Выбрать главу

— Saprotams!

— Redzat nu, jums tas šķiet gluži dabiski. Agrāk tā nebija. Tolaik vispār daudz kas bija savādāk. Iekams kļuvu par izmēģinātāju, man, piemēram, vajadzēja apgūt ne vienu vien arodu. Šis tas bija jākonstruē. Kaut vai mūsu kuģis. Arī tas pārbūvēts pēc mana projekta. Bet, kad atgriezīšos, es uzbūvēšu jaunu. Un tas būs pavisam citāds…

— Kāds? — biologs vaicāja, un pēkšņi viņam likās — sirmgalvim vēl nav pienācis laiks doties atpūtā. Bet var jau būt, ka tie bija tikai sapņi…

— Kāds? Par to vēl ir pāragri runāt. Un tas patlaban arī nav svarīgi. Mans darbs vēl nav galā — lūk, galvenais! Kopš manā rīcībā atstāja šo kuģi — pēdējo no daudziem, kurus esmu izmēģinājis — tas tikai pa īstam ir iesācies. Es tagad esmu Dzērvju mednieks! Jā gan, es medīju Dzērves, lai tās izpētītu un iemācītos izmantot cilvēku labā.

Jauneklis iekšēji sabozās, tik ļoti viņam negribējās sacīt to, ko sirdsapziņa vairs neļāva noklusēt. Bet viņš nebija pieradis slēpt savas domas. Pat tad, ja tās spētu cilvēku aizvainot.

— Manuprāt, jums tomēr vajadzēja iesākt agrāk. Laiks…

Viņš piecēlās, zinādams, ka tagad nāksies vismaz pusstundu staigāt pa gaiteni un varbūt uzspēlēt tenisu, partnera vietā izmantojot sienu. Taču, lai cik tas dīvaini, sirmgalvis neapvainojās.

— Muļķības, — viņš norūca. — Agrāk vajadzēja izmēģināt kuģus. Mūsu, izmēģinātāju, nekad nav bijis pārāk daudz. Tagad šis uzdevums izpildīts un es varu medīt Dzērves…

— Vai esat pārliecināts, ka tās var …

— Vairāk nekā pārliecināts. Nav iespējams izdomāt kaut ko tādu, ko cilvēks nevarētu. Viss ir cilvēka varā, un, ja kaut kas pagaidām pārsniedz mūsu iespēju robežas, tad tikai tāpēc, ka mēs vēl pārāk maz zinām par dabu…

— Un ari par sevi, — jauneklis piemetināja. Sirmgalvis vērīgi palūkojās uz viņu.

— Nav iebildumu. Piezīmē vietā. Bet tāpēc vēl jo vairāk — jāmedī Dzērves!

— Vai daudzas jau esat nomedījis?

— Pagaidām nevienu, — sirmgalvis vēsi atbildēja. — Reiz… tad man vēl nebija šī kuģa. Es tikko biju pabeidzis konstruēt delta slazdu un lūdzu, lai to iemontē «Lomonosovā», kuru tolaik gatavoja izmēģinājumiem. Pēc tam divus gadus es klaiņoju izplatījumā. Beidzot man laimējās: satiku Dzērves… Iedarbināju slazda iekārtu, kas kuģa tuvumā radīja tās pašas zīmes koncentrētu delta lauku. Divu vienādu lauku mijiedarbības rezultātā Dzērvēm vajadzēja zaudēt ātrumu. Un tiešām — viens no melnajiem audekliem drīz vien nokļuva slazda darbības sfērā. Es uzgavilēju. Taču slazda lauks izrādījās par vāju. Dzērve tam izskrēja cauri kā tukšai vietai. Tajā brīdī es novecoju par daudziem gadiem. Iegaumējiet, jaunais cilvēk: vecus mūs padara tikai vilšanās!… Atgriezies vairāk nekā gadu noņēmos ar šo slazdu vai, pareizāk sakot, ar tā ģeneratoriem. Tagad tie atrodas šeit. Jūs to zināt. Jauno iekārtu nevarēja iemontēt «Lomonosovā», un man vajadzēja gaidīt šo krietni ietilpīgāko «Omikronu». Diemžēl Dzērves es vairs neesmu saticis.

— Kāpēc?

— Neveicas… Līdz tam laikam, kad tiks izpētīta šo mīklaino veidojumu daba, katra tikšanās ar Visuma Melnajām Dzērvēm būs vairāk vai mazāk nejauša… — Viņš sarauca uzacis. — Dzērvju orbītas taču nav izskaitļotas! Un pat tad, ja tās līdzīgi zvaigznēm riņķotu ap Galaktikas centru (bet tā droši vien nav), aprēķināt orbītas diez vai būtu iespējams, jo daudzu enerģijas lauku mijiedarbības dēļ Dzērvju lidojuma virzienam gandrīz nemitīgi jāmainās. Tāpēc iepriekš arī nav nosakāms, kur īsti tās izdosies sastapt…

— Jā, — sirmgalvis nopūties turpināja. — Dzērves, kuru ātrums brīžiem pārsniedz pusi no gaismas ātruma, nav viegli atrast. Kaut gan tagad, kad mūsu delta kombainu kvalitāte ir neizmērojami augstāka, mēs varam konstatēt viņu radīto lauku jau samērā prāvā attālumā.

