Stūrmanis piekrītoši palocīja galvu.
— Tu esi atlēts, tas visiem ir zināms. Taču paklausies tālāk. Šīs teorijas piekritēji apgalvo: nelaime ir tā, ka attīstības tempi arvien vairāk paātrinās, bet zinātnes nemitīgi diferencējas. Ja divu zinātņu saskares punktā rodas jauna nozare, arī tā nekļūst par apvienotāju, bet gluži otrādi — pati sāk arvien vairāk padziļināties un attālināties no kaimiņiem. No apļa centra var novilkt, cik vien vēlies, radiālu līniju, un, jo tālāk, jo vairāk tās attālināsies cita no citas. Tā ir vienkārša ģeometrija.
— Nu un?
— Tālāk notikumi attīstās tā: pasaules izzināšana kļūst par dzīves galveno saturu. Sabiedrības mehānisms šķiet nevainojami noregulēts, ekonomika īpašu uzmanību vairs neprasa, tā darbojas kā labs automāts, kam nav vajadzīga pat eļļošana. Tādējādi ikvienam rodas iespēja darīt tikai to, kas atbilst viņa interesēm. Bet cilvēku intereses ir ļoti dažādas; un zinātnei jāatdod visi spēki, protams, ja ar to grib nopietni nodarboties. Taču nenopietni ar zinātni mūsu laikā neviens vairs nenodarbojas. Un, lūk — tā vismaz apgalvo šīs teorijas piekritēji — var gadīties, ka, zinātnēm aizvien vairāk diferencējoties, pienāks brīdis, kad cilvēki pārstās saprast cits citu. Vienlaikus tomēr nav jāaizmirst, ka cilvēks ir sabiedrisks radījums, ārpus sabiedrības, bez tās viņš nevar dzīvot. Bet sabiedrība beigs eksistēt tajā momentā, kad zudīs sakari un savstarpēja saprašanās…
— Pietiek, — komandieris teica. — Viss ir skaidrs. Šī teorija man aktīvi nepatīk, es tai neticu.
— Arī es neticu. Ne jau tāpēc, ka kaut kas tamlīdzīgs nevarētu notikt, bet divu citu iemeslu dēļ. Pirmkārt, bez zinātnes cilvēkiem ir arī māksla, un tā vienmēr apvieno, uzsver to, kas visiem ir kopīgs. Un, otrkārt, cilvēkiem pietiek saprāta, lai savlaicīgi pamanītu briestošās pretrunas un izdarītu nepieciešamos pārkārtojumus …
— Pagaidi, — komandieris iebilda un pārlaida pētošu
skatienu vīriem, kas sēdēja ciešā lokā ap krāsniņas infrasarkano sildķermeni. — Pagaidi. Mēs taču nupat vienojāmies, ka sabiedrībā, kura sasniegusi pietiekoši augstu, nu, sacīsim — Giganta attīstības līmeni — nekādu pretrunu nav! Tātad nav arī vajadzības izdarīt kaut kādus pārkārtojumus!
— Sabiedrībā pretrunu nav, — stūrmanis domīgi sacīja. — Vai pareizāk — nav politisku un sociālu pretrunu. Bet vispār… Tev, komandier, ir laba atmiņa, tu droši vien vēl nebūsi aizmirsis… Kad mēs uz Giganta gribējām paņemt kaut kādus nieciņus, suvenīrus piemiņai no šīs brīnišķīgās planētas, lai pārvestu mājās ne tikai skaņu un videoierakstus… Starp citu, manā kajītē viens tāds suvenīrs ir vēl tagad … Mums, protams, atļāva izvēlēties, bet mēs toreiz ievērojām ļoti dīvainu faktu: Giganta iedzīvotāji, saņemdami viņiem vajadzīgās mantas, ik reizi uzrāda kaut kādus žetonus. Mēs painteresējāmies, ko tas nozīmē, un atceries, ko mums paskaidroja.
Komandieris, protams, atcerējās, taču neteica ne vārda.
— Mums paskaidroja, — turpināja stūrmanis, — ka uz dižās planētas gan metālus, gan plastmasas skaita gramos, jo viss, ko uz vietas varēja iegūt un izmantot, jau sen iegūts un izmantots, arī visi vietējie izejvielu avoti jau sen izsmelti. Tikai muzejā mēs redzējām dažus kubikcentimetrus naftas — brīnišķīga, eļļaina šķidruma, ko glabāja īpašā superizturīgā tvertnē, un tā droši vien bija šīs planētas pēdējā nafta… Viņi tūkstošiem reižu pārkausē metālus un atjauno plastmasas, taču zudumi ir nenovēršami. Lai neizjauktu materiālu bilanci, šos zudumus kompensē, ievedot metālus un citas izejvielas no kosmosa. Bet tas ir ļoti dārgs prieks pat tik varenai civilizācijai. Turklāt kosmiskajiem reisiem ir jāpatērē degviela, un tā vairs nav atjaunojama. Protams, viņi var sintezēt metālus un citus elementus reaktoros, bet tādām kodolreakcijām nepieciešams tik milzīgs enerģijas daudzums, ka pat Gigantam ar to nopietni jārēķinās. Man liekas, komandier, ka Gigants ir sasniedzis tādu attīstības līmeni, kad visas sabiedrības pūles tiek veltītas nevis civilizācijas attīstībai, bet tās saglabāšanai; tur katru zudušo metāla gramu cenšas aizstāt tikai ar vienu un nevis ar diviem jauniegūta metāla gramiem. Tā ir apstāšanās, komandier, bet jebkura apstāšanās ir regresa un bojā ejas sākums. Lūk, pret
runa, kas radusies bez jebkāda antagonisma sabiedrībā! Un tas nozīmē, ka šajā sabiedrībā ir nepieciešamas — ja arī ne sociālas, tad vismaz tehniskas — bet katrā ziņā dziļas revolucionāras pārmaiņas. Sākotne ir vecāka par Gigantu, un es nemaz nebrīnītos, ja šīs planētas ļaudis būtu iemācījušies iztikt bez visa tā, kā Gigantam tik ļoti trūkst.
