Ozerovs paraudzījās uz vienu pusi, uz otru pusi, bet veco Batočirinu nekur neredzēja.
— Aizjājis pie ganāmpulkiem, — Batsurs sacīja, pamanījis ģeologa vaicājošo skatienu. — Leģendas mīkla būs jāuzmin mums pašiem …
Ekspedīcija jau divas nedēļas strādāja Adžbogdo kalnāja ziemeļu nogāzēs. Tiklīdz ieradās zirgi un kamieļi, sākās kalnu masīva dziļo aizu pētīšana. Mašīnas līkumu līkumiem apbraukāja visu priekškalni. Citu pētnieku grupas devās augšup melnajās klintīs.
Pigasters šaudījās kā atspole. No tumsas līdz tumsai, svelmē un smilšu vētrās viņš joņoja ar mazu gaziku pa priekškalnēm, brauca stāvās nogāzēs, cilpu cilpām starp klintīm. Divās reizes viņš apmaldījās un pārnakšņoja ārpus nometnes. Taču nākamajā dienā visiem par brīnumu pats atkal bija atradis pareizo ceļu.
Kad gaziks iebrauca klinšu labirintā, no kura, šķiet, nebija vairs izejas, Pigasters pastūma sāņus mongoļu šoferi un pats sēdās pie stūres. Katrreiz viņš bez kļūmēm izvadīja mašīnu klajākā apvidū.
Šoferi viņi! saukāja par «lidojošo sātanu», taču klausīja Pigasteram bez iebildumiem. Ja amerikānis viņiem pavēlētu drāzties lejup no stāvas kraujas, arī tad viņi, ne mirkli nešaubīdamies, to darītu.
Savu palīgu Pigasters reti kad ņēma līdzi šajos braucienos. Visbiežāk viņš tam lika kopā ar Ozerovu vai Tumovu kājām doties tālu kalnos.
Ozerovs metodiski soli pa solim sastādīja Adžbogdo ģeoloģisko karti. Taču šeit ziemeļu nogāzē viņa hipotēzei neradās nekādi pierādījumi. Šie bija vecu formāciju kalni — Smilšakmens un slāneklis. Nebija manāmas nekādas vulkānu darbības pazīmes, nekādas nozīmīgas anomālijas. Batsurs kādā maršrutā bija uzgājis svina rūdas iežus, bet lielo attālumu dēļ, kas Adžbogdo šķīra no ciematiem un ceļiem, šķita, ka šim atradumam vēl daudzus gadus nebūs praktiskas nozīmes.
Ekspedīcija jau trīs reizes pārcēla savu nometni citā vietā, pamazām virzīdamās no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem. Tuvojās diena, kad vajadzēs pārvietoties uz kalnu masīva dienvidu nogāzēm.
Pigasters, darbus uzsākot, apsolīja prēmiju ikvienam, kas atrādīšot kaut vissīkāko bojā gājušā mākslīgā pavadoņa konteinera drumslu. Strādnieki, šoferi, radisti apstaigāja simtiem kvadrātkilometru priekškalnes līdzenumos. Tomēr ne Adžbogdo nogāzēs> ne tuksnešainajā plato, kas ieskāva kalnu masīvu, neko nelaimējās sameklēt.
Jūlija vidū sākās visai karsts laiks. Bezvēja dienās ekspedīcijai klājās ļoti grūti. Lielajā tveicē apsvila āda. Motori niķojās. Trūka elpas. Nogājuši tikai dažus kilometrus, cilvēki zaudēja pēdējās spēka paliekas un atslīga klinšu ēnā. Vajadzēja lielas neatlaidības, lai atkal piespiestu sevi doties saules svelmē.
Šķiet, vienīgais ekspedīcijas dalībnieks, kas necieta no karstuma, bija Ozerovs.
Pašā pusdienas laikā viņš kāpelēja pa saules nokaitētām nogāzēm, ņēma iežu paraugus, ilgi pierakstīja, atzīmēja kartē savus novērojumus. Oficiāli kopš brīža, kad viņi izbrauca no Tonhilas, ekspedīciju vadīja Tumovs un viņa vietnieks bija Batsurs. Bet faktiski visu izrīkoja Ozerovs. Tumovs un Batsurs neko nedarīja, iepriekš nevienojušies ar Ozerovu; viņa padomus pieņēma bez iebildumiem. Jaunākie zinātniskie līdzstrādnieki visos strīdīgajos gadījumos griezās pie Ozerova; viņa domas uzskatīja par galīgām, un neviens tās neapšaubīja.
Darbi ritēja pilnā gaitā par spīti dienas tveicei, slāpēm un nogurumam. Taču meklēšana bija veltīga. Ekspedīcija neatrada nedz virs zemes kādu cēloni, kura dēļ būtu notikusi katastrofa, nedz arī kādas mākslīgā pavadoņa atliekas.
Reiz vēlu vakarā Tumovs, Ozerovs un Pigasters, kuri nule bija atgriezušies no apgājiena, ēda vakariņas Batsura teltī.
Nakts bija klusa, bet salta. Pēc dienas svelmes temperatūra strauji krita, rītausmā tā bieži vien noslīdēja līdz nullei.
