Ozerovs šaubīdamies pašūpoja galvu.
Diez vai ar mašīnām izbrauksim cauri Tamčdabas kalniem.
Sapieru vienība jau labo ceļu Altaja ziemeļu nogāzē Očirs skaidroja. — Viņiem pavēlēts gādāt, lai jūsu karavāna var iekļūt plašajā Barunhurajas ieplakā, kura atrodas starp Mongolijas Altaju un Džungārijas Gobi. Pēc tam viss būs atkarīgs tikai no jums. Mašīnas aizvedīs ekspedīcijas dalībniekus līdz Adžbogdo ziemeļu nogāzes pakājei. Tur varēsiet sākt strādāt. Pēc dažām dienām ieradīsies zirgi un kamieļi, tad būs iespēja izpētīt Adžbogdo centrālo daļu. Darbu ilgums paredzēts vienu mēnesi. Ja izrādīsies, ka tas nepieciešams un viens no ekspertiem to vēlēsies, termiņu varēs pagarināt.
Šī saruna notika krievu valodā. Misters Pigasters gausi ēda plovu, piedzerdams klāt tēju, un vienaldzīgi raudzījās laukā caur logu. Pa šauru, bruģētu ielu nastām apkrautu kamieļu karavāna bažīgi gāja garām vieglajām un smagajām mašīnām, kas stāvēja pie māju durvīm.
Kamieļi staipīja garos kaklus un brēca; ķērkstošās balsīs kliedza melnīgsnēji kamieļu dzinēji spilgtos halātos un augstām tūbas cepurēm galvā. Aiz lēzeniem, dzelteniem jumtiem tālē bija redzamas mežiem apaugušas nelielu kalnu nogāzes, un augšā zilgmoja spoža debess.
— Kungi, lūdzu, atvainojiet, — Pigasters angliski uzrunāja Tumovu. — Kad un kā radīsies iespēja doties tālāk? Mums jāsteidzas. Ļoti jāsteidzas . ..
— Mēs varot braukt kaut vai tūlīt, — Tumovs atbildēja. — Bet man šķiet, ka vajadzētu mazliet atpūsties un doties ceļā rīt no rīta.
— Ar ko mēs lidosim? — Pigasters piemiedza acis.
— Mēs nelidosim, — Tumovs sacīja, liedams glāzē vēsu airanu. — Brauksim ar smagajām mašīnām, pēc tam jāsim ar kamieļiem, vēl pēc tam ar zirgiem un beidzot iesim kājām.
— Jūs, protams, jokojat.
— Ne prātā nav nācis …
— Kungi, tad es protestēju, kategoriski protestēju. Šādos apstākļos izjuks visi mani plāni. Vajadzīgas lidmašīnas, helikopteri, apvidus mašīnas. Un, kungi, ja jums to nav, Amerika visus šos satiksmes līdzekļus var piegādāt pēc divām trijām dienām.
— Mister Pigaster, esmu ļoti noskumis, ka piedāvātie satiksmes līdzekļi jums nav pa prātam, — angliski sacīja Očirs. — Esmu ļoti noskumis arī tāpēc, ka jūsu — Amerikas lidmašīnas un helikopteri, kas, bez šaubām, ir augstas kvalitātes, šeit Gobi tuksnesī būs tikpat nederīgi kā mūsējie. Viesmīlības dēļ nedrīkstam riskēt. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka augstās komisijas locekļiem nokrīt kaut mats no galvas.
Tumovs nenocietās vieglītēm nepamirkšķinājis Ozerovam un neuzmetis skatienu Pigastera plikajam paurim.
— Tur, tālajos dienvidos, — Očirs turpināja, — plešas tuksnesis, un tā vidū ir neapdzīvoti kalni. Tur nav ciematu, nav pat klejotāju nometņu, nav degvielu noliktavu, nav lidlauku. Nemitīgie vēji, smilšu vētras ārkārtīgi apgrūtina lidmašīnu nolaišanos un padara neiespējamu helikopteru izmantošanu.
— Lidmašīnas un helikopteri lido pat Antarktīdā, — Pigasters pavīpsnāja.
— Lido arī šeit, ja nav citu iespēju, — Očirs mierīgi atteica. — Protams, varētu sameklēt nolaišanās laukumu un to iekārtot ekspedīcijas lidmašīnu vajadzībām. Bet tas ilgtu vairākas nedēļas. Pat tad, ja jūs ar lidmašīnām nokļūtu līdz Adžbogdo pakājei, jums tomēr būtu tur jāgaida, kamēr ieradīsies zirgi. Bet ar automašīnām komisija aizbrauks piecās vai sešās dienās. Kungi, mūsu tuksnešos automobiļi un zirgi ir drošāki satiksmes līdzekļi nekā vismodernākās lidmašīnas.
— Tātad skaidrs, — Tumovs skaļi sacīja. — Brauksim ar automašīnām. Uzaicinu nobalsot! Kas ir par?
Pigasters smaidīdams atkal paspīdināja zobus.