— Nu, nu! — iesaucās komandieris, un viņa balsī ieskanējās sarkastiski toņi. — Tu gribi teikt, ka cilvēki, visaugstākās civilizācijas pārstāvji, šādos apstākļos iznīcina savas mašīnas un pārkaļ tās par zobeniem, izmet lūžņos motorus un sēstas kara ratos, lai sāktu slepkavot citus cilvēkus — tos, kam dažādu iemeslu dēļ ticis mazāk vai arī nemaz nav ticis metālu un kas bijuši spiesti pāriet tieši uz akmens cirvjiem. Tāda, pēc tavām domām, ir šī tehniskā revolūcija?
— Vai tad es to esmu teicis?
— Nē, tieši tā tu neesi to formulējis. Taču, sekojot tavai domu gaitai, ir jāatzīst, ka Gigants kādreiz sasniegs Sākotnes līmeni, un Sākotni patlaban pārstāv tikai mežoņi un ar bronzas zobeniem bruņoti karavīri!
— Nekā tamlīdzīga, — stūrmanis atgaiņājās. — Par šo planētu mēs vēl zinām ļoti maz. Un civilizācija, starp citu, ir ne tikai prasme iegūt, bet arī prasme atteikties. Vispirms — ētiskajā plāksnē, pēc tam — nenovēršami — arī materiālajā. Prasme atrast daždažādās jomās aizstājējus, kuru bezgalīgajā pasaulē ir neskaitāmi daudz. Par visu to mēs pagaidām nekā nezinām. Varbūt nafta nav tik nepieciešama, kā mums liekas? Varbūt visu, ko vien cilvēks-vēlas, var radīt no vakuuma un, kad vairs nav vajadzības, uz turieni aizraidīt atpakaļ? Mums tā ir pārāk tāla nākotne… Visu, ko esam šeit redzējuši, mēs pagaidām nevaram sasaistīt vienotā ķēdē, nevaram iekļaut nekādā koncepcijā. Tāpēc varbūt…
Komandieris nopūtās, juzdams, ka strīds stipri ieilgst. Un, it kā piebalsojot šai nopūtai, pēkšņi iežvadzējās metāls.
— Klusāk! — viņš bargi brīdināja. — Te nav konferenču zāle!
Vīri pārmetoši uzlūkoja cits citu. Taču neviens neno- dūra galvu, atzīstot sevi par vainīgu. Tad Mozels pačukstēja:
— Tas nav šeit, pie mums…
Un tūdaļ, apstiprinot viņa vārdus, metāls iežvadzējās vēlreiz. Visi sastinga; žvadzoņa kļuva skaļāka, un tai pievienojās arvien jaunas skaņas. Brīkšķēja zari, kāds pa laikam iesprauslojās un krāca. Beidzot tumša nenosakāmas formas masa izvirzījās no biezokņa un paprāvā attālumā plūda garām kosmonautiem. Dīvainā priekšmeta kontūras bija ļoti sarežģītas: katrā ziņā tas neizskatījās ne pēc mašīnas, ne pēc cilvēka, ne arī pēc dzīvnieka. Metāla žvadzoņa, kas skanēja dažādās toņkārtās, tagad bija dzirdama ļoti labi, un tomēr biezokņa melnais fons joprojām neļāva noteikt, kas īsti tur kustas.
Kapteinis nervozi rakņājās pa kombinezona kabatām, meklēdams infrasarkanās acenes. Tumšais rēgs jau bija pavirzījies dažus metrus uz priekšu, kad no biezokņa iznira otrs, pēc tam — trešais un ceturtais… Ritmiski šūpodamies, it kā sakalti vienā ķēdē, šie radījumi gāja savu ceļu. Cilvēki tikai grozīja galvas, pavadīdami tos ar skatieniem un atkal pievērsdamies mežam, lai nepalaistu garām brīdi, kad no turienes iznāks kārtējais fantoms. Minūtes ritēja lēni, taču beidzot mīklainās būtnes bija pavirzījušās tik tālu uz priekšu, ka tās varēja labāk saredzēt.