— Ko tad tu tā sēdi? — vecā sieva bažīgi iejautājās. — Vai kas sāp?
— Jā, — Albīns klusu atbildēja, — esmu saslimis …
Pievakarē viņš sanīka pavisam. Albīns vairs ne
spēja piecelties. Iešana lietus gāzē un ķīviņš ar Mitro» fanu bija izsūcis Albīnam pēdējo spēku lāsi.
Pagāja vēl dažas dienas. Albīns jutās aizvien vārgāks. Bāls, novājējis viņš nepakustēdamies gulēja savā gultiņā pagraba tālākajā kaktā. Sākumā tēvocis Mitrofans naktīs nesa Albīnu laukā vīna dārzā, bet tad kādā vakarā, nokāpis pagrabā, redzēja, ka jauneklis ir nesamaņā.
«Vai tiešām nomirs?» vecais domāja, piesēzdamies uz gultas malas. «Pazīstama ārsta neviena nav, fašisti visus apcietinājuši. Ko lai daru?»
Albīns smagi elpoja, nesamaņā kaut ko čukstēja.
— Viņu žņaudz tā josta, — tēvocis Mitrofans prātoja. — Noņemšu un kaut kur nolikšu. Arī pierādījumu būs mazāk, ja iebruks esesieši".
Sataustījis sprādzes, tēvocis Mitrofans uzmanīgi atāķēja jostu, portupejas siksnas un lēnītēm atbrīvoja no tām slimnieku.
Albīns sakustējās, atvēra acis. Tēvocis Mitrofans pabāza portupeju zem lupatu čupas, kas bija samesta uz klona, un pieliecās pie jaunekļa.
— Loa, piedod man, — Albīns klusu čukstēja, platām acīm vērdamies tumsā, — mūs šķir mūžība. Tu piedzimsi pēc simtiem gadu, bet es nomirstu pagātnē. Nekas tik ļoti nešķir cilvēkus kā laiks. Ja tu atrastos Visuma viņā malā, tu man būtu tuvāk nekā tagad… Tu mani nemīlēji. Es to sapratu tanī briesmīgajā dienā . .. vecajā Maskavā, kad pateici, ka tu braukšot projām. Līdz ar tavu aizbraukšanu uz Kosmosa tālajām pasaulēm mēs būtu šķirti daudzus gadus. Nespēju to pārciest, kļuvu par noziedznieku. Zvēru, negribēju, ka tu ej bojā. Nē, nē… Gribēju tikai lidojumu aizkavēt: vienu dienu, vienu nedēļu, vienu mēnesi… Bet tu nomiri manas vainas dēļ… Nākotnē man nekā vairs nebija ko darīt. Vienīgā izeja — aizbēgt uz pagātni. Tagad pienākusi mana kārta. Mirstu, bet visas domas trauc pie tevis cauri nepārvaramam laikam, Loa… Ak tas esi tu, Kuzmič… Arī jūs esmu piekrāpis. Neesmu jūsu sirsnīgās gādības cienīgs… Neesmu tas, par ko jūs mani turējāt… Neesmu cīnītājs par nākotni. Esmu atbēdzis uz pagātni… Nākotnes pasaule … cik tā ir daiļa, Kuzmič!… Ja es varētu uz mirkli atgriezties … pie darba … pie draugiem … Loa, Loa …
Augšā klauvēja.
Tēvocis Mitrofans krekstēdams uzkāpa līdz pagraba lūkai.
— Ko tev vajag?
— Vecais, nu ir nelaime. Kaimiņos vasarnīcā kratīšana.
— Gan jau būs labi. Uzbīdi uz pagraba lūkas kumodi. Es palikšu šeit. Viņš murgo. Liekas, mirst.. .
Čīkstēja grīdas dēļi, pa kuriem Jevdokija Makarovna vilka kaut ko smagu. Pēc tam viss apklusa.
Tēvocis Mitrofans nokāpa pagrabā un piegāja pie slimnieka gultas. Albīns gulēja nepakustēdamies, acis bija aizvērtas, elpa tikko dzirdama. Sprakstēdama dega svece. Pie sienām līgojās kroplas ēnas.
Vecais vīrs tramīgi klausījās. Visur valdīja klusums. Viņš sāka kūkot un drīz aizsnaudās.
Mitrofans pamodās — tuvumā kāds strauji sakustējās. Atskanēja šņākšana. Sīvi oda ozons. Sveces liesmiņa pasviedās sāņus un nodzisa. Iestājās melna tumsa. Albīns pagriezās un ievaidējās. Tēvocis Mitrofans pielēca kājās, meklēja sērkociņus.
Viņš jau sataustīja kārbiņu, bet tobrīd blakus sadzirdēja kādu klusu elpojam.
— Kur mēs esam? — jautāja skarba, mazliet metāliska balss.
— Tur, kur gribējām nokļūt, — skanēja atbilde. — Pašlaik ir nakts, pulkstenis divi, divdesmit astotais maijs, tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešais gads.
— Nokļuvām drīzāk, nekā es cerēju, — turpināja pirmā balss. — Bet kur viņš ir?
— Tepat tuvumā viņam jābūt. Indikators rāda — divi metri atstatu.
— Gaismu!
