— Es tev stāstu par zemi, tu man klāsti par debesīm, — tēvocis Mitrofans īgni pārtrauca Albīnu. — Mani tavas pārgudrības neinteresē. Nekādas palīdzēšanas no tevis negaidu. Labāk pasaki — ko darīsim, ja pie mums iedrāzīsies vācieši?
— Darīšu visu, ko jūs man ieteiksiet.
— Pirmais prātīgais vārds nedēļas laikā, — vecais atmaiga. — Nu tad klausies. Vai tev ir kādi dokumenti?
— Dokumenti? … Jā, jā, saprotu … Nekādu dokumentu man nav.
— Tīrais posts ar tevi. Vai tad šādos laikos var klaiņāt bez dokumentiem?…
— Es nezināju, — Albīns muFsi paraustīja plecus.
— Tagad iegaumē! Es tevi paslēpšu silā mežsarga būdā. Tur fašisti savu degunu nebāž. Gan jau tad vēlāk redzēsim … Vai piekriti? …
Ciemiņš klusējot pamāja ar galvu.
Viņi devās ceļā nākamās dienas rītausmā. Albīns nebija ar mieru pārģērbties. Viņš tikai uzvilka gumijas zābakus un virs sava melnā apmetņa tēvoča Mitrofana veco brezenta lietus mēteli. Atvadoties Albīns zemu paklanījas Jevdokijai Makarovnai un pateicās par gādību.
— Debesu tēvu esam apkaitinājuši, — vecā sieva iešņukstējās, — dzīvojam kā zvēri; paši pa savu zemīti slepus staigājam, no katra krūma bīstamies. Kad tas reiz beigsies …
— Diezgan ilgi vēl nebeigsies, — Albīns nopietni sacīja. — Jūsējie atgriezīsies šeit pēc gada, bet karš beigsies tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektā gada maijā.
— Vai tu redz, kāds pareģis gadījies, — tēvocis norūca. — Kā tad tu to izbūri, pēc kārtīm vai pēc bībeles?
— Man tikai tā liekas, — Albīns sakautrējās.
— Ja liekas, pārmet krustu, tad vairs neliksies, — tēvocis Mitrofans skarbi teica. — Ar tādām lietām, brālīt, nejoko …
— Bet tu viņam nepiekasies, — Jevdokija Makarovna sāka bārties. — Varbūt viņš tālu redz… Dēliņ, pasaki — vai mēs uzvarēsim?
Albīns uzmeta skatienu tēvocim Mitrofanam, pagriezās pret Jevdokiju Makarovnu un, nojautis viņas acīs lielu lūgumu, nešaubīgi teica:
— Jūs uzvarēsiet, jūsu tauta uzvarēs.
— Paldies, dēliņ! Paldies… Bet vai mēs, es un viņš, — sieva pamāja ar roku uz tēvoci Mitrofanu, — nodzīvosim līdz uzvarai?
Albīns apjuka, pasmaidīja.
— To es nezinu, bet no visas sirds vēlu jums pieredzēt uzvaru!
— Tā jau arī es māku pareģot, — tēvocis Mitrofans piebilda. — Nu, pravieti, iesim!
Pa krūmiem aizaugušām gravām viņi nokļuva līdz mežam un izgāja uz ceļa. Albīns nerunāja ne vārda; tēvocis Mitrofans kaut ko purpināja un lāgiem klusītēm lādējās.
— Nesaprotu, kas tu īsti esi? — viņš beidzot sacīja. — It kā jucis, it kā izliecies par jukušu. Brīžiem šķiet, ka esi tīri lāga puisis, un tomēr tevī kaut kā trūkst. Vīra dūšas, vai, tev nav? Kur tu tāds esi radies?
— Kuzmič, nedusmojieties, — Albīns iecietīgi sacīja, — nāks laiks, un es visu izstāstīšu. Bet tagad nevaru, un tik un tā jūs man neticēsiet un mani nesapratīsiet.
— Tu man mīklas minēt liec! Tagad, mīļais puisīt, ir karš. Gan frontē, gan aizmugurē cilvēki iet bojā. Es, teiksim, esmu vecs vīrs. Bet manā vietā frontē karo mazdēli. Ja es būtu jaunāks… — tēvocis Mitrofans atmeta ar roku.
— Jūs domājat, ka man vajadzētu…
— Neko es nedomāju. Es tak nezinu, kālab šeit esi atsūtīts. Varbūt tā vajag …
— Kuzmič, nerunājiet! — Albīna balss ietrīcējās. — Jūs nupat teicāt — cilvēki ejot bojā. Nogalināt — cik tas ir šausmīgi! Visā Bezgalīgajā kosmosā, ticiet man, nav nekā skaistāka par dzīvību …
— Ērms! Kas tad to nu nezina. Un kāpēc mūsu tauta karo? Dzīvības dēļ. Lai dzīvotu mūsu bērni un mazbērni, un mazbērnu bērni. Vai zini, kā mums te klājās pirms kara?… Un vai tā var dzīvot, kā jādzīvo tagad? Vai tu tā spētu dzīvot — visu mūžu?
