Kopā ar Zoju viņši aiznesa uz virtuvi traukus, ielika tos mazgātuvē, kuru Juniors ieslēdza, un tā sāka kārtīgi darboties. Mājā atradās viss nepieciešamais — arī elektrība un pat karsts ūdens (Kombinators izmantoja kuģa ģeneratoru un dīķi). Viss bija kā īsts. Vai arī — vienkārši īsts. Šajā pasaulē vispār viss rodas vai arī tiek izveidots tikai uz laiku, nodomāja Juniors. Nav nekā mūžīga. Izņemot pašu galveno.
Juniora līdzatnesto pārtiku izvietoja, kur varēja, — daļu ledusskapī, bet pārējo — pieliekamajā un skapīšos. Virtuve tagad bija pilnīgi apdzīvota. Un arī visa māja kļuva tāda. Varēja pat piezvanīt pa telefonu Gudriniecei.
— Izdomāsim taču kaut kol Ejam staigāt, ja vēl nav apnicis. Vai arī kaut ko uzspēlēsim. Starp citu, mums bija tenisa laukums. Varbūt tas ir saglabājies? Es gribu teikt…
— Saprotu. Iesim un pameklēsim.
Juniors vislabprātāk nekur nebūtu steidzies. Būtu sēdējis blakus Zojai, skatījies uz viņu, uz apkārtējiem kokiem, no šejienes saskatāmo dīķa stūrīti, būtu klausījies putnu tirgū. Bet tās būtu tikai viņa vēlmes. Juniors jau sen bija pieradis nesteigties, bija sapratis, ka tas, kam jānotiek, ar laiku notiks, bet savukārt to, kam nav jānotiek, pat ar dzīšanu nesadzīsi. Protams, ka ar Zoju viss bija citādāk, viņa arī noteikti bija jaunāka un viņai radusies tā asā aizejošā laika sajūta, kas nebija apslāpējama, lai kā arī viņa censtos. Ja tāda vispār ir, tad tikai jaunībā, vēlāk šādai sajūtai nepietiek laika, kura toties ir gana, lai mierīgi pasēdētu ,,, Zoja steidzās — vienalga kurp un kāpēc, lai
tikai kustētos, darītu, redzētu, piedalītos. Un šajā ziņā viņu nedrīkstēja traucēt. Ja reiz solīts meklēt tenisa laukumu, tad arī to meklēsim.
Vispirms viņi tomēr devās pie dīķa. Vienkārši tāpēc, ka tas bija redzams no mājas. Viņi pastaigājās gar nelielo krastu. Zoja nopūtās:
— Tur stāvēja mūsu kuteris.
Kuteris, nodomāja Juniors, pie sevis pasmīnējis. Kāpēc tik pieticīgi? Kāpēc lai te neatrastos jahta? Skaidrs, šeit nav kur būrāt, tomēr varētu vismaz pabraukāties gar krastu, jo vairāk tāpēc, ka pūš vējiņš. Zilais sapnis: jahta, baltas buras, sieviete …
Viņš pēkšņi nodomāja, ka otrajā tilpnē taču jābūt kaut kam izmantošanai noderīgam! Ja arī tur neatradīsies tieši jahta, tad sēkliņu veidā tur var izrādīties pat okeāna laineris. Un droši vien arī Kombinatoram ir pa spēkam kaut ko tādu realizēt, kāda nebūt sile noteikti ir viņa programmā. Tiesa, rakņāšanās pa tām aizņems milzum laika. Nē, vispirms lai Gudriniece pameklē otrās tilpnes speci- fikācijās, kaut ko peldošu viņa tur noteikti atradīs.
Juniors pastāstīja šo ideju Zojai. Viņa uzreiz iedegās:
— Tiesa, tas būtu tik brīnišķīgi! Un jūs tiešām varat to nokārtot?
Juniors no lepnības vai piepūtās. Lieliska iespēja parādīt sevi kā brīnumdari, pie kam bez mazākās piepūles.
— Ejam! — viņš pavēlēja.
Viņi atgriezās mājās. Juniors piezvanīja Gudriniecei, un Zoja plaši ieplestām acīm skatījās, kā viņš noceļ telefona klausuli, it kā tas būtu dievs zina kāds brīnums.
— Gudriniec, paskaties otrās tilpnes specifikāciju.
— Ir ieslēgta.
— Atrodi peldošos līdzekļus.
— Ir atrasti.
— Sameklē ar burām, kā arī ar airiem pārvietojamos.
