- Pats briesmīgākais, ko varēja iedomāties, - arhivārs, pasmejoties, viņam sacīja, - ir tas, ka laiks ir atgriezenisks, ka mēs varam ceļot pagātnē, ja hronoakas urbšanu var saukt par ceļojumu. Vai piekrītat?
Pāvels piekrita, lai gan domāja par kaut ko citu. Birojā viņš tikās ar Romašinu.
- Mūsu tehniskā sektora speciālisti jau nodarbojas ar skafandriem, - sacīja nodaļas vadītājs. - Ienāciet, painteresējieties. Starp citu, risinājums jau ir atrasts.
- Pretradiācijas aizsardzības kompleksi?
- Pretradiācijas kokoni nav piemēroti “putojošā laika” apstākļos, un augstākās bioloģiskās aizsardzības kapsulas ir pārāk apjomīgas, lai ar tām iekļūtu un staigātu laboratorijas ēkā. Saskaņā ar pirms piecām dienām doto uzdevumu tehniskais sektors izveido īpašu skafandru, pēc pāris dienām tas būs gatavs, es uzzināju.
- Lieliski, es noteikti ienākšu.
Divsimt septītajā istabā Pāvels pārģērbās vakara uzvalkā, un, kad jau gatavojās doties prom, piezvanīja Maričs:
- Kādi ir jūsu plāni šim vakaram?
- Nekādi, - Pāvels godīgi atzinās.
- Tad es gaidu Instrumentistu centrā... Es gribētu ieteikt īsu pārgājienu līdz Stumbram. Vai neiebilstat?
Pāvels nedaudz apdomājās, ar nopūtu dvēselē atvadoties no atpūtas - viņa sejā nekas neatspoguļojās, ieradums slēpt garastāvokli un negatīvās jūtas atnesa savu nodevu - un noraidīja atslābinātā ķermeņa vājo protestu.
- Gaidiet.
Pēc pusstundas viņš Polujanova laboratorijas dzīlēs atrada Mariču, tērptu parastā plēves skafandrā, bet ar kaut kādu ažūru antenu, kas apkļāva ķiveri. Hronomehānikas inženieris pasniedza visai smagu otrā skafandra iepakojumu.
- Uzvelciet to katram gadījumam, tas labi aizsargā no Stumbra aizsardzības līnijas, it īpaši, ja jūs uzliekat šo lietu. Maričs pieskārās antenai virs galvas.
Divpadsmitajā nakts stundā izlīda no pazemes uz pakalna nogāzes. Stumbrs no visām pusēm tika apgaismots ar prožektoriem un spīdēja tā, ka ilgi nebija iespējams uz to skatīties.
Nokāpuši zemienē ar strautiņu, to pārbrida un puskilometru gāja pa līdzenu lauku. Pāvels paskatījās uz klusējot soļojošo inženieri, bet neuzdeva jautājumus. Galvā iezagās dažādas absurdas aizdomas, smadzenes tām slinki pretojās, līdz Pāvels beidzot piespieda sevi pievērsties nakts pastaigas mērķim.
Dežurējošie novērotāji viņus trīs reizes izsauca pa rāciju, līdz iejaucās pats Pāvels. Tad viņus lika mierā.
Līdz laboratorijas kubam palika aptuveni puskilometrs, kad viņi piegāja pie bedres ar dzilumā noejošiem pakāpieniem.
- Šeit es izgāju ... kad pamodos pēc… notikušā. - Maričs runāja neskaidri, caur sakostiem zobiem. Viņa balsī skaidri skanēja rūgtums un naids.
- Tā ir ieeja ... - Pāvels piesardzīgi iesāka.
- Neatkarīgo iekārtu bunkurā. Un nevis ieeja, bet avārijas izeja. Es jau mēģināju tur iekļūt ar konkistadoru, un ne tikai es, bet mēs kaut ko neņēmām vērā. Mēģināsim vēlreiz kopā?
Pāvels īslaicīgi apjuka, viņš nebija gatavs nesankcionētai laboratorijas šturmēšanai, taču neilgi vilcinājās, asi izjūtot partnera spriedzi.
- Aiziet. Kas jums ir bez laternas?
- "Universāls" un speciāla aprīkojuma akumulators, kā jau izlūkam pienākas. Tas pats ir pie jūsu jostas. Es iešu pirmais, piesedziet aizmuguri un vērojiet katru manu žestu. Iespējams, ka nāksies bēgt, neatskatoties. Hronoputas ir ļoti nejauka lieta, un, ja tā izlauzīsies tunelī ...
Maričs, nepievēršot uzmanību gaisā mirgojošajām sarkano burtu rindām: “Nav ieejas! Bīstami dzīvībai! ”, Ieslēdza lukturīti un devās lejā.
Pāvels uzmeta skatienu spožajam Stumbra kalnam, negribīgi uzkāpa uz melnā bazilīta pakāpiena un izdzirdēja, kā kāds čukst:
- Jums kas - dzīvot apnicis?