Lielu sāpju ēna pavīdēja Albīna sejā.
— Redzi nu! Tāpēc jau arī tauta karo. Tās pašas dzīves un dzīvības dēļ, par kuru labākas, pats nupat sacīji, neesot visā pasaulē. Puisīt, un kā tad citādi. Tā tam jābūt. Otra ceļa nav.
— Kuzmič, pareizi, pareizi… Bet es … es … — Albīns apstājās un aizsedza ar plaukstām seju.
— Vai tad tu esi no citas miklas cepts, vai tad tu neesi cilvēks?
— Kas tad man, pēc jūsu domām, būtu jādara?
— Paprāto, palauzi galvu! Varbūt beidzot atskārtīsi…
Vācieši izlīda kā no zemes. Noklakšķēja patšauteņu aizslēgi. Tēvocis Mitrofans sērīgi paraudzījās atpakaļ. Tur stāvēja divi kareivji ragainās bruņu cepurēs. Aiz viņiem — esesiešu apakšvirsnieks ar pistoli rokā.
— Partizāņi?
— Šejienes mežsargs? Vai nepazīstat?
— Bet tas?
— Radagabals no pilsētas.
— Dokumentus!
Tēvocis Mitrofans bez steigas sāka čamdīties pa kabatām, domādams, ko nu darīt.
Albins, lūpas sakniebis, stāvēja līdzās.
— Cūka, ātrāk, ātrāk!
Tēvocim Mitrofanam zem deguna pavīdēja ādas cimdā tērpta dūre, un tanī pašā mirklī norisinājās kaut kas neticams.
Pazibēja gaismas šautra, vēl spilgtāka nekā saules stars, pašas no sevis aizmiedzās acis. Kaut kas iešņācās gluži kā sakaitināta čūska. Atskanēja īss, aprauts vaids, vēl viens šņāciens, dobji būkšķēdami, nogāzās zemē fašisti, un… klusums. Sāka stipri smaržot pēc ozona, it kā tuvumā būtu iespēris pērkons.
Tēvocis Mitrofans atvēra samiegtās acis. N Vācieši gulēja uz smilšainā ceļa. Zem sadegušajām kareivju bruņu cepurēm ģīmji gluži melni. Automātu stobri sagriezušies šķībi, greizi. Apakšvirsnieka līķis gandrīz pārogļojies. Albins lēnītēm kaut ko ielika sava apmetņa kabatā. Jauneklis bija ļoti bāls, bet apbrīnojami mierīgs.
— Kā tad tu viņus tā? … — pavisam apstulbis murmināja tēvocis Mitrofans, ar izbailēm raudzīdamies gan uz nogalinātajiem fašistiem, gan uz Albinu.
— Jauns ierocis, — Albīns sacīja un smagi nopūtās.
— Partizāņiem tāds derētu, — tēvocis Mitrofans ierunājās. — Vajadzēs tevi salaist kopā ar viņiem… Man, brālīt, ar viņiem ir šādi tādi sakari. Jā… Bet nez kāpēc neviens no viņiem tik ilgi nav rādījies… Jūs nu gan, skaidrā valodā runājot, esat draņķi, — viņš piebilda, brītiņu padomājis. — Tāds ierocis, bet otro fronti neuzsākat.
— Otro fronti? — Albīns pārjautāja. — Ak jā.-. Bet šis ierocis izgudrots, kad… — viņš aprāvās. — Vārdu sakot, šis ierocis nav radīts nogalināšanai. Kuzmič, tas ir drausmīgs pārpratums. Taču šoreiz mums abiem nebija citas izejas. Šie ļaunie cilvēki ir pirmās dzīvās būtnes, pret kurām vērsts šāds ierocis. Kaut nu tās būtu arī pēdējās …
— Neesi nu mikstpēdiņš, — tēvocis Mitrofans ie-
bilda. — Ne jau mēs pie viņiem, betviņi pie mums nākuši nelūgtos ciemos… Daudz vēl plūdīs asiņu.
— Ko lai tagad darām ar viņiem? — Albīns jautāja.
Tēvocis Mitrofans pakasīja pakausi.
— Varētu iestiept mežā, bet tik un tā atradīs — un tad būs posts un bēdas. Aluštā apšaus nevainīgus cilvēkus. Bet nupat man iekrita prātā viena domiņa. Izskatās gluži tā, it kā viņus būtu izcepinājis zibens. Sameklēsim pērkona spēriena apsvilinātu koku, aiznesīsim fričus tur un atstāsim.