— Redzu, ka esmu palicis mazākumā. Protestu šovakar iesniegšu rakstveidā.
*
Jau sesto dienu mašīnu karavāna ar pūlēm virzījās uz dienvidaustrumiem uz tālo Adžbogdo kalnu pakāji. Sapieriem piepalīdzot, bija pārbrauktas Tamčdabas stāvas terases, lai gan misters Pigasters katrā atpūtas vieta klāstīja — cauri kalnu pārejai mašīnas netikšot, un viņi tikai velti izšķiežot dārgo laiku. Kad automobiļu virknīte uzbrauca kalnu iežmaugā un ceļotāji ieraudzīja sarkandzeltenu saules ripu, kas spīdēja cauri bezgalīgo tuksnešu putekļainajai dūmakai, Tumovs sacīja amerikānim:
— Redziet nu, paveicās. Lielā puse jau nobraukta.
— Tagad vēl jātiek lejā, — Pigasters vēsi atteica, ciešāk sajozdams kažokādas pusmēteli. — Mister Tumov, interesanti, cik augstu virs jūras līmeņa ir šī pāreja?
— Tīrais nieks. Tikai divi tūkstoši septiņi simti piecdesmit metru. Tieši vienu kilometru zemāk nekā Adžbogdo kalnu grēdas kore.
Pigasters pagrozīja galvu, bet neko neteica. Pēc izbraukšanas no Kobdo viņš smaidīja arvien retāk.
Pievakarē mašīnas sasniedza lejā līdzenumu.
Skatienam pavērās Barunhurajas dzeltenais plato. Tālu uz dienvidaustrumiem aiz pakalnu grēdas, kas bija tikko saskatāma pie apvāršņa, atradās Aizaltaja Gobi. Svelmains vējš lieca līdz pat zemei nokaltušas zāles cerus. Putekļu stabi kāpa augstu debesīs no tuksnešainajām nogāzēm, brīdi virpuļoja un pazuda kā rēgi. Saule jau bija zemu un blāvi spīdēja cauri putekļu duļķei. Smilšu smeltne cirtās sejā un čirkstēja zobos.
No pirmās mašīnas kabīnes izkāpa jauns mongolis apaļu seju, vatenī, galvā viņam bija filca platmale ar siksniņu zem zoda — ģeologs Batsurs, Ulanbatoras universitātes docents; pieliecies, no vēja vairīdamies, viņš piegāja pie Ozerova.
— Šeit kaut kur jābūt aratu nometnei, — viņš sacīja, pūlēdamies pārkliegt vēja svilpoņu. — Pārnakšņosim savās teltīs viņu nometnes tuvumā …
— Arati šeit aiz kalnu grēdas, — Ozerovs brīnījās, — no kura laika?
— Viņi mēģina apgūt tuksnesi, — Batsurs pasmējās. — Arati jau vairākus gadus ar ganāmpulkiem atklīst līdz kalnu grēdas dienvidu nogāzes pakājei, bet turp, — viņš pamāja uz dienvidiem, — tālu nedodas. Turas cieši pie kalniem. Lai gan Gobi tuksnesī vietām ir labas ganības. Nez no kā baidās. Uz dienvidiem negrib iet. . . Šī nometne ir pēdējā; tālāk cilvēkus vairs nesastapsim.
Mašīnas virzījās uz priekšu pa izžuvušu gultni — agri pavasaros te brāzās ūdeņi no kalnu grēdas dienvidu nogāzes. Gultne bija pilna sīkiem oļiem, izskatījās pēc plata, nekopta ceļa un līkumoja starp nelielām sarkanējām un melnām klintīm. Vietumis vēja aizsargātos stūrīšos auga vārgi smaillapainā tamariska krūmi. Nogāzēs šur tur vējā šūpojās efedras skaras. Jau satumsa, kad zema plato pakājē ceļinieki ieraudzīja mirdzam ugunskurus.
Mašīnu karavānas ierašanās radīja aratu nometnē lielu satraukumu. No visām malām — no tūbas jurtām, no ugunskuriem, no tuvējiem pakalniem nāca un skrēja pie automašīnām vīrieši, sievietes, bērni vatētos halātos, smailām aitādu cepurēm galvā; māja rokām, nākdami pārmija pa vārdam, klaigāja, rādīja uz automobiļiem un sniegiem klātajām tuvējo kalnu grēdām.
Batsurs sāka runāties ar aratiem. Troksnis apklusa. Gani uzmanīgi klausījās. Daudzi izbrīnā un pat šaubīdamies grozīja galvu.
Kad Batsurs beidza runāt, priekšā panācās garš, vecs vīrs ar sirmu bārdu, ar lapsādām apšūtu tūbas cepuri, ģērbies sarkanā, sudrabotiem rakstiem izrotātā halātā, zaļos zābakos ar augšup uzliektiem gariem purniem. Veča dzēlīgais skatiens pārslīdēja ciemiņiem, mirkli pavērās Ozerova sejā. Noglaudis ar brūnajām rokām bārdu, sirmgalvis ierunājās spiedzīgā, skarbā balsī.