— Elizejas lauki, — Alsters lēni teica. — Taču aiziešana no planētas laikam gan ir neizbēgama katrai civilizācijai. Planētas resursi agri vai vēlu tiek izsmelti, tie nav bezgalīgi. Bet cilvēcei nepieciešams aizvien vairāk visādu izejvielu. Piegādāt tās no citurienes nav lietderīgi, tas ir skaidrs. Atliek tikai pamest izrakņāto, sakaltušo, izspiesto planētu un meklēt jaunu, vēl neizmantotu, kur varētu saimniekot piesardzīgāk. Man uz Giganta stāstīja, ka tāda iespēja tur tiekot apspriesta jau visai nopietni.
— Līdumu sistēma, — komandieris nožāvājās. — Kādreiz tāda pastāvēja, toreiz pasaule šķita neiedomājami liela. Bet šī planēta neizskatās pēc izspiesta citrona, tā ir pirmatnēji svaiga. Neviens vēl nav sācis to civilizēt… Jeb tu varbūt domā citādi?
— Redzi, manuprāt, attīstība ar Gigantu nebeidzas. Tur, bez šaubām, savā ziņā ir sasniegta pilnība. Bet…
— Liecies mierā, — norūca komandieris. Viņam gribējās kaut mirkli ne par ko nedomāt, bet tāpat vien lūkoties augšup, kamēr acis aizvērsies pašas. Tomēr pēc Alstera atgādinājuma domās negribot uzpeldēja nesen redzētās ainas. Un tad viņš mēģināja atcerēties visu iespējami precīzāk, atjaunot atmiņā katru detaļu.
Jā, viņi bija nolaidušies uz Giganta un spēruši pirmos soļus uz kosmodroma cietā, dunošā seguma. Plātnes piegūla cieši cita citai, tās bija savienotas tik blīvi, ka šuves tikko izdevās saskatīt, un dabiski, nekādi dīgļi vai asni, kas nejauši būtu nokļuvuši starp plātnēm — ja vien, protams, zem tām bija augsne un nevis kaut kādas mākslīgas būves, kas ar trīsdesmit, trīssimt vai trīstūkstoš stāviem sniedzās planētas dzīlēs —, nevarēja tur izspraukties cauri. Soļot pa Gigantu bija viegli, daudz vieglāk nekā pa šo planētu: ne sūnas, ne kritalas, ne priežu skujas nekavēja gājēju, un arī gaiss nebija tik blīvs — tas likās retināts, gandrīz sterils. Tikai dažkārt uzplūda smaržu vilnis, oda pēc sintētikas un pārkarsēta metāla. Giganta ļaudis, acīm redzot, pie tā bija pieraduši un nemanīja šīs smaržas, un arī Zemes cilvēkus tās sevišķi nepārsteidza.
Ekspedīcijas dalībnieki šaubījās vienīgi par to, vai pilsētu teritorijā ir lietderīgi iekārtot kosmodromus. Saimnieki jautājumu uzklausīja ar vieglu smaidu, pēc tam paskaidroja, ka uz Giganta nav atsevišķu pilsētu un vēl kaut kā cita, ka tas viss ir vienāds un vienmērīgi apbūvēts kopš tā laika, kad pārtikas produktus sāka sintezēt rūpnīcās un nevis audzēt laukos. Par šo atbildi neviens nebrīnījās, jo arī uz Zemes vairs nebija aiz kalniem tā diena, kad pilsētas, nemitīgi izplezdamās, beidzot saplūdīs vienā, visu planētu aptverošā megapolisā …
Kājām iet pa Gigantu nenācās ilgi. Kādā no daudzajām transporta stāvvietām ciemiņus gaidīja plakanas lēcvei- dīgas mašīnas. Cilvēki šajās mašīnās aizjoņoja pāri bezgalīgajiem, sintētikas klātajiem plašumiem, kuros nebija ceļu, jo viss, kas atradās starp diviem apdzīvotā izplatījuma stāviem — virs zemes un gaisā, — bija viens vienīgs ceļš. Mašīnas lidoja gandrīz bez trokšņa, bet visapkārt to bija milzīgi daudz: tās pārvietojās šķietami haotiski — tā, ka varēja tikai pabrīnīties, kā šie aparāti nesaduras, šķērsodami cits cita trasi. Zemā, tikko dzirdamā dūkoņa, ko radīja pēc nepazīstama principa būvētie dzinēji, saplūda vienmērīgā, gandrīz nemanāmā dunā. Un tomēr, — ja šī duna pēkšņi izbeigtos, klusums iedžinkstē- tos ausīs kā trauksmes zvans …
Mašīnas joņoja; pret debesīm saslietas arhitektoniskas konstrukcijas, kas nepieradušai acij atgādināja maniaka murgus vai bērna fantāzijas veidojumus, bet kuras droši vien bija ērtas un lietderīgas, strauji slīdēja novērotājiem garām. Laiku pa laikam ceļā gadījās milzīgi obeliski, tie allaž stāvēja grupās, ar savām virsotnēm balstīdami plakanus diskus, kuru apmēri pārsniedza vidēja lieluma pilsētas laukumu. Vienā vietā no īsas, resnas caurules debesīs triecās brūngans fontāns: strūkla, nesašķīzdama šļakatās, uzšāvās apmēram septiņdesmit metru augstumā un tur neizprotamā kārtā pazuda. Citā vietā mašīna, kurā lidoja komandieris, pēkšņi palēnināja gaitu, apstājās, un tūdaļ planētas virsma zem viņiem sāka celties augšup, izslie- damās vertikāli kā paceļams tilts; kas notika otrā pusē, nebija redzams, taču drīz visai apkārtnei pārvēlās vibrācijas vilnis, gaiss kļuva purpursārts un no apakšas izlidoja milzīgs vārpstveida kuģis, tas kaukdams ieurbās atmosfērā un pazuda, atstādams gaisā pēdas, kurās vēl labu brītiņu uzliesmoja un dzisa spilgtas dzirkstis. Tikai tad, kad dzirkstis bija galīgi nodzisušās, virsma, kas viņiem aizšķērsoja ceļu, atkal nolaidās un mašīna varēja lidot tālāk. Zemes cilvēkiem paskaidroja, ka tas bijis kārtējais kuģis ar emigrantiem, kuri devušies uz vienu no šīs sistēmas planētām; uz paša Giganta brīvas apdzīvojamās platības sen vairs nebija. Laipnie gidi runāja par to itin mierīgi kā par ierastu, visiem zināmu parādību. Un viesi piekrita viņiem, domādami, ka tā tam droši vien arī jābūt.
