Ivašura kādu mirkli domāja.
- Un cik ilgi es klusēju?
- Apmēram trīs minūtes. Fiziķi ziņo, ka viņu ierīces ir pārtraukušas reģistrēt sensoru signālus.
- Nomierini viņus, es noņēmu sensorus, pēc tam visu paskaidrošu.
"Trīs minūtes ..." viņš pie sevis nomurmināja. - "Bet pēc mana hronometra datiem ir pagājušas gandrīz četras stundas! Nē, jābeidz jokot ar Gadījuma kungu! Labi, ka ceļojums beidzās laimīgi. Kā būtu palikt iekšā šajā “ziepju burbulī” ar svešo laiku?!"
Ivašura pacēla acis: elektriskais lietus pamazām zaudēja spēku, norima. Viņš sāka nolaisties no vaļņa. Zemes krokas pakājē uzdūrās dzīvnieka - vai nu tīģera, vai lauvas - līķim, pareizāk sakot, līķa priekšpusei, ķermeņa aizmugures nebija...
***
- Caur "šausmu zonu" es izskrēju, pat nepaspējis saprast, ka tā ir "zona". - Ivašura drūmi pasmīnēja un apklusa, viļājot pirkstos spīdīgu oli.
Štābā, kas bija piepildīts ar pulsējošu dunu, radiotelegrāfa stacijas signāliem un svilpieniem, sēdēja ekspedīcijas vadītāji, radiofizikas un bioloģijas laboratoriju vadītāji Menšovs, Gasparjans un leitnants Kušča. Pār Bogajeva seju slīdēja rūpes un aizkaitinājuma ēnas. Grišins par kaut ko domāja, ar pirkstiem saķēris zodu, radiofiziķis nopūtās, pa brīdim paskatoties uz biologu.
- Mūsu fizika ir maz noderīga, lai izskaidrotu Torņa fenomenu, - teica Menšovs, glaudot bārdu. - Paņemiet to pašu “ziepju burbuli” ar citu laika ritējumu: līdz šim zinātne nav saskārusies ar neko līdzīgu, pat nav nopietnu teorētisku darbu par šo tēmu, ir tikai mūsu cienījamā kolēģa Vaļeras mežonīgā hipotēze par kvantu efektiem un laika leņķiskā pagrieziena diskrētumu. Starp citu, esmu gatavs to pieņemt pēc tā, ko dzirdēju no Igora un Mišas Ruzajeva.
Bogajevs saviebās:
- Kungi, mēs ne par to runājam. Igors Vasiļjevičs šodien mums sagādāja pārsteigumu, kas no viņa nebija gaidāms. Vai ekspedīcijas vadītājs var uzņemties šādu risku? Man šķiet, ka tā rīkoties nedrīkst.
- Vladlen Denisovič, parunāsim par to atsevišķi, - teica Ivašura. - Es atzīstu ka esmu vainīgs, piedodiet, tas neatkārtosies. No šīs stundas stājas spēkā pavēle: netuvojieties Tornim tuvāk par trim kilometriem. Attiecas uz visiem! Par to pietiks.
Bogajevs kaut ko nomurmināja, novērsdamies.
- Mani interesē, - Ivašura turpināja, - ko mans krosa skrējiens pa šķēršļotu apvidu deva zinātnei? Ko esat ierakstījuši un atšifrējuši?
Radiofiziķis paskatījās uz biologu, tas paraustīja plecus.
- Rezultāti tiek apstrādāti, es neko konkrētu nevaru pateikt. Apraratūra ierakstīja signālus, kas saņemti no sensoriem, bet kas tos izraisīja, joprojām ir noslēpums.
- Arī es varu teikt to pašu,- atzina radiofiziķis. - Ierīces atzīmēja paaugstinātu gaisa jonizāciju brīdī, kad sākās elektriskais lietus, bet tas ir normāli. Pārējie ieraksti - tumšs mežs! Šķiet, ka "šausmu zonā" esam atklājuši starojuma veidu, kas iedarbojas tieši uz nervu sistēmu.
Caur ētera trokšņiem telpā ieskanējās kāda balss.
- Kur tas ir? - radists pārjautāja.
Balss nomurmināja kaut ko nesaprotamu, bet radists saprata.
- Labi, paziņošu.
- Kas vēl tur ir? - pret viņu pagriezās Bogajevs.
- Sienas dienvidu daļā bija redzami "teleekrāni", pieci gabali uzreiz, dažādos augstumos.
- Nu un kas?
- Vienā no tiem bija redzams cilvēks. Puiši visu nofilmēja.
- Kas tas par cilvēku? - Ivašura ātri vaicāja. - Vai viņš nebija līdzīgs kādam pazīstamam?
- Tūlīt pajautāšu. - Radists pasniedzās pret RTS paneli.
- Nav nepieciešams, kad attīstīs filmu - mēs paskatīsimies paši.
- Bet kuru tu gribēji redzēt? - pieliecās pie Ivašura Gasparjans. - Kam līdzīgam vajadzētu izskatīties cilvēkam uz "teleekrāna"?