- Kas to teica? - Pāvels klusi, bet asi jautāja. - Kas tie par jokiem?
Ēteris apklusa, tad no šalkojošā fona atskanēja zonas dežuranta balss:
- Ko jūs ar to domājat, inspektor?
Pāvels pasmīkņāja, iedomādamies, kā nezināmais jokdaris tagad smejas.
- Viss kārtībā, sakaru pārbaude.
Čuksti vairs neatjaunojās.
Viņi bez grūtībām pārvarēja četrdesmit metrus: šeit jau bija strādājuši roboti, notīrījuši drupas un izlīdzinājuši grīdu, bet tad trase sašaurinājās izspiedušo sienu dēļ, griesti ieliecās tā, ka dažviet vajadzēja līst gandrīz četrrāpus. Un visbeidzot ceļu nobloķēja metāliska izskata siena ar parasta plastmas-papīra lapu: “Priekšā ir bīstama zona! Kurš ies tālāk - tas ir kretīns!"
Maričs iesmējās, norāva lapiņu, saburzīja to un izmeta. Paskatījās apkārt. Viņa seja bija kaut kāda saasināta, dzīvespriecīga un vienlaikus nikna.
- Tālāk patiešām ir bīstama zona, vispirms bīstama ar nezināmiem hronoefektiem. Es joprojām brīnos, kā es to pārvarēju, izkāpjot no bunkura. Starp citu, tas atrodas tikai trīs simtu metru attālumā. Bet ne velti es paņēmu "universālu". - Maričs noņēma no jostas pistoli. - No draugiem fiziķiem uzzināju, ka hronoputas baidās no enerģijas izlādes. Tagad pārbaudīsim viņu hipotēzes praksē.
Pāvels klusēja. Viņš nebija gļēvulis, taču viņam patika riskēt ar atvērtām acīm, aprēķinot riskantā soļa sekas un savācot maksimālu informāciju par šķērsli. Šajā gadījumā viņš nonāca stulbā stāvoklī, no paša sākuma padevies inženiera enerģiskajai pārliecībai par savas darbības pareizību.
Maričs saprata līdzdalībnieka klusēšanu kā piekrišanu un atbloķēja durvis. Šķietamā metāla starpsiena pazuda, savā vietā atstājot kvēlojošu sarkanu uzrakstu: “Stop! Dzīvībai bīstami! Ienākt aizliegts!" Aiz starpsienas atradās šaurs tunelis, tērpts bruņu karkasā, viss nopīts ar zirnekļu tīkliem, tā ka jau desmit metru attālumā viss pazuda bālganā miglainā mirdzumā.
Inženieris pacēla pistoli, sacīja: "Sapinuši te visu, maitas, nav iespējams tikt cauri!" - un izšāva. Izlādes violeti zilā liesma uzplaiksnīja, un tajā pašā mirklī tunelis izliecās it kā dzīvs, krūtīs ieplūda karsts vējš. Nezināms spēks paķēra Pāvelu un ar sparu belza pret kaut ko elastīgi izturīgu...
Kad attapās, viņš ieraudzīja, ka sēž pakalna virsotnē, atspiedies pret granīta bloku, un blakus viņam ir Maričs ar izķēmotu seju. Inženieris pamanīja inspektora kustību un greizi uzmaidīja, it kā atvainodamies.
- Kas notika? - Pāvels jautāja, norijot rūgtas siekalas. - Kā es šeit nokļuvu?
- Pats izgāji ārā. Vai tad neatceries?
- Pilnīgi neko!
Pāvels ar nelielām grūtībām piecēlās, sagaidot sāpīgas sajūtas, taču to nebija, tikai šķita, ka viņa kājas ir no vates. Aiz akmens bluķa zemē bija melna bedre... nē, ne bedre - matēts melns disks ar pilnīgi līdzenu virsmu.
- Kas tas tāds?
- Tas? - Maričs pasmīnēja. - Rīt pajautā Zlatkovam. Kad mēs no turienes vēžveidīgi izrāpāmies, šī melnā lieta kā no ūdens pacēlās no durvīm. Manuprāt, mēs vairs nevarēsim iekļūt bunkurā.
- Kas tur runā par bunkuru? - austiņās atskanēja nakts maiņas dežūrējošā dispečera balss. - Jūs abi pie laboratorijas, vai drīz pārtrauksit kaitināt glābējus? Kas tur pie jums notika? Jūsu apkārtnē ir palielinājies radiācijas fons.
- Mēs atgriežamies, - Maričs nomurmināja un piecēlās. - Nāc, inspektor, citādi šitie steiguļi steigsies mūs glābt. Šodien nepaveicās - rīt paveiksies. Bet tu esi puisis tā nekas, izturēts. Es redzēju, ka tu gribēji mani apturēt, bet neapturēji. Zini, kad es izšāvu, kāds man skaidri un skaļi pateica: "Muļķis!" Vai ne tu, nejauši?
Pāvels apslāpēja smaidu, noliedzoši pakratīja galvu.
- Es uzreiz izslēdzos, pilnīgi.