- Bet jūs pats esat pārliecināts par ceļojumu, vai ne? Es gribētu būt jūsu vietā, godīgi! Piedzīvot vismaz "šausmu zonu".
Ivašura paskatījās uz sarunu biedru.
- Aijaijai, pulkvedi! Un es biju iedomājies, ka no visiem ekspedīcijas vadītājiem tikai es esmu pretrunās ar disciplīnu.
Odincova acīs iedegās ironiskas liesmiņas.
- Neglaimojiet, Igor Vasiljevič. Man tas ir dienesta pienākums. Tomēr es saprotu arī jūs. Jūs protat riskēt, man jāatzīst.
- Cenšamies, - Ivašura piebalsoja pulkveža tonim. - Uz "zonu" es jūs aizvedīšu, bet vēlāk, pēc pulsācijas. Neiebilstat?
Viņi apstājās pie štāba mājiņas, kuras durvis visu laiku laida iekšā un ārā cilvēkus.
- Vēl jautājums, - Odincovs mierīgi sacīja. - Kā jūs plānojat sazināties ar zirnekļiem?
Ivašura uzmanīgi ieskatījās viesa caururbjošajās acīs.
- Tomēr informācija jums ir labi nostādīta!
- Cenšamies, - Odincovs piemiedza acis.
- Baidos, ka neiepriecināšu. Es nezinu, kā sazināties ar zirnekļiem. Šodien esmu iecerējis veikt pirmo mēģinājumu, un nākotnē izveidošu iniciatīvas kontaktgrupu. Manuprāt, nav jēgas pierādīt tā nepieciešamību?
- Protams, - Odincovs atbildēja. - Ja jums ir nepieciešams kaut kas no īpašā aprīkojuma, sazinieties ar mani, mēs palīdzēsim.
Pulkvedis pamāja un aizgāja uz sakarnieku mājiņu. Ivašura klusēdams vēroja, kā viņš aiziet, līdz kāds pieskārās viņa piedurknei. Gasparjans.
- Tevi pie telefona.
- Kas?
- Balss nav pazīstama un it kā ar akcentu.
Ivašura pasmīnēja, joprojām vērodams drošības dienesta pulkveža taisno muguru, tad iegāja štāba mājiņā, paņēma radiotelefonu.
- Klausos.
- Priekšnieks, beidz spēlēties ar uguni, - klausulē atskanēja stiepta rīkles, balss. - Visi mēģinājumi iekļūt Tornī tiks apspiesti visnežēlīgākajā veidā. Ja nenomierināsies - nomierināsim uz visiem laikiem!
- Kas runā?
- Mēs jau esam tikušies. Otrā tikšanās būs...
Ivašura izslēdza tālruni, neklausījies. No aizmugures sekojošais Gasparjans, jautājoši paskatījās uz viņu.
- Kas tur vēl? Kas zvanīja?
- Terorists, - Ivašura aukstasinīgi atbildēja. - pieprasa pārtraukt mēģinājumus iebrukt Tornī.
- Federāļi, vai? Drošība?
- Ja tā būtu federāļu iniciatīva, to būtu paudis Odincovs. - Ivašura pieskārās kabatā esošajam blastera rokturim. - Visticamāk, tie, kuriem Ivans atņēma ieroci.
- Ko darīsim? Es ceru, ka tu nesāksi ievērot padomu?
Ekspedīcijas vadītājs vāji pasmaidīja.
Tieši astoņpadsmitos nulles-nulle Ivašura ieņēma vietu helikoptera kabīnē kopā ar Menšovu, Grišinu un diviem fiziķiem, kuri uzmanīgi turēja divas zondes ar vides kontroles aprīkojumu un televīzijas kamerām. Tika nolemts lidināties virs Torņa drošā augstumā un ar trosēm nolaist divas zondes līdz tā izplūdušajai virsotnei. Bija paredzēts, ka pārnēsājama videomagnetofonu sistēma helikoptera kabīnē caur kabeli ierakstīs pārraidi no telekamerām.
- Tiklīdz kas - ņem vagu! - Menšovs instruēja pilotu. - Negaidi līdz sākam pikēt. Ja redzi, ka helikopters izturas neparasti, nekavējoties dod ziņu.
Pilots, mierīgs jaunietis ar rētu uz vaiga, klusējot pamāja.
Izlidoja pēc grafika, atbildot uz aviokontroles dienestu. Pēc desmit minūtēm helikopters uzkārās virs Torņa simts metru attālumā no tā drebošās virsotnes, kas pamazām zaudēja blīvumu, līdz pilnīgam caurspīdīgumam.
- Ja varētu pats tur ielīst, - nopūtās visu ceļu klusējušais Grišins.
Menšovs, aizņemts ar noskaņošanu, pasmīkņāja bārdā.
- Kas ar jums, Konstantīn Semenovič? Ar katru dienu jūsu vēlmes kļūst riskantākas un oriģinālākas.
- Vieglāk ir apspiest pirmo vēlmi, sacīja Franklins, nekā nomierināt visas, kas tai seko, - Ivašura pasmaidīja.
