— Baidos, ka trimdas sods būs jāpiespriež diviem, — piebilda otrais svešinieks. — Neviens neliegs Loai doties līdzi notiesātajam. Albīn, jūs taču visu vēl nezināt… Loa pēdējā mirklī atteicās piedalīties ekspedīcijā. Viņa gribēja palikt kopā ar jums. Taču jūs… Bet kas attiecas uz noziegumu… Jau pirms gadu simtiem gudri vīri teica, ka visgrūtākais esot pāraudzināt cilvēkus. Jau sen mēs esam uzcēluši komunismu, apguvuši telpu un laiku, bet neesam vēl pilnīgi droši, ka cilvēku apziņā neparādīsies pagātnes recidīvi. Šis ir viens no pagātnes recidīviem. Tas nācis no cilvēku pagātnes, un tas nenovēršami aizrauj cilvēkus pagātnē …
Augšā dunēja soļi, skanēja skaļas balsis, un svešinieks bija spiests apklust.
— Kas tur notiek? — viņš jautāja un vērīgi klausījās.
Tēvocis Mitrofans, vēl lāgā nesaprazdams, no kurienes radušies viņa ciemiņi, tomēr atzina par nepieciešamu teikt arī savu vārdu.
— Jūs… biedri, neraizējieties. Nekas briesmīgs nenotiks. Tie riebekļi, atvainojiet par izteicienu, izokšķerē visus kaktus un pagultes. Meklē vakarējo dienu… Bet tomēr neko neatradīs. Lūdzu, dariet vien savu darāmo.
— Albīn, kas ir šis cilvēks? — svešinieks jautāja, Mitrofanam neko neatbildēdams.
— Tas ir Kuzmičs. Viņš man deva patvērumu un mācīja dzīves gudrības. Kuzmičs nav sava laikmeta pats krietnākais cilvēks, bet viņam ir zelta sirds, un viņš vienmēr aizstāv taisnību.
— Tātad mums viņam jāpalīdz, — svešinieks nešaubīgi teica. — Tēv, atveriet durvis, un mēs padzīsim varmākas, kuri uzdrošinājušies ielauzties jūsu mītnē.
— Zini ko, labāk nedzen vis tos varmākas, — tēvocis Mitrofans lūdza. — Šitos aiztrieksi, būs klāt citi. Tad man un manai vecenei būs vakars. Nosvilinās arī kaimiņu mājeles. Liekas, jūs esat lāga puiši. Atbrauciet pie mums, kad šos draņķus būsim paši padzinuši.
— Viņam taisnība, — sacīja pirmais svešinieks. — Ne jau velti mums dotas tik stingras instrukcijas. Mūsu iejaukšanās var radīt lielu postu. Divdesmitā gadsimta cilvēki bez mūsu palīdzības lieliski attīstīs savu dzīvi. VisUs pamatus varenībai un labklājībai, kas ir mūsu laikmeta cilvēku rīcībā, viņi ir jau izveidojuši … Bet mums tagad jāsteidzas. Virziena izstarojuma kanāls šobrīd patērē visu lielo spēkstaciju enerģiju. Albīn, sagatavojieties: murhs jāveic ceļš cauri gadsimtiem. Vienalga, kāds būs Augstākās Padomes lēmums, — šis ir jūsu pēdējais ceļojums cauri laikam. Laika pārvaldīšanas akadēmijā jūs vairs neatgriezīsieties. Ceļš uz turieni jums slēgts uz visu mūžu.
Svešinieki palīdzēja jauneklim piecelties no gultas. Viens no viņiem aplika Albīnam platu, spīguļojošu apmetni.
— Ardievu, Kuzmič, — Albīns čukstēja un pastiepa roku uz tēvoča Mitrofana pusi. — Paldies tev par visu. Bet varbūt ceļosi mums līdzi?
Tēvocis Mitrofans kā apdullis grozīja galvu. Viņš dzirdēja, ka augšā dimd smagi soļi. Ik brīdi esesieši varēja pacelt pagraba lūku un, ar automātiem draudēdami, iebrukt arī šeit. Kā izkļūs no pagraba Albīns un viņa ceļa biedri? Vai iegrims zemē? Un kurp svešinieki viņu, Mitrofanu, aicina?
— Kuzmič, nu tad ceļosim!
Tā teica Albīns. Bet viens no svešiniekiem noraidoši papurināja galvu. Viņš klāstīja kaut ko par atceļa gravitācijas mazo jaudu. Viņu visu četru summārās masas enerģētiskais ekvivalents pārsniegšot virziena lauka pieļaujamo sākotnējo impulsu.
