- Šķiet, ka pie šī akmens bluķa.
Ivašura pamāja, pilots vadīja helikopteru uz piezemēšanos. Ruzajevs pirmais izkāpa no kabīnes, pagājās gar uzstumto akmeņu kaudzi līdz plaisai zemē, pastāvēja domājot. Gasparjans piegāja pie viņa, ieskatījās plaisā, pasmīkņāja un pēc tam piegāja pie akmens bluķa.
- Granīts, - viņš sacīja, ielūkojies bluķa graudainajā virsmā. - No kurienes viņš šeit radies purvā? Apkārt ne tikai kalnu - nav pienācīgu pakalnu.
Ivašura, paskatījies apkārt, piegāja pie viņa.
- Dropstons. Ledāja pēdas. Šajās vietās ir daudz šādu akmeņu. Nu, Mihail? Šeit?
Ruzajevs attapās un pakasīja aiz auss.
- Neesmu pārliecināts, bija ļoti tumšs ... Bet ko mums dos manas augšāmcelšanās vieta? Tas nepalīdzēs noskaidrot, kur esmu bijis vairāk nekā divpadsmit stundas.
- Kas zina. Fakts ir tāds, ka jpazudi tu arī šajā pašā vietā. Nokritušais helikopters gulēja nedaudz tālāk, pareizāk sakot, tuvāk Tornim. Un šis akmens bija tikko redzams, vien augšējā daļa.
Ruzajevs atkal sāka apskatīt apkārtni. Tad pamāja:
- Tev taisnība. Helikopters gulēja pa kreisi un tuvāk ... - Viņš pēkšņi apklusa. - Paskaties uz to uzkalniņu. Neko nepamani?
- Kur? - Ivašura ātri vaicāja.
Atbildes vietā Ruzajevs pieskrēja pie neaizsalušās, ledus ieskautās bedres, brūngani melnās rāvas slānī, no kura pacēlās brūns, gluds bumbulis. Viņam skriešus sekoja Gasparjans un Ivašura. Blakus noapaļotajam izcilnim no rāvas izvirzījās dzenskrūves lāpstiņas gals.
- Helikopters! - Gasparjans teica. - To lūk sauc par veiksmi! No gaisa ne velna nebūtu pamanījis! Es šo vietu nosaucu par Ruzajeva vārdā nosaukto Ļauno garu purvu!
Ivašura ar kāju mēģināja sasniegt helikoptera sānu, taču gandrīz iekrita rāvas bedrē.
- Suren, - viņš teica, - atnes no kabīnes zondi. - Tad viņš pa rāciju pazvanīja uz galveno mītni: - Konstantīn Semenovič, mēs atradām pazudušo helikopteru, steidzami izsauc manus ekspertus ar aparatūru.
- Klausos!, - Grišins enerģiski atsaucās. - Kur jūs meklēt?
- Uz dienvidrietumiem no Torņa, ieraudzīs. Lai ņem aviokontroles helikopteru, es piezvanīšu pulkam.
Ivašura piezvanīja aviokontroles pulkam un lūdza ar helikopteru nogādāt zinātnieku grupu uz Torni.
- Gaidīsim, - viņš teica, pabeidzot sarunu.
Pēc pusstundas ieradās eksperti ar instrumentiem un aprīkojumu. Atrasto helikopteru aizāķēja ar trosēm, un militārais transportlīdzeklis to izvilka sausā, līdzenā vietā.
Vispirms Ivašura palīdzēja ekspertiem, pēc tam pie viņiem atstāja Gasparjanu, bet pats kopā ar militārajiem pilotiem no augšas pārmeklēja visu apkārtni. Viņiem izdevās atrast daļu elektropārvades atbalsta ar ķekaru izolatoru un pusi no dīvaina zvēra līķa, kas bija iekalts plāksnīšu bruņās. Abi tika iekrauti helikopterā un nosūtīti uz attiecīgo laboratoriju nometnēm: bioloģisko un fizikālo analīžu veikšanai.
Līdz vakaram viņi bija aizņemti ar avarējušo helikopteru, pēc tam arī to aizvilka uz drošāku vietu, prom no Torņa.
Vēlā vakarā nogurušais Ivašura veica ierasto sazināšanos ar posteņiem un piegāja pie sava vagoniņa, sapņojot par karstu tēju un atpūtu.
Vagoniņā viņu sagaidīja vesela kompānija: radio un televīzijas komentētājs Gibelevs, Programmas "Vremja" raidījuma vadītāja Veronika Tkačenko, žurnālisti no Maskavas, TAP un APN korespondenti - divas meitenes un izkāmējis puisis ar brillēm, tērpies brūna velveta uzvalkā.
- Sveiki, - Ivašura palocījās. - Kā varu palīdzēt?
- Mēs sakarā ar vakardienas notikumiem, - Gibelevs, tievs, ar īsu matu griezumu, maisveidīgā puloverī, piecēlās pretī. Acīmredzot viņš bija galvenais apmeklētājs. - Vairāki organizatoriski un tehniski jautājumi. Atļausiet? Dienas laikā jūs praktiski nav iespējams atrast.
- Nu ko lai dara ar jums! - Ivašura pasmīnēja un piegāja pie galda. - Uzdodiet savus jautājumus.
- Pirmkārt: vai rīt tiks atļauts tiešraidē pārraidīt visu noneliela attāluma? Ja tā, mēs vēlētos, lai jūs tajā piedalītos.
