- Pierakstiet mūsu nodaļas informācijas kanāla kodu. - Romašins nodiktēja septiņciparu skaitli. - Vai ir kādi jautājumi man?
- Ir, bet es tos uzdošu vēlāk, ja jums nav iebildumu. Vai es varu sākt darbu šodien?
- Varat, es tikko gribēju to jums lūgt. Jūsu kabinets atrodas blakus, divi simti septītā istaba.
Romašins nedaudz pavilcinājās, joprojām nesteigdamies apsēsties pie sava galda, tad sacīja:
- Varbūt mans lūgums jums šķitīs dīvains, bet... visu laiku esiet modrs. Pievērsiet uzmanību visiem sīkumiem, dīvainībām, bīstamiem starpgadījumiem un uzturiet sevi pastāvīgā gatavībā...
Pāvels gaidīja turpinājumu, neizrādot pārsteigumu, un domāja, ka komisārs zina par to, kas notika ekspedīcijas laikā, par viņa tikšanos ar "sanitāriem". Bet nerunā. Kāpēc? Kas tas par dīvainu veidu, neko nepateikt līdz galam?
- Labi, - viņš pamāja ar nepieejamu seju. - Es vienmēr uzturu sevi formā. Vai jums tas ir viss?
Romašins tikko manāmi pasmīkņāja, pamāja ar galvu, kaut arī šaubas viņa acīs neizklīda. Viņš kaut ko gaidīja, bet nav zināms, vai sagaidīja.
Uz komisāra galda nozibēja krāsainu uguntiņu ķekars, un atskanēja inka balss:
- Kontrole viens, kontrole divi - norma, kontrole trīs - lauka svārstības, kontrole četri - transcendentālās pārraides robežefekti.
- Man viss, - Romašins nez kāpēc piebilda, un Pāvels, viegli palocījies, aizgāja.
Pēc viņa domām, inka ziņoto abrakadabru varēja atšifrēt šādi: kāds mēģināja neitralizēt kabineta aizsardzību, lai noklausītos to, par ko runāja kabineta īpašnieks. Un nezināmajam uzbrucējam acīmredzot tas izdevās.
Nonācis pie šī secinājuma un ņemot to vērā, Pāvels atrada durvis ar skaitli "207", pārbaudīja savu operatīvā dienesta moduli, ko vecmodīgi sauca par kabinetu, un secināja, ka jebkuras organizācijas kabineti ir standarts, ja vien uz tiem nav īpašnieka identitātes nospieduma. Šajā bija strādājis kāds acīmredzot moralizējoši-neizteiksmīgs, drūms, padzīvojis, mīlošs kārtību un disciplīnu. Sava veida pedantisks sausiņš ar pliku pleķi pa pusi galvaskausa.
Uz sienas bija divas plast-papīra loksnes. Pirmajā bija uzraksts: "Pirms dari - padomā!", Otrajā - UASS instrukcijas trīspadsmitais punkts, sarunvalodā dēvēts par "negodu", kas tika atšifrēts kā "riska samazināšana līdz absolūtam minimumam".(«срам») Būtu interesanti paskatīties uz bijušo kabineta saimnieku. Vai tiešām nodaļā ir šādas personas? Tomēr īpašnieks varētu būt arī iesācējs, stažieris, kurš mācījās instrukcijas.
Pāvels ieskatījās metro kabīnē: tukšs, tīrs, pie sienas iziešanas staciju karte, pie otras - niecīgs panelis ar vienu vienīgu indikatoru un ieslēgšanas sensoru, pārvietošanas skalas adatu. Ievieto adatu kartes kontaktligzdā, uzsit pa sensoru, un esi tūkstoš kilometru attālumā no šejienes... vai miljona, vai pat simts gaismas gadu attālumā...(skat. paskaidrojumu-tulk)
Pāvels apsēdās pie koordinatora pults, paskatījās pulkstenī un pagrieza strāvas padeves atslēgu.
2. nodaļa
No piecu kilometru augstuma hronopaātrinātāja kolonna izskatījās kā spīdīga balta caurule, no kuras izplūda sasiluša gaisa dūmaka. Caurule rēgojās melna, pauguraina līdzenuma vidū, kuru upes zilganais asmens sagriezis divās daļās. Līdzenumā dažviet zemienēs saglabājušās koku paliekas, pārogļojušies celmi, kas sērīgi mirdzēja ar perlamutra glazūru, izkusušie ēku skeleti. Laboratorijas ēkas piecstāvu kubs pie Stumbra sienas izcēlās uz melnipelēkā fona ar nedabisku fosforizējoši-sniegbaltu krāsu.
- Lielo un Vareno darbu laikmets ... - nomurmināja Pāvela kaimiņš, miedzot acis ar dziļumā dzirkstošām ironiskām gaismām.
Pāvels paškielēja uz viņu. Vidēja auguma, stiegrains, nerunīgs, seja cieta gribasspēka pilna, iezīmēta ar mazām rētām, acis tumši brūnas, gandrīz melnas. Inženieris-hronomehāniķis Igors Maričs. Radās iespaids, ka viņu nomoka kāda doma.
