Viņš ņirdzīgi pasmīnēja, kļuva redzami lielie, dzeltenie zobi, viņš grasījās kaut ko teikt, bet atmeta ar roku un ielēja vēl sev rumu.
Stonors sadrūma un pabīdīja pudeli tālāk no Ziro.
— Doktor, es jūs lūdzu . . . Pēdējās dienās atkal pārāk daudz dzerat. Jā, vai nevajadzētu vēlreiz pamēģināt sazināties ar Kovajski?
— Šef, veltīgi pūliņi, — Ziro nopūtās. — Ēterā trakāka rūkoņa nekā manā paurī.
— Pamēģiniet tomēr, es tikmēr paskatīšos, ko dara Lovs un Rasels.
Ārsts grīļodamies iegāja radiokabīnītē, kas atradās blakus Lielajai kabīnei, uzlika austiņas, ieslēdza raidītāju. Sprakšķēšana ēterā bija kļuvusi it kā klusāka. Bet kas tad tas? . ..
Ārsta mazās ačeles plati iepletās. Varbūt tikai dzirdes halucinācija? . . . Nē, nē, lūk, atkal. Austiņās skanēja saraustīta, draudīga kaukšana. Ārstam mute kļuva sausa, un skurbums izgaisa vienā mirklī. Nekad visā savā mūžā viņam nebija gadījies dzirdēt ko līdzīgu. Kaukšana pieklusa, tad sākās atkal. Tie nevarēja būt atmosfēras traucējumi. Apdullinošajā, sāpju, skumju un neizsakāma niknuma piesātinātajā meldijā bija jaušams skaidrs ritms. Ārsts juta, ka bailes sažņaudz sirdi. Viņš norāva austiņas un uzsvieda tās uz galda. Taču nesaprotamā, šaušalīgā meldija joprojām skanēja ausīs.
«Es laikam zaudēju prātu,» ārsts uz mirkli iedomājās un izskrēja no radiokabinītes.
Lielajā kabīnē neviena nebija. Ārsts atspiedās ar rokām pret galdu, sāpīgi saknieba lūpās, cenzdamies domāt aukstasinīgi. Ceļgali trīcēja. Viņš paskaitīja pulsu un apjucis paplēta rokas.
— Vismaz divi simti. . .
Paķēris ruma pudeli, pielika to pie lūpām. Roka drebēja, zobi pretīgi sitās pret salto stiklu.
Kad apsnigušie Rasels un Stonors iestiepa Lielajā kabīnē Lova sastingušo augumu, ārsts sēdēja pie galda, neprātīgi raudzīdamies vienā punktā. Viņš nepakustējās arī tad, kad ienācēji noguldīja Lovu uz dīvāna uu Rasels vilka nost meteorologam kažokādas virsvalku.
Stonors uzmeta acis ārstam.
— Laikam gaidāt speciālu aicinājumu? Paskatieties, kas viņam noticis! Džeks viņu atradis pie aparātu būdiņas. Brīnums, kā vēl atradis …
— T-tūlīt, — ārsts murmināja un piestreipuļoja pie dīvāna, uz kura gulēja Lovs.
Rasels vērīgi paraudzījās uz 2iro un lēni pabīdīja viņu nost:
— Es pats .. . Jūs atpūtieties …
Stonors sažņaudza dūres.
— Jūs tomēr neesat mani paklausījis, — viņš paklusām teica ārstam. — Redzat, kā nu ir, kad jūsu vajag. Izejiet gaitenī un, kad reibulis pāries, aiztaisiet lūku!
Ārsts grīļodamies pazuda aiz portjeras.
Rasels, injekciju šļirci paņēmis, piegāja pie Lova.
— Aukstuma dēļ viņš samaņu nav zaudējis, — Stonors sacīja. — Rokas un kājas siltas. Varbūt galvu sadauzījis?
— Tūlīt uzzināsim, — Rasels sacīja un iedūra adatu Lova rokā.
Pēc īsa brītiņa meteorologs sakustējās un atvēra acis.
— Vecais, izdzer šito, — Stonors čukstēja un pielika pie biedra lūpām glāzi.
Lovs norija zāles un atslīga uz spilveniem. Viņa acīs pamazām atgriezās saprāts. Šķita, ka meteorologs pūlas kaut ko atcerēties. Pēkšņi sejā ieplaiksnījās bailes. Lovs pamāja, lai Stonors pieliecas pie viņa. \
— Pārbaudiet, vai ieejas lūkas cieši aizvērtas, — meteorologs vārgi čukstēja, — tur …
Viņš nepaspēja pabeigt sakāmo. Spalgs bļāviens nomāca vētras aurus. Portjera pašķīrās, un Lielajā kabīnē iedrāzās ārsts.
Viņš skrēja bez brillēm, bez cepures, rudie mati gaisā saslējušies, ģīmis saviebts šausmās.
— Palīdziet! — ārsts spiedzīgi kliedza, pieķēries Stonoram pie rokas. — Drīzāk! Tūlīt viņš ienāks! Vai, vai! …
Stonors tikko spēja ārstu atgrūzt, devās uz gaiteņa durvīm, bet šaubās apstājas, raudzīdamies pec kada ieroča.