- Vai atceraties Mišas stāstu? Viņam šķita, ka viņš redz Ivanu Kostrovu.
- Domā, ka Ivans atrodas Tornī?
- Gribu ticēt, ka viņš ir dzīvs.
- Un ja nu "teleekrāns" ir informācijas vizuālas pārraides līdzeklis, ko izmanto Torņa īpašnieki? Kā kontaktu no savas puses?
- Ko jūs tur sačukstaties? - Bogaevs neapmierināti jautāja. - Ja ir ko teikt, tad pasakiet visiem.
- Lai jūs varētu mūs pēc tam apsūdzēt par nezinātnisku pieeju? - Īvašura nopūties sacīja. - Surens ierosina izveidot īpašu komisiju kontaktiem ar zirnekļiem vai ar tiem, kas uzcēluši Torni.
- Kas, es? - Gasparjans bija pārsteigts, tad pavirši pamāja ar galvu: - Ā... Jā, bija, bija.
Bogaevs šo ideju uztvēra ar negaidītu nopietnību.
- Nu ko, jāpadomā. Varbūt, piesaistīt speciālistus saziņai ar citām civilizācijām no Krimas laboratorijas? Viņi ir izstrādājuši dažas programmas...
- Noteikti, - Ivašura stingri pamāja. - Surens pats arī uzsāks sarunas. Rīt.
Ar to beidzās “štāba mazā padome”.
Bogaevs un leitnants ķērās pie nometnes ierīkošanas atbraukušajiem ārzemniekiem. Centra direktors, atbrīvojies no atbildības par ekspedīcijas vispārējo vadību, to kompensēja ar enerģiskām ikdienas aktivitātēm, kur bija vajadzīgs tikai administratora-ekonomiskā vadītāja prāts. Grišins kopā ar rajona komitejas pārstāvjiem devās uz Tornim vistuvākajiem ciematiem un sādžām, lai pārbaudītu, kā notiek evakuācija. Ivašura sāka organizēt televīzijas pārraidi no notikuma vietas. Televīzijas brigādes ilgi meklēja vietu, bet izvietoja un pārbaudīja televīzijas kameras un sakaru aprīkojumu tikai ceturtdaļu stundas. Ivašura divreiz sarunājās ar Veroniku. Televīzijas programmas "Laiks" vadītāja viņu interesēja arvien vairāk: ar taisnprātību, atturību, izdomu un skaistumu, ar kādu daba Veroniku bija dāsni apveltījusi. Turklāt viņš juta, ka šī interese ir abpusēja.
Visbeidzot, pulksten četros pēcpusdienā intervija ar "kompleksās zinātniskās ekspedīcijas vadītāju Igoru Vasiļjeviču Ivašuru" tika ierakstīta videomagnetofonā, un Gibelevs ar helikopteru devās uz Brjansku, lai sešos pārraidītu ierakstu caur reģionālo centru. Tiešā pārraide jau tika pārraidīta ar Ivašuras, Gasparjana, Menšova un citu ekspedīcijas dalībnieku komentāriem.
Pēc filmēšanas Ivašura apmeklēja fotolaboratoriju un caurskatīja filmas kadrus no "teleekrāna". Persona, kuru atspoguļo "ekrāns", neizskatījās pēc Ivana Kostrova. Papildus svešiniekam, zilais ekrāns parādīja arī zirnekli un drausmīgu melnu figūru, kas atgādināja kentauru, kā arī veselas kvēlojošu plankumu rindas.
- Ko jūs par to domājat? - jautāja Ivašura Ruzajevam, kurš laboratorijā attīstīja pats savu uzņemto filmu. - Kas ir šis teleekrāns? Torņa īpašnieku mēģinājumi ar mums sazināties?
- Nedomāju gan, - Mihails, kā parasti, paklusējis, atbildēja. Izskalojis fiksāžu, viņš pakāra slapjās lentes uz stieples, žāvēšanai, un abi atstāja laboratorijas mājiņu.
- Mēs esam pieraduši, ka ekrāni vienmēr ir kaut kā saistīti ar informācijas pārraidi, - turpināja Ruzajevs, ejot uz ekspedīcijas dzīvojamo rajonu. - Bet mazliet padomāsim. Ja Torņa īpašnieki patiešām vēlētos nodibināt kontaktu ar mums, viņi būtu rīkojušies daudz konsekventāk un mērķtiecīgāk. Patiesībā visas parādības, tā vai citādi saistītas ar Torni, vairāk atgādina bīstamu vielu avārijas noplūdi, par kuru zirnekļi cenšas mūs brīdināt. Un "teleekrāni" parādās nevis vienā vietā, kā to diktē informācijas apmaiņas izveidošanas loģika, bet gan dažādās vietās un dažādos augstumos. Daudzus ekrānus mēs vispār neuzspējam nofilmēt. Kur šeit ir kontakta nodibināšanas mēģinājums?
- Loģiski, - Ivašura piekrita.