PIRMĀ RADĪŠANAS DIENA
Viņš pamodās agri no rīta, pulksten septiņos.
Protams, tā tikai saka — no rīta. Ariela stacijā ritu nemaz nebija. Dienas garums tur bija četrdesmit divi gadi. Vladimira vēl nebija pasaulē, kad virs dzelzs kalna austrumos pirmo reizi uzlēca saule — mirdzošs briljants pie melnajām debesīm. Tā sākās diena. Dienas garums uz Ariela bija četrdesmit divi gadi, turpretī mēnesis ilgst tikai sešdesmit stundu.
Vladimirs pamodās uz grīdas. Miegā viņš bija nokritis un pat nezināja, kā tas noticis. Ariela stacijā
krītot nevarēja sasisties. Staigāt arī tur nestaigāja, bet peldēja, slīdēja kā baletskolā. Tas tāpēc, ka pievilkšanas spēks te bija divdesmit piecas reizes mazāks nekā uz Zemes. Ja esi atgrūdies, pacietīgi jāgaida, kamēr mazjaudas pievilkšanas spēkam labpatiks tevi atkal nolikt uz kājām. Tāpēc ar vienu vien soli Vladimirs pārlidoja pāri visai istabai un apstājās pie loga.
Vladimirs uz Ariela bija nodzīvojis jau gadu, bet arvien vēl bez sajūsmas nevarēja noraudzīties debesis. Šodien zvaigžņu laukos spīdēja četri mēneši — visi četri reizē: zeltainais ķirsītis Miranda; stūrainais, sān- malā apgaismotais un zīmētam burtam līdzīgais Umbriels; par mūsu Zemes Mēnesi nedaudz mazākā zeltzaļā Titānija un tālumā kā apelsīns uz melna samta — oranžais Oberons.
Mēnešu gaita bija ātra, katru stundu mainījās apveids. Reizēm bija trīsstūris, tad kvadrāts vai arī kauss un vēl pēc brīža — kāpnes. Bet maziņā žiglā -ī^randa izstājās no rotaļas, aizslīdēja līdz melnzaļai bumbai un,,paslepas aiz tas.
Šo bumbu sauca par Urānu, tas bija mēnešu rotaļas noteicējs. Tas karājās pie debesīm, tuvu pie apvāršņa, kā milzīga klints .vai daudzstāvu nams. Urāna viena puse melna, kas zvaigznes sevī it kā uzsūca, otra puse, bālzaļas gaismas apspīdēta, šīs pašas zvaigznes pēc divām stundām atkal izspļāva. Amonjaka mākoņi veidoja uz tā izšķobītas strēles, virpināja ripuļus un spirāles. Lāgiem mākoņi saplaisāja. Tādās reizēs, šķiet, ļaunā smīnā pavērās zvēra melnā rīfile . ..
2
Vladimiru nevarēja saukt par dzejnieku, lai gan dzejoļus viņš rakstīja. Dzejoļus rakstīja gandrīz vai visi viņa laika biedri — XXIII gadsimta jaunieši. Viņi rakstīja dzejoļus par pirmo mīlestību, retāk — par otro, vēl retāk — par trešo. Laikam jau viņi bija guvuši pārliecību, ka mīlestība nav aprakstāma, ka tā ir skaistāka par vārdiem.
Taču Vladimirs joprojām rakstīja. Varbūt tāpēc, ka mīlestībā viņam nebija veicies.
Turklāt viņš bija arī kautrīgs. Viņš neuzdrošinājās nolasīt dzejoļus meitenēm, kurām tie bija veltīti. Bet ar dīvainu dzejnieka loģiku viņš centās atklāt savas jūtas visai pasaulei. . . Varbūt viņš slepus cerēja, ka «viņa» izlasīs un noskārtīs. Tādēļ savus dzejiskos paskaidrojumus viņš nesa uz pašdarbnieku žurnāliem. XXIII gadsimtā tā bija pieņemts: vispirms dzejoļus iespieda pašdarbnieku žurnālos, no kuriem lietpratēji tad dzejoļus izvēlējās starptautiskajiem almanahiem.
Almanahos Vladimirs neiekļuva ne reizi. Kāpēc? Vai viņu nesaprata?
Kāds padzīvojis un apmēram simt septiņdesmit gadu vecs, pieredzējis redaktors viņam reiz pateica tā:
— Tu, zēn, raksti, ka esi iemīlējies Marusjā vai Violā. Bet tā ir Marusjas vai Violas privātlieta, un tas var interesēt tikai viņas. Nestāsti par Violu, tu pastāsti par mīlestību kaut ko tādu, kas var interesēt visus cilvēkus. Bet, ja savās izjūtās neesi pārdzīvojis nekā jauna, kas interesē visus cilvēkus, tad pēc jaunā brauc aiz trejdeviņām zemēm, kur reti kāds iemet acis. Tur vēl ir jaunumi, kas skar visus.
Jauneklis apvainojās. XXIII gadsimtā dzejnieki arvien vēl bija patmīlīgi un aizvainojami. Bet viņš ielāgoja vecā redaktora vārdus. Pat uzrīmēja šādas rindas.