Tobrīd elektrospuldzes, kas apgaismoja Lielo kabīni, sāka lēni dzist. Ārsts iekliedzās.
— Ralf, tūlīt pie ģeneratora! — krēslā, kas kļuva arvien biezāka, atskanēja Rasela balss. — Es paskatīšos, kas tur ir.
Rasels ar pistoli vienā rokā un lukturi otrā — devās laukā gaitenī.
— Ja redzi kādu svešu, šauj! — Lovs kliedza un pūlējās piecelties no dīvāna.
. . . Stonors ar trīcošām rokām taustījās pa elektrostacijas sadales dēli. Are, kur slēdzis, kas pievieno pie tīkla akumulatorus.
«Paldies debesu tēvam, atkal spīd gaisma.»
Paķēris no galda atvilktnes pistoli, Stonors skrēja uz Lielo kabīni, strauji atgrūda portjeru. Uzdvesa aukstums.
Pa kāpnēm no augšējā gaiteņa lēni nāca lejā Rasels. Viņš rūpīgi aizvēra kāpņu durvis, aizbīdīja priekšā smago bultu, nolaida portjeru un uzmeta uz galda spožu priekšmetu. Izrādījās, ka tās ir saspiestās ārsta brilles.
— Kas tur bija? — Stonors vaicāja, uzmanīgi skatīdamies uz jauno astronomu.
— Nezinu. Nevienu neredzēju.
— Vai lūka bija vaļā?
— Jā, vaļā, bet pie tās nekādu pēdu nemanīju. Atradu tikai saspiestās brilles.
— Nemuldi! — Ziro pacēla galvu. — Tas ķēms iz- .slīdēja no tumsas un gribēja mani sakampt. Es izspruku, bet viņa nagos palika mana cepure un brilles.
Rasels klusēdams parādīja uz galdu, kur bija uzmetis salauzītos briļļu ietvarus.
— Rišār, ko tu tur redzēji? — Stonors jautāja un lūkojās tieši acīs francūzim.
— Pats nesaprotu, kas tas bija. Dzīvnieks vai spoks…
— Spoks, — Stonors zobgalīgi atkārtoja. — Jā, jā …
— Tu, protams, vari man neticet, — ārsts sacīja gandrīz raudādams. — Tiešām, biju iekampis virs normas. Bet, ja tu zinātu, ko es dzirdēju … — ārsts iešņukstējās. — Ej paklausies, kas notiek ēterā! Ej, ej!
Stonors iegāja radiokabīnītē, uzlika austiņas, sāka grozīt uztvērēja kloķīšus.
— Parastā sprakšķēšana, droši vien sakarā ar kāviem, — viņš beidzot sacīja un austiņas noņēma.
— Varbūt es tiešām sāku prātā jukt, — ārsts murmināja, galvu grozīdams.
Lovs piesēdās pie galda un vērīgi aplūkoja briļļu atliekas.
— Varen saspiestas, — viņš paklusām teica un piebīdīja tuvāk Stonoram saplacinātos ietvarus. — Izskatās tādas, it kā ar pneimatisko āmuru kāds būtu uzgāzis.
— Pats būsi uzkāpis savām brillēm, — Stonors sacīja, pamājis ar galvu uz ārsta pusi.
— Ja tev ir kādas rezerves brilles, — Lovs iebilda, — pierādīšu, ka, sniegā ieminot, tās nevar tik ļoti saspiest.
— Ko tu ar to gribi sacīt?
— Es gribu sacīt… — Lovs brītiņu klusēja un pārlaida klātesošiem nopietnu skatienu, — gribu sacīt, ka dīvaina, milzīgam pērtiķim līdzīga pinkaina būtne pēkšņi parādījās man blakus, kad aizrāpos līdz meteoroloģisko aparātu būdiņai. Palēcu sāņus un droši
vien satriecu galvu pret vēja mērītāja stabu. . .
*
Nākamās dienas rītausmā viesuļvētra sāka gurt un temperatūra pacēlās līdz mīnus divdesmit grādiem. Kad pie apvāršņa ziemeļos uznira nespodra, iesarkana saule, vētra aprima gandrīz pavisam. Vējš vēl uzbrāzās atsevišķiem grūdieniem, saceldams sniega putekļu mākuļus stāvajās, baltajās nogāzēs.
Zilas ēnas iegulās dziļās, sniega piedzītās aizās, kur nespēja iekļūt zemās saules stari.
Stacijas apkaimes pārmeklēšana bija veltīga. Nule sadzītajā sniegā nemanīja nevienas pēdas. Daudzu kilometru tālumā- neredzēja nekādu dzīvības pazīmju.
Ledus alas radio aizvien vēl klusēja. Ekspedīcijas dalībnieki nolēma, ka Stonoram un Raselam jāmēģina ar slēpēm nokļūt pie alas. Ārstam un Lovam jāpaliek Lielajā kabīnē.