— Mūsu aparāti ir labāki nekā tas, ar kuru ceļoja Albīns, — steigšus skaidroja Mitrofanam otrs svešinieks. — Tāpēc mēs atlidojām ātrāk nekā viņš. Albīns varēja pārkāpt laika slieksni tikai viens pats, bet mēs ar savu divu aparātu apvienoto enerģiju aizrausim līdzi arī viņu. Mūsu laikmeta zinātnieki vēl neprot būvēt līdzīgus aparātus ar jebkāda lieluma jaudu. Tas viņiem vēl jāsasniedz… Pavisam vienkārši runājot — tiek radīts īpaša, pietiekami spēcīga virziena lauka enerģētisks kanāls, lai varētu veikt ceļojumu cauri laikam. Baidos, ka jūs neizpratīsiet procesa fiziski matemātiskā pamatojuma jēgu, ja es šo procesu mēģinātu jums izklāstīt. Šā uzdevuma atrisināšanai vairākus gadu simtus savus pūliņus apvienoja matemātiķi, fiziķi, kibernētiķi un hronologi. Tēv, saprotiet, pati «mašīna» ir tur, — viņš nenoteikti pamāja ar spožā, zvīņainā audumā iespīlēto roku. — Tur, sešsimt četrdesmit gadus no šīs jūsu nakts, tālā laikmetā atrodas ārkārtīgi spēcīgs izstarojumu ģenerators. Tas tad arī rada virziena lauka kanālu — tādu kā spraugu bezgalīgajā un, šķiet, atpakaļ nepavēršamajā laikā. Taču pagaidām šī sprauga ir ļoti šaura. Visi četri netiksim tai cauri. Mums līdzi, — runātājs pielika roku pie krūtīm, — ir tikai neliels mijiedarbības lauka enerģijas avots — tas «pavediens», kas mūs vilks pa laika kanālu. Sis pavediens ir tievs. Tas var pārtrūkt, ja karāsimies pie tā visi četri-. Tad notiks katastrofa, kas var radīt avārijas pat mūsu laikmeta enerģētiskajās stacijās. Ar laiku nedrīkst jokot. Vai jūs mani saprotat? …
Tēvocis Mitrofans pavisam apjucis raudzījās apkārt un kasīja pliko pauri.
— Pats svarīgākais, — pirmais svešinieks gribēja runāt skaidrāk, — ka enerģijas patēriņš šādos ceļojumos pārāk liels pat mūsu laikmeta enerģētiskajiem agregātiem. Lai sūtītu mūs abus meklēt Albīnu, vajadzēja uz dažām stundām pārtraukt enerģijas piegādi visiem planētas lielākajiem ražojošiem centriem, vajadzēja izslēgt polāro apgabalu mākslīgās saules un aizturēt kosmisko kuģu došanos uz tālajām zvaigznēm. Albīn, tik dārgi izmaksājusi tevis glābšana.
— Nekāds enerģijas patēriņš nevar tikt salīdzināts ar cilvēka dzīvības vērtīgumu, — dedzīgi iebilda otrais svešinieks.
— Protams, un tāpēc drīzāk dosimies ceļā.
— Tēv, neskumstiet, ka nevarat lidot mums līdzi, — klusi teica otrais svešinieks, spiezdams tēvoča Mitrofana roku. — Jūsu cienījamajā vecumā un ar jūsu drukno augumu ceļojums nebūtu viegls. Pat mums vajadzēja iepriekš speciāli trenēties. Turklāt jums nebūtu virziena lauka indikatora, — svešinieks pielika plaukstu sev pie krūtīm, — un līdz ar to jūsu auguma masa varētu ieslīdēt izstarojuma kanāla malējā zonā. Tādā gadījumā mēs ceļā varētu izkaisīt, tēlaini runājot, atsevišķus jūsu ķermeņa gabalus. Es jūs cienu no visas sirds. Man bija ļoti patīkami iepazīties ar vienu no mūsu godājamajiem, tālajiem priekštečiem… Sveiki!
Runātājs pakāpās atpakaļ un nostājās blakus Albīnam. Jauneklis kaut ko pačukstēja svešiniekam. Tas pārlaida Mitrofanam vērīgu skatienu, pamāja ar galvu, pēc tam steigšus izņēma no zvīņainā kombinezona kabatas plakanu, spožu kārbiņu un to atvēra.
— Diemžēl ir tikai viena kārbiņa, — viņš sacīja. — Tiesa, mazliet cits medikaments, nekā derētu jums. Paņēmām kārbiņu līdzi, ja vajadzētu Albīna organismā neitralizēt kādu narkotisku vielu iedarbību. Šie graudiņi pilnīgi jūs neizārstēs, bet to pietiks vairākiem gadiem. Lai gan pa šo laiku pats Kuzmičs var atradināties no sava netikuma. Norij iet, — svešinieks teica tēvocim Mitrofanam un sniedza viņam mazu, zaļganu ripiņu.
Tēvocis Mitrofans bailēs sarāvās un paspēra soli atpakaļ.
— Norijiet, tas ir nepieciešami, — pirmais svešinieks sacīja, un viņa balsī ieskanējās pavēle. — Jūs lūdz Albīns, viņš nevēl jums ļauna. Neviens mēs nevēlam jums ļauna.