Tātad kosmosā ir tādas jomas, Kas visiem cilvēkiem jauc domas!…
Nē, kosmosā viņš nedevās pēc dzejoļu tematiem. Arī tais laikos jaunatne sapņoja par varoņdarbiem, par neapgūtām dzīves jomām, trauca turp, kur bija grūti un bīstami. Pēc skolas beigšanas palikt uz dzīvi savā mājā, labiekārtotā pilsētā uzskatīja par nepieklājību. Bet neapgūto jomu mūsu pasaulē vairs nemaz tik daudz nebija palicis. Jaunekļi devās uz Antarktiku, kur klimats vēl nebija noregulēts, devās okeānu dzelmēs, zemes dzīlēs … un kosmosā. Vladimirs bija radists, viņš bija vajadzīgs kosmosā.
Vispirms viņš nokļuva uz Mēness, uz Mūsu Zemes
Mēness, tā teikt, kosmosa priekštelpā, Galvenajā starpplanētu stacijā.
Taisnību sakot, XXIII gadsimtā Mēness vairs nebija aiz trejdeviņām pasaulēm. Uz Mēness bija raķešu laukumi, kalnraktuves, rūpnīcas, ar pretmeteorītu plēvi pārsegtas pilsētas, tur izdeva «Mēness Vēstis», iespieda mīlestības dzejoļus. «Mēness — nav neapgūta planēta!» rakstīja Vladimirs savā poētiskajā dienasgrāmatā.
Tur viņš nodzīvoja tikai pusgadu, tad viņu norīkoja uz Cerēru — asteroīdu joslā. Tā īstenībā jau bija robežmala. Tolaik raķetes asteroīdu joslai mela līkumu. Daudzi lidojošie kosmosa rifi zvaigžņu kartēs nebija pat atzīmēti. Ar mazajām raķetēm lidojot pa bīstamajām meteorītu plūsmām, radisti mēdza ierīkot radiobākas uz bezvārda klintīm. Pret meteorītiem tie atrada līdzekli — dedzinošus starus. Tas bija gluži tāpat kā aizmirstajos karos otrajā gadu tūkstotī — šāvi tu, un šāva arī uz tevi. Mirkļa neuzmanība, staru lielgabala sabojāšanās, kļūda tēmējumā — un radists velti sauc pēc palīdzības: «Es — Cerēra, es — Cerēra, es jūs nedzirdu, nedzirdu jūs, septiņpadsmitā raķete!» Sauc stundu, sauc dienu, nedēļu, sauc skumji, bezcerīgi, veltīgi. . ,
Kā pieredzējušu, meteorītu apšaudītu radistu Vladimiru no Cerēras pārcēla uz Arielu, kur gatavoja vēsturisku, XXIII gadsimta visgrandiozāko pasākumu.
Vladimirs saprata, ka viņa sapnis piepildīsies. Ne katram lemts veidot vēsturi, ne katram izdodas piedzīvot tās tapšanu. Vladimiram iekrita gods un laime būt dižā notikuma lieciniekam. Cilvēki gadu desmitiem izjautās aculieciniekiem sīkumus. Bet Vladimirs to visu būs redzējis savām acīm un visu redzēto paudīs dzejoļos, kas saviļņos un būs nozīmīgi visiem cilvēkiem. Tā būs vesela poēma. Tās virsraksts sen jau izdomāts: «Pirmā radīšanas diena». Arī pirmais pants jau uzrakstīts:
Es gribu vērot, iepazīt, Būt pats it visur klāt, Lai bērni, kuri piedzims rīt, Var visu uzzināt.
Tā sākās šī slavenā diena — pirmā radīšanas diena. Jāielāgo viss, itin viss līdz beidzamajam sīkumam: gan Urāna ciklonu zaļās spirāles, gan četru mēnešu stāvoklis pie debesīm, gan dzelzs klintī iekaltā loga rāmja mestās ēnas.
Tai vēsturiskajā dienā Vladimirs pierakstīja visus sīkumus. Viņš pierakstīja, ka pamodies septiņos no rīta, pierakstīja arī to, ka brokastīs ēdis svaigus apri- kozus, sintētisku liellopu gaļu un dzēris vitaminizētu tēju.
Brokastis viņi ietureja trijatā: trīs štaba radisti — arābs Kerims ar savu jauno sievu zviedrieti Hertu un Vladimirs. Juna, ceturtā radiste, bija aizkavējusies — viņai patika no rītiem pagulēties.
Saimniekoja Herta. Nevis tāpēc, ka tam tā vajadzēja būt, bet tāpēc, ka Hertai patika saimniekot. Viņa bija liela auguma blondīne, gaišu ādu, gaišām acīm, patukla. Herta runāja reti un maz, toties lielās, strādīgās rokas visu laiku darbojās, šo to pārcilādamas, piestumdamas vai vēl ko uzlikdamas. Bet Hertas gaišās acis norūpējušās raudzījās taisni vīram mutē — vai tik viņš diezgan ēd un vai vēl kā nevajag?
Taču par Kerimu raizēties nevajadzēja. Viņš ēda par četriem un strādāja par četriem. Viņa spēcīgais ķermenis, šķiet, pats prasījās darba. Kamēr viņa draugi radisti sēdēja ar austiņām, tikmēr Kerimam labāk patika apskriet savrupos punktus un labot aparātus, savām garajām kājām viņš mēroja Arielu, daždien nolingādams pusotra simta kilometru. Reiz, kad viņam iekrita brīva nedēļa, viņš paveica pasaules ceļojumu, apstaigādams Arielu pāri abiem poliem. Kerimam patika nodarbināt rokas: kalt, skaldīt, lauzt un izjust, kā nošņirkst materiāls, viņa vareno muskuļu uzveikts.