Viņus iepazīstināja Pāvela kabinetā Romašins, un abi uzreiz devās uz notikuma vietu: līdz Brjanskai ar metro, no turienes uz katastrofas zonu - ar patruļas kuteri.
Mašīnas nelielajā vadības panelī uzmirgoja dzeltena gaisma, atskanēja izsaukuma signāls. Maričs, kurš sēdēja pilota sēdeklī, pieskārās sakaru sensoram.
- Kontrole divi - pilota kabīnē atskanēja grandošs baritons. - Bortam X, jūs atrodaties avārijas dienestu zonā. Atbildiet uz vilni “trīssimt”.
- Viss kārtībā, otrais, - Maričs atbildēja mikrofona zīlē virs jakas pleca. - inspektora Ždanova mašīna, nodaļa "B". Jums bija jāsaņem informācija.
- Ieslēdziet automātisko atbildētāju, pretējā gadījumā jums tas tiks pieprasīts katru minūti. Mierīgu darbu.
Maričs nogaidoši paskatījās uz Pāvelu. Laiks rīkoties, viņš saprata. Atcerējās ziņojuma rindas par katastrofas sākotnējo izmeklēšanu laika laboratorijā.
UASS ekspertu un Zinātņu akadēmijas zinātnieku, vienotās jomas hronofizikas un fizikas speciālistu veiktā izmeklēšana neko daudz nepaskaidroja. Ne laboratorijas ēkā, ne hrono-paātrinātāja tornī nevarēja iekļūt, un ziņojums bija pilns ar vārdiem "domājams", "iespējams", "var būt". Kopš katastrofas pagājusi pusotra nedēļa, taču par to maz zināms, patiesībā tikai Romašina teiktais.
- Nolaidīsimies tuvāk laboratorijas ēkai, - Pāvels ieteica.
- Tuvāk par diviem kilometriem neizdosies. Ap Stumbru ir uzstādīta aizsargbarjera, lai novērstu...
- Nu tad piezemēsimies pie barjeras.
Kuteris sāka vienmērīgi slīdēt uz leju.
- Vai laboratorija ar enerģiju tika apgādāta centralizēti, caur Zemes elektrotīklu, vai arī tai bija savs reaktors?
- Abi. - Maričs runāja aprauti, aizsmakuši un klusi. - Reaktors ir iebūvēts "Stumbrā" divdesmitajā horizontā - standarta kvark-kesons. Tā jaudas pietika, tikai lai uzturētu rezonansi paātrinātājā, taču pašlaik Stumbrs infrasarkanajos un radiofrekvenču diapazonos izstaro divreiz vairāk enerģijas, nekā spēj nodrošināt reaktors. Paātrinātājam nav citu iekšēju enerģijas avotu, ārējie ir atspējoti, kas nozīmē, ka no kaut kurienes tiek pievadīta enerģija.
Kuteris klusi noplanēja uz neliela paugura virsotni, kuru klāja brūna, poraina masa kā pumeka akmens.
- Vai jūs gribat teikt, ka Stumbrs no kaut kurienes slepeni izsūknē enerģiju?
- Izsūknē, bet ne mūsu laikā! Ja eksperiments izdevās, tad Stumbrs pašlaik ir kanāls, kas savieno mūsu laiku ar pagātnes laikmetiem. Vai mēs izkāpsim?
- Varbūt uz minūti. Tad iepazīstināsiet ar Centru.
No ziņojuma Pāvels uzzināja, ka Avārijas glābšanas dienests ap laboratoriju izveidojis īpašu aizsargjoslu. Josla ietvēra novērošanas un apvidus kontroles stacijas, mobilos spēka lauku ģeneratorus, antimatērijas izstarotājus, seismiskās stacijas, klinšu skanēšanas iekārtas, lokatorus un citu tehniku. Centrs kontrolēja visu komplekso aizsardzības kompleksu, par kura vadītāju nozīmēja hronofizikas doktoru, bijušo laika laboratorijas vadītāju Atanasu Zlatkovu.
Maričs izkāpa no kabīnes un pagājās pa kalna tukšo virsmu lai izkustētos. Ar katru soli zem kājām uzpeldēja dzeltenbrūnu putekļu mākoņi. Pāvels izkāpa pēc viņa.
- Pastāstiet par eksperimenta mērķi. Ziņojumā aprakstītas tikai tā sekas. Eksperimenta laikā jūs bijāt laboratorijas ēkā, vai ne?
Maričs noraidoši papurināja galvu, ziņkārīgi paskatījās uz Pāvelu. Rētiņās viņa sejā satumsa.
- Es atrados neatkarīgās aparatūras bunkurā zem laboratorijas ēkas. Bunkuram ir atsevišķa izeja, bet tagad tā ir aizgruvusi. Jūs pēc izglītības, atvainojiet, kas?
- BIS meistars.
- A-a... lielu informācijas sistēmu projektētājs? Ko pabeidzāt? Rjazaņas Inteku?