Nepieciešams tikai rūpīgi kontrolēt aparatūras noskaņojumu …

Viegli kustinādams pirkstus, viņš aizskāra dažus rokturus uz delta kombaina vadības paneļa.

— Kopš tā laika astronauti sastapušies ar Dzērvēm vēl piecas reizes, — Vecākais turpināja. — Man ir kuģu komandieru ziņojumi, viņu novērojumu ieraksti. Un vairāk nekā … Nekā tāda, kas varētu apstiprināt vai apgāzt vienīgo vērā liekamo hipotēzi…

— Ak to? — Igors iesaucās. — Tās autors, liekas, bija…

— Atkal jus jaucat! — sirmgalvis viņu nīgri partrauca. — Šīs hipotēzes autors esmu es.

Igors mulsi nolieca galvu. Klusums ieilga. Bet tieši patlaban jauneklim vismazāk gribējās pārtraukt sarunu.

— Tātad jūs sakāt: nekādu likumsakarību? — viņš pēc brītiņa vaicāja.

— Nekādu, — sirmgalvis atbildēja. — Tikai, lūk, kas ir savādi: spriežot pēc novērojumu datiem, Dzērvju orbītas (vismaz mums zināmajos iecirkņos) stipri izstieptas novu virzienā. Protams, ja vien tā tiešām ir likumsakarība un nevis nejaušība.

— Pagaidiet! — jauneklis pēkšņi pielēca kājās. — Tas taču lieliski apstiprina jūsu hipotēzi! Tādi enerģijas sablīvējumi varēja rasties sakarā ar novu uzliesmojumiem …

Sirmgalvja ironiskais smīns lika viņam tikpat pēkšņi apklust. Jauneklis apsēdās, nepaspējis aizvērt muti un nolaist jūsmīgā žestā pacelto roku.

— Puisēn… — vecā izmēģinātāja balsī skanēja žēlums un reizē izsmiekls. — Mīļo puisēn, elementārā loģika diemžēl apgāž jūsu secinājumu. Atklājumi tik viegli vis nedodas rokā …

— Bet jūs taču pats tikko…

— Nu, es varbūt atkal izteicos neprecīzi, — sirmgalvis sacīja. — Dzērvju orbītas tiešām zināmos iecirkņos stipri tuvojas novām vai, pareizāk, tām zvaigznēm, kuras pēc īsa laika pārvērtīsies par novām. Lūk, tā! Aprēķini rāda, ka Dzērvēm, kuras iznīcināja «Sogdiānu», vajadzēja stipri tuvoties zvaigznei 7314-0. Mūsu tikšanās vietu no šā spīdekļa šķīra vismaz trīs gaismas gadi. Tādējādi pēc jūsu teorijas iznāk, ka jau septiņus gadus iepriekš šai zvaigznei vajadzēja kļūt par novu …

— Bet šī zvaigzne taču ir nova! — Igors triumfēdams iesaucās.

— Redzu, jūs esat iepazinies ar astronomiju… Jā, tagad! Tagad šī zvaigzne ir nova. Bet tā uzliesmoja — ievērojot laiku, kāds nepieciešams gaismas staram, lai mūs sasniegtu —, sešus gadus un dažus mēnešus pēc «Sogdi- ānas» bojā ejas un nevis pirms tās. Tāpat tas bija arī citos gadījumos. Lūk, kāpēc, ja vien neatradīsit paņēmienu, kā apturēt laika ritumu un pavērst to atpakaļ, jums vajadzēs atteikties no sava izskaidrojuma.

Dažas minūtes Igors klusēja, tad pēkšņi pajautāja:

— Bet kā jūsu hipotēze izskaidro kāša ierindu?

— Tā neizskaidro šo dīvainību, — sirmgalvis drūmi atbildēja. — Bet arī neviena cita hipotēze to nespēj izskaidrot. Kaut gan… — Viņš savādi pasmīnēja un uzmeta jauneklim ašu skatienu. — Izskaidrojumi rodas no faktiem. Un tieši faktus es patlaban vācu. Kā redzat, tas ir tikai pacietības jautājums …

— Vai tad jūs nelidojat uz labu laimi?

— Šoreiz — ne! Šoreiz mēs Dzērves sastapsim. Es saņēmu signālu. Tāpēc arī izlidoju tik steidzīgi, ka…

Viņš gribēja piebilst: «Man nebija laika atkratīties no jums,»— bet tad nolēma, ka nav vērts. Igors tomēr bija lāga zēns. Protams, izplatījumu viņš nepazina un Zemi — vēl mazāk. Bet jaunie nekad* nekā nezina. Bija laiks, kad arī viņš pats daudz ko nezināja un neprata… Ar šo zēnu, šķiet, vajadzēja apieties saudzīgāk: viņi jau tik ilgi ir kopā, un viņš pats nebūt nav patīkams sarunu biedrs…