaļ radiokabīnē.
Beidzot, spriežot pēc pulksteņa, vajadzēja aust gaismai. Sniega vētra arvien vēl trakoja. Vējš brāzās ar briesmīgu spēku. Pie apvāršņa virs saceltiem sniega virpuļiem pakāpās saule, bet pāri Lielās kabīnes kupolam viesuļvētra arvien vēl joņiem nesa projām tūkstošiem tonnu sniega putekļu.
Izrādījās, ka ārā iziet nav iespējams.
Vējš ne vien aizmēza visu nule sasnigušo sniegu, bet arī daļu no vecajām, pagājušajās nedēļās sadzītajām kupenām. Papildizejas lūka, kura naktī vēl bija vienā līmenī ar sniega segu, tagad sniedzās tai pāri par veselu metru. Izejas šahtas augšgals drebēja nemitīgajos vēja brāzienos un vibrēja kā trakā ātrumā skrejoša vilciena vagons. Pa lūku nedrīkstēja pabāzt galvu. Tumsu aizstājusi duļķaina gaisma, bet arī tajā varēja saskatīt tikpat maz kā melnajā aizvadītajā naktī.
Veltīgi nopūlējies izkļūt pa lūku, Stonors aiztaisīja vāku un pa sniega piedzīto gaiteni atgriezās salonā.
— Vecais, saturies! — viņš pačukstēja Lovam. — Ko tu nokar degunu? Te taču ir Antarktīda. Tici, man Džēka tikpat žēl kā tev, bet jāpaciešas. Ja aerokamanas nav sadragātas tepat pret klintīm, tad viesuļvētra tās varbūt aizdzinusi simtiem kilometru.
Tādu auku neatceros redzējis. Vēja ātrums vismaz trīssimt kilometru stundā. Atjēdzies, mums vēl veicami lieli darbi.. . Un varbūt Džeks nemaz nav pagalam. Aerokamanu tvertnēs bija degviela. Vētra apklusīs, viņš iedarbinās motoru un atgriezīsies.