Un atkal garām slīdēja vertikālas, slīpas un gaisā brīvi peldošas konstrukcijas. Nekas netraucēja tās saskatīt, nekas neaizēnoja tās, jo, cik tālu vien sniedzās skatiens, uz zemes nekas neauga un arī zemes kā tādas nebija, bija tikai ēku milzeņi — simtiem stāvu, kas cēlās augšup un grima planētas dzīlēs, apstiprinādami ciemiņu pirmos iespaidus. Tagad viņi vēl un vēlreiz pārliecinājās, ka šie iespaidi bijuši pareizi; īsajos mirkļos, kad mašīna lidoja virs platām šahtām, kurās bija tikpat gaišs kā planētas virspusē, no tām kā lava no vulkāna izšāvās daždažādu mašīnu plūsma, un visās tajās arī atradās cilvēki. Cilvēku apkārt bija ļoti daudz, atskaitot varbūt nelielu platību, kurai pāri augstu debesīs lidinājās dīvains aparāts; no apakšas pret to nepārtraukti raidīja zibšņus, bet tas, necenzdamies izvairīties no zibeņiem, joprojām lidinājās tai pašā vietā.
Jā, cilvēku bija daudz; viņi gāja, brauca, lidoja, un rūpes par savu darbu, par ritma saglabāšanu, izsenis iesakņojies, vairs neapzināts izbrīns par sarežģīto un straujo dzīvi, — tas viss atspoguļojās viņu sejās. Pamazām arī Zemes pārstāvjiem sāka likties, ka viņu mašīnas kustas pārāk lēni, un viņi lūdza paātrināt to gaitu. Tad celtņu silueti pakāpeniski izplūda un dūkoņa pārvērtās šņākoņā. Taču gaiss joprojām oda pēc civilizācijas, un diezin vai - tādā gaisā labprāt dziedātu putni pat tad, ja apbrīnojamā kārtā viņi būtu tur saglabājušies ārpus rezervātu caurspīdīgajiem kupoliem.
Tā bija civilizācija — augsta, skaidra un neapstrīdama. Giganta iedzīvotāju skaits nemitīgi auga, pat cilvēkiem jau nācās emigrēt, bet koki bija sen nozuduši, jo cīņā ar cilvēku tiem nav lemts uzvarēt. Kad iesāk cirst, apstāties ir ļoti grūti — delnas alkst cirvja. Jā, tur bija civilizācija, turpretim šeit — mežs, putnu dziesmas un neskartas dabas aromāts. Vai patiešām cilvēki nekad nepratīs sadzīvot ar kokiem? Vai arī tas ir atavisms — un kokiem neizbēgami jāpazūd nedaudz vēlāk par elkiem, kurus cilvēki savā laikā pielūguši?
… Miegs lavījās arvien tuvāk, un tā siltā dvaša jau bija jūtama līdzās — dīvains miegs uz svešas, neizprotamas planētas, viltus Sākotnes. Komandieris vēl gribēja līdz galam izdomāt kādu domu — vai nu par elkiem, vai par pazudušajiem izlūkiem —, taču laika vairs nepietika; meža elpas iežūžināts, viņš aizmiga un pats sāka elpot vienā taktī ar to.
12
Saule bija tieši vajadzīgajā augstumā, kad komandieris pamodās. Sapnī viņš bija redzējis neizprotamas kustības un dzirdējis skaņas, kas atgādināja ieroču šķindu. Bet ne jau šīs vīzijas viņu pamodināja, to darīja smaržas; ievilcis dziļāk elpu, viņš pēkšņi vairs nesaoda ierasto kuģa aromātu un nodomāja, ka atrodas svešā mājā, kur pirms tam nejauši ieklīdis. Komandieris steigšus piecēlās, reizē ar miegu bija zudis arī miers, un tagad viņam likās, ka tas bijis noziegums tik ilgi atpūsties un gulšņāt, kamēr viņa biedri kaut kur atradās briesmās un nevarīgais kuģis gaidīja degvielu.