- Ne tuvāk par diviem kilometriem. Bet es jūs brīdinu: negaidiet no mums palīdzību.
- O, protams, mēs varam tikt galā paši, neuztraucieties. Programmu vadīs Veronika, viņa ir mūsu galvenā speciāliste intervijās ar zinātniekiem.
Veronika Tkačenko, skaista brunete, ģērbusies koši un pievilcīgi, novērtējoši paskatījās uz Ivašuru, pasmaidīja ar lielām, prasmīgi tonētām lūpām un ierunājās, tā kā to dara maskavieši, velkot vārdus:
- Vjačeslavs kā vienmēr pārspīlē. Vienkārši man veicas pie tehniķiem un zinātniekiem.
Viņas balss bija aizsmakusi, maiga, izteiksmīga.
- Atvainojiet, es nestādījos priekšā. - Ivašura satika sievietes skatienu un nodomāja, ka viņa prot izturēties, ka viņai ir skaista balss un skaistas acis. - Igors Vasiļjevičs, ekspedīcijas vadītājs. Neoficiālajā valodā vienkārši Igors. Tātad nākamais jautājums.
- Kas notika ar jūsu centra ekspertu Ruzajevu? - vaicāja preses aģentūras "Novosti" "velveta" korespondents. - Viņš pazuda un atkal parādījās ...
- uz šo jautājumu es neatbildēšu, - mierīgi sacīja Ivasura. - Ruzajevs patiešām pazuda nezinkur, izejot spokiem no Torņa, un pēc tam tikpat negaidīti, tajā pašā vietā, parādījās četrpadsmit stundas vēlāk. Kur viņš bija, kādā dimensijā, es nevaru pateikt. Arī pats Ruzajevs to nevar izskaidrot.
- Lūdzu, pastāstiet mums, kas ir "spoki", - jautāja puiša kaimiņiene, korpulenta blondīne dzeltenā džemperī un džinsos.
- Un pie viena par citiem jūsu brīnumiem, - piebilda puisis, izturoties ar uzsvērtu nopietnību.
Ivašura, piemiedzis acis, aplūkoja kompāniju.
- Vai tiešām neviens vēl neko nav pastāstījis? Nu labi. Un kāds ir jūsu jautājums? - viņš pievērsās pēdējam kompānijas dalībniekam - pusmūža sievietei ar bargu, gandrīz vīrišķīgu seju, ar smagu, valdonīgu skatienu.
- Vai smēķēt drīkst? - Viņa jautāja.
Visi iesmējās. Arī Ivašura pasmaidīja, kaut arī sieviete viņam nepatika.
- Protams drīkst. Nu ko, es atbildēšu uz jautājumu par brīnumiem...
Viņš lakoniski pastāstīja par visiem ar Torni saistītajiem efektiem, parādīja vairākas fotogrāfijas, kas bija pa rokai, un pa to laiku ieradās Ruzajevs, Gasparjans un eksperts Vaļera, kuru bija satraucis strīds ar jaunajiem Hidrometeoroloģijas Valsts komitejas pārstāvjiem.
Vagoniņš nekavējoties kļuva trokšņains, žurnālisti pievērsās ekspertiem, saruna kļuva vispārēja. Ivašura, atmetis roku, atpūstai, pavēlēja sagatavot galdu.
Uzlika tēju, sadabūja konservus, Vaļera aizskrēja uz virtuvi pēc glāzēm un maizes, Gibeļels "nejauši" atrada pudeli "Kremļa" ("Vedu draugam kā suvenīru", viņš paskaidroja), un sākotnējais oficiālais sarunas tonis deva vietu vieglai, draudzīgai, ar jokiem un anekdotēm bagātinātai sarunai, kur izcēlās Gasparjans.
Ivašura vairāk klusēja, runāja skopi, pastāvīgi jūtot Veronikas novērtējošo skatienu. Arī Centrālās televīzijas programmas vadītāja runāja maz, bet aiz viņas vārdiem slēpās inteliģentas sievietes taktiskā atturība. Ivašura to novērtēja ļoti drīz.
Gibelevs vispirms parunājās ar Ruzaevu, pēc tam atkal pievērsās ekspedīcijas vadītājam:
- Nu, bet pēc jūsu domām, kas šeit notiek? Kas ir Tornis? Mēs visi runājam, runājam, bet neviens nepateiks tieši. Mēs tikāmies ar dažādu virzienu zinātniekiem, katram ir savs viedoklis, un tikai jūsu centra eksperti izvairās no tiešām atbildēm.
- Droši vien tāpēc, ka esam pieraduši paļauties uz veselo saprātu un loģiku. - Ivašura ironiski samiedza acis. - Mūs saista faktu ķēde, kas nav savstarpēji vienoti. Bet mums ir arī daži pieņēmumi. Es zinu, ka zinātnieku nometnē dominē viedoklis, ka ar mums sazināties sāk cita civilizācija, un šķiet, ka daudzi fakti apstiprina šo viedokli. Jūs arī tos ziniet: zirnekļi, atšķirīgi no zirnekļiem un vispār dzīvām būtnēm, nāves izmeši, spoki, pats Tornis! Tornis šajā hipotēzē tiek iekļauts kā automātisks kosmosa kuģis, kas ir nolaidies uz Zemes un mostas no ilgstošas anabiozes. Ir arī citi viedokļi, ka Tornis ir stacija informācijas pārraidei no “kaimiņu dimensijas” jeb antipasaules, kas ievadīts mūsu materiālajā kontinuumā.