Uzliesmoja viens spožas gaismas konuss, pēc tam otrs. Aiz bailēm vairs ne dzīvs, ne miris tēvocis Mitrofans ieraudzīja divus garus augumus, kuri kā par brīnumu bija iekļuvuši pamatīgi noslēgtaja pagraba. Abiem svešiniekiem mugurā spīguļojoši zvīņaini kombinezoni ar kapucēm. Ap vidu platas jostas ar tādām pašām portupejām kā Albinam.
Uz kapucēm virs lielām brillēm, kas aizsedza acis, piestiprināti reflektori, kuri izstaroja spilgtu gaismu.
— Šķiet, tas ir viņš, — teica viens no svešiniekiem, ar prožektoru apgaismojis guļošo Albīnu.
— Bet kas tad te notiek?… Laikmetā, kurā esam nokļuvuši, plosījās kari pret mūsu priekštečiem, kas lika komunisma pamatus. Varbūt Albīnu sagūstījuši viņu ienaidnieki, kuri vēsturē pazīstami ar nosaukumu — fašisti. Varbūt šis ir cietums? Are, tur kaktā grozās vēl viens ieslodzītais.
Tēvocis Mitrofans gribēja ko sacīt, paskaidrot, ka viņš nav ieslodzītais un pagrabs nav cietums, bet mēle bija kā nolēmēta, un no uztraukumā aizžņaugtās rīkles izlauzās tikai guldzošas skaņas.
— Pie tā paša atbrīvosim arī šo, — ierosināja otrs svešinieks.
— Jūs esat aizmirsis kategorisko pavēli — neiejaukties itin nekur, — pirmais iebilda. — Mūsu iejaukšanās var novest pie nelabojamas nelaimes. Albīn, vai jūs mūs pazīstat? -— svešinieks turpināja, noliekdamies pie jaunekļa! — Kā redzat, jums nav izdevies pazust. Mūsu laikmeta cilvēce aicina jūs atbildēt par nodarīto.
— Labprāt, — Albīns čukstēja, — bet esmu ļoti slims. Šķiet, drīz miršu …
— Jums būs vēl jāpaciešas dažas absolūtas laika vienības. Pēc tam jums palīdzēs ārsti. Jābrīnās, ka jūs esat izturējis tik ilgi. Jūs esat dzimis laikmetā, kad cilvēki vairs neslimo, un aizmucis simtiem gadu tālā pagātnē, epidēmiju un karu laikmetā.
— Pēc tā, ko es izdarīju, — Albīns klusu teica, — pēc Loas bojā ejas man bija tikai divas iespējas — nāve vai aizbēgšana pagātnē. Es izvēlējos otro iespēju. Kad atjēdzos, bija jau par vēlu. Mans aparāts vairs nedarbojās.
— Laika vadīšanas virziena lauku izslēdzām tūlīt, tiklīdz sapratām, ka esat aizbēdzis. Tāpēc jūs arī nenokļuvāt līdz paša izraudzītajam laikmetam. Mūsu ietekmē jums bija jāizdara «piespiedu nolaišanās» …
— Ta jau es domāju, — Albīns tikko spēja aplaizīt sakaltušas lūpas, — bet cerēju, ka spēku lauku atkal ieslegs.
— Velti esat cerējis. Augstākā Padome gribēja pamest jūs likteņa varā. Mūsu Cilvēcē nebija noticis neviens noziegums vairāk nekā simt gadu laikā. Bet jūs mēģinājāt izdarīt noziegumu, mēģinājāt aizkavēt svarīgas ekspedīcijas lidojumu. Jūs nepadomājāt, ka tas var radīt katastrofu. Bet, kad nodārdēja eksplozija, jūs gļēvi aizbēgāt, izmantodami jums uzticēto aparatūru. Ja Loa nebūtu tik ļoti lūgusi…
— Loa? — Albīns iesaucās un strauji piecēlās sēdus. — Loa… Viņa ir dzīva? Katastrofa nav notikusi? — Albīns sāka skaļi raudāt.
Svešinieki paskatījās viens uz otru.
—Redziet nu, — sacīja otrais, kurš līdz šim klusējot klausījās sarunā, — taisnība tiem mūsējiem, kuri domāja, ka viņa neprātīgās rīcības iemesls bijusi mīlestība un greizsirdība. Albīna mīlestība bija pārāk dedzīga, bet Loa gribēja lidot…
— Un tomēr viņam būs jāatbild, — pirmais svešinieks uzsvēra. — Savam egoismam paļaudamies, Albīns gandrīz nogalināja daudzus citus. Laime, ka eksplozija notika dažas minūtes pirms astronautu iekāpšanas kuģī. Kosmosostas galvenajam priekšniekam ir taisnība: viņš tūlīt iedomājies par Albīnu, tiklīdz uzzinājis, ka kuģa vadīšanas aparatūra nav vairs kārtībā. No attāluma tajā var radīt traucējumus tikai Laika vadīšanas akadēmijas zinātnieki. Bet akadēmijā dežurējis Albīns. Kosmosostas darbinieki domājuši, ka, sadzirdējis sprādzienu, vainīgais tūlīt steigšoties uz ostu. Bet vainīgais pa galvu pa kaklu aizmucis uz pagātni… Es balsošu par Albīna izraidīšanu ilgā trimdā uz vienu no tālajām planētām.