- Zinu, - Grišins atkal nopūtās. - Bet es ļoti gribas noraut noslēpuma plīvuru no apokaliptiskā Torņa.
- Trose nesasniedz, - teica viens no fiziķiem, - mums jāiet zemāk.
- Izmetiet zondi. - Menšovs atvēra lūku kabīnes grīdā. - Saša, ķeries pie vinčas. Nolaidīsim un paskatīsimies, cik daudz palicis līdz mirdzošajam slānim.
Zonde, kas bija metāla cilindrs ar antenas režģi un instrumentu acīm gar korpusu un apakšā, devās lejā. Kabelis beidzās pie sešdesmit sestā metra.
- Viss, tagad nāksies manevrēt ar helikopteru.
- Ko rāda instrumenti?
- Neliels radiācijas fona starojuma pieaugums, - sacīja Grišins, noliecies pār pārnēsājamo vadības pulti. - Nekas īpašs.
- Labi, ka ne "sātana acis", ne "nāves emisijas" netiek novadītas uz augšu, - nodunēja Menšovs. - Nu, Vasiļjič, ejam pamazām lejā?
Ivašura pavilcinājās un pamāja pilotam.
- Vieglītēm, nesteidzoties.
Helikopters gludi devās zemāk. Zonde tuvojās pārejas zonas robežai, kur gaiss izplūda kā dūmaka, it kā sakarsēts līdz augstai temperatūrai, un pēkšņi pārvērtās par tievu stieni, kas iegāja dziļi Torņa iekšienē. Nodārdēja. No torņa izplūdušā gala dziļumiem uzpeldēja caurduroši zilu dzirksteļu spiets, un helikopters nodrebēja.
- Atpakaļ! - Ivašura noreaģēja, bet pilots pats izdarīja pareizos secinājumus: helikopters ar pūlēm metās augšup.
Zonde izlēca no virpuļu zonas, dīvaini balta, it kā izmērcēta krējumā, no tievās bezgalīgas adatas, atkal pārvērtās par apjomīgu ķermeni.
- Neko nesaprotu, - Grišins neizpratnē sacīja. - Man visa aparatūra ārpus mērījumu zonas! Kas notika ar zondi?
- Pavelc augšā, - pavēlēja Menšovs.
Fiziķis pie vinčas paklausīgi sāka griezt rokturi, nosarmojušais kabelis uztinās kā pinkains garš kāpurs. Zonde tuvojās. Ivašura klusi nosvilpās.
- Nu gan!
Zonde bija mainījusi formu un krāsu, pārvēršoties baltu "ežu" ķekarā, kuru izmērs bija katram pusmetrs.
- Kas tas ir?! - Jaunais fiziķis izbrīnīts iesaucās.
Atbildei bija klusums. Pieredzējušākie un rezervētākie zinātnieki nesteidzās izskaidrot jauno fenomenu.
- Vajadzēja nofilmēt nolaišanu no sāniem, - sacīja Grišins. - Neienāca prātā.
- Diemžēl, - Ivašura pamāja ar galvu. - Pārbaudiet radiāciju, varbūt šie "eži" izstaro.
Menšovs izbāza dozimetru no lūkas un pakratīja galvu.
- Gandrīz norma. Bet tev taisnība, šī lieta ir bīstama, nav zināms, ko no tās gaidīt. Es iesaku to aizvest uz lauka, tālāk no nometnes. Tad atgriezīsimies ar iekārtām un paskatīsimies, ar ko zonde ir apaugusi.
Ivašura gribēja teikt, ka zonde vispār nav apaugusi, bet mainījusi formu, pārvērsta par ērkšķainu kodolu ķekaru, bet neko neteica.
Viņi nolaida mirdzošo balto konstrukciju sniegā netālu no ceļa, lai varētu piebraukt ar visurgājēju, atstāja trosi kopā ar to, un helikopters metās nometnes virzienā, it kā atbrīvots no neprognozējamas bīstamas kravas.
- Noskaidrojiet, kas par lietu, un piezvaniet, - aprauti sacīja Īvasura. - Un gatavojieties otrajam gājienam ar diviem helikopteriem un filmēšanu.
- Izdarīsim, - Menšovs nodunēja bārdā un atzina: - Ziniet, brāļi, bet es nobijos! Domāju, kā paraus - kaulus nesavāksim! Vai vēl trakāk - iekritīsim Tornī!
Ivašura klusēdams uzsita viņam uz pleca.
Desmitos vakarā ekspedīcijas vadītājs piezvanīja Menšovam, un fiziķis viņam pastāstīja par struktūru izmainījušās zondes izpētes rezultātiem.
Zonde pārstāja būt tāda, tagad tā nemaz neatgādināja neko pazīstamu. Tā dzīvoja, ja tā drīkst teikt, tas ir, tā strādāja: kaut kas iekšā klauvēja, tinkšķēja, un reizēm "ežu" adatas sāka kvēlot spocīgi zaļā gaismā. Nebija iespējams noteikt tās korpusa materiālu, kā arī izjaukt vai iekļūt iekšā.