— Būs jāpārvietojas uz kalnu masīva dienvidu nogāzi, — Tumovs sacīja, sniegdams pavāram bļodiņu, lai viņš tajā ieliek vēl vienu ceptas gaļas šķēli. — Arkādij, kā tu domā?
— Būs jāpārvietojas, — Ozerovs, mirkli klusējis, atbildēja.
— Bet kā domājat jūs, mister Pigaster?
— Esmu ar mieru.
— Tātad nekā, nekādu pēdu, — Tumovs sacīja, caur pieri palūkojies uz sarunu biedriem.
— Vēl jau jāapskata dienvidu nogāze, — Pigasters pasmīnēja.
— Vai jūsu iedomas nesāk irt?
— Pa daļai, — Pigasters bungoja ar pirkstgaliem pa saliekamā galdiņa plastmasas plāksni. — Pa daļai, mister Tumov. Lai gan mēs vēl nezinām, ko atradīsim dienvidu nogāzē.
— Tur apvidus vēl tuksnesīgāks nekā šeit. Te ir bijuši vairāki pētnieki, tur — tikai es un Ozerovs.
— Bet tur ir tuvāk Ķīnas robeža, — Pigasters iebilda. — Tur var būt ceļi; var gadīties, ka sastopam arī kādu cilvēku. Mongolijas Altaja dienvidu nogāzē taču sastapām ganus.
— Veltas cerības!
— Pirms deviņiem gadiem tur mitinājās kāds vientuļš mednieks, — sacīja Ozerovs. — Bet viņa mājoklis bija krietni tālāk uz dienvidiem, savus piecdesmit kilometrus no Adžbogdo.
— Tas vientulis mums katrā ziņā jāapciemo, — Pigasters sarosījās.
— Ja tikai viņš jau nebūs nomiris, — Tumovs norūca.
— Tolaik viņš dzīvoja kopā ar kādu zēnu, — Ozerovs turpināja. — Viņi mitinājās pamesta lamaistu klostera drupās. Mūki aizgājuši uz Ķīnu, bet vecais mednieks laikam palicis sargāt klostera īpašumus.
— Kāpēc tie mūki aizgājuši? — Pigasters ziņkāri jautāja, vērsdamies pie Batsura. — Jūsu valdība viņus izraidījusi?
— Mūsu valdība mūkus nevajā. Diez vai Ulanbatorā kāds maz zināja, ka uz dienvidiem no Adžbogdo ir lamaistu klosteris. Tas klosteris pamests jau sen.
— Jā, klosteris bija pamests gadus piecpadsmit pirms mūsu ierašanās tanī apvidū. Vecais mednieks stāstīja, ka mūki aizgājuši pēc kādas stipras zemestrīces.
— Vai tiešām tas vecis pilnīgā vientulībā bija pavadījis piecpadsmit gadus? — Pigasters neticīgi jautāja.
— Laikam jau viņš šad tad aiziet un tiekas ar citiem, — Ozerovs sacīja.% — Kur tad viņš būtu ņēmis to zēnu, kam, pēc izskata spriežot, bija tikai kādi astoņi gadi.
— Bet varbūt tuvuma tur tomēr ir ganu apmetnes? — Pigasters atkal pasmīnēja.
— Ganu apmetņu tur nav, — Batsurs sacīja. — Uz dienvidiem no Adžbogdo tagad ir pilnīgi izkaltis tuksnesis. Pirms vairākiem desmitiem gadu tur vēl esot bijis ūdens. Pie vecā Ķīnas karavānu ceļa redzamas izžuvušas akas un avoti. Viss apgabals starp Mongolijas Altaju un Ķīnas Tjanšanu nemitīgi ceļas augšup. Gruntsūdeņi kļūst arvien dziļāki, avoti izzūd. Mūki nav pametuši klosteri tāpēc, ka būtu izbijušies no zemestrīces. Klosteri viņi varētu atjaunot. Izsīcis ūdens, pa veco karavānu ceļu neviens vairs nav jājis, un cilvēki klosterī vairs nav iegriezušies. Zuduši arī ienākumi. Mūki aizgājuši…
— Var jau būt, — Ozerovs sacīja, — tomēr zemestrīce, kas izpostījusi klosteri, bijusi ļoti spēcīga. Senlaiku celtnes. Būvētas pirms vairākiem gadsimtiem. Sagruvušas gandrīz visas. Saplaisājušas pat klintīs izkalto ceļļu sienas. To visu atjaunot nebūtu nemaz tik viegli, Lāgu lāgiem tur notiek ļoti stipras zemestrīces, kas saistītas ar kalnu grēdu pacelšanos. Gludie plato augstu kalnos liecina par laikiem, kad šeit vēl bijuši bezgalīgi līdzenumi. Tagad seno līdzenumu atliekas pacēlušās kādus trīs vai četrus kilometrus virs jūras līmeņa. Cilvēku acu priekšā norisinās Zemes garozas pārveidošanās. Senais kontinents, platforma, pārvēršas par savu pretstatu — kalnu apgabalu. Ja šis process turpināsies, tas var beigties ar milzīgiem iegruvumiem. Vidusāzijā atkal būs jūra un tikai visaugstāko kalnu grēdu virsotnes rēgosies virs ūdens tāpat kā salas mūsu ēras okeānos.