Šoreiz pauze ieilga.
— Ir atrasti.
— Cik nosaukumu?
— Trīs.
— Cik atrodas gatavībā?
— Viens.
— Vai pārējie ir sēklās?
— Jā.
— Cik ilgs ir izaudzēšanas laiks?
— Viena un trīs diennaktis.
Ilgi, Juniors nodomāja. Brīnumi jāveic ātri, kad brīnums ieilgst, tas vairs nav brīnums, bet gan parasta ražošana.
— Kas atrodas gatavībā?
— Mazā švertlaiva ar pilnu uzkabi.
— Vai izkraušana ir sarežģīta?
Gudriniece atkal atbildēja pēc brīža:
— Izkraušanai vajadzēs zināmu kravas pārvietošanu tilpnes iekšpusē, nepārkraujot ārā. Tas aizņems stundu — stundu un desmit minūtes.
— Izkraut!
Juniors nolika klausuli un pagriezās pret Zoju.
— Tā. Vēl šovakar pat pagūsim peldēt zem burām.
Viņa sasita plaukstas.
— Junior, jūs esat varonis! Kas jums vēl pietaupīts?
Viņam pašam par to nebija ne jēgas. Nāksies vismaz
šodien pirms miega padzenāt Gudrinieci pa specifikācijām. Bet Zojai visas šīs dāvanas būs jāpasniedz pakāpeniski, tā, lai ikviena no tām sievietei patiešām liktos brīnums un uzrastos tieši tajā brīdī, kad būtu nepieciešamība. Kā šobrīd laiva. Jo patiešām netaisni: ūdens ir, bet laivas nav. Kaut vai plosts jātaisa… Tagad Juniors pacentās noslēpumaini pasmaidīt.
— Ar laiku, Zoja, viss būs ar laiku. Pagaidām iesim pastaigāsimies, varbūt uzdursimies tenisa laukumam. Katrā ziņā tiekamies pēc stundas mūsu Lagomadžores krastā.
— Piekrītu, Junior. Ja tas izdosies, jūs manās acīs kļūsit divkāršs kapteinis.
— Visu izplatījumu kapteinis! — viņš lepni paziņoja.
* * *
Notika tikai viens mazs starpgadījums: švertlaiva nešūpojās viļņos, bet stāvēja uz zemiem četrriteņu ratiem blakus kuģim. Juniors atcerējās, ka bija nokomandējis tikai izkraut, bet par nolaišanu ūdenī runas nav bijis. Slikti, — Juniors pats sev pārmeta, — tu zaudē kontroli pār savu rīcību, komandai jābūt precīzai un izsmeļošai… Tomēr pārāk ilgi viņš sevi nešaustīja, jo pati nepieciešamība pārvilkt laivu pie dīķa jau bija sods. Bija ko noņemties. Varēja, protams, uzsvilpt jebkuram mehānismam, un tas būtu aizvilcis, bet nez kāpēc iegribējās to paveikt pašam, pieķerties ar rokām, atsperties ar kājām, sasprindzināt visu augumu … Mūsu laikos tas izskatās smieklīgi.
Un tomēr viņš to izdarīja. Jo patiešām, nav vārdam vietas, — labi būt burvim un radīt ne no kā vismaz tādu laivu; tomēr, ja tu veic brīnumus sievietes dēļ, kura tev stāv blakus, tad būt tikai par burvi vien — tas ir par maz, tevi droši vien cienīs un pat mazliet no tevis bīsies, bet ne vairāk. Pavisam kas cits, ja bez tiem spēkiem, pār kuriem tu spēj valdīt, tev piemīt arī savs paša spēks. Tad nu arī parādi, ka tev tāds ir.
Viņš nolaida švertlaivu, papriecājās par to, ka dīķis izrādījās pietiekami dziļš, lai izbīdītu švertu pēc visiem noteikumiem, lai viss ir, kā nākas. Toties kā dīķis pārvērtās, kad uz tā parādījās vieglais kuģītis! Juniors ar galminieka žestu uzaicināja dāmu ieņemt vietu, atgrūdās, uzvilka buru, krasi pagrieza pret vēju, lai pārbaudītu kuģīša spējas; nekas, tīri pieklājīgi, varēs Zojai parādīt klasi.
Bet, kad viņi bija nokļuvuši dīķa vidū, Junioram pēkšņi pārgāja vēlēšanās dižoties. Pārlieku kluss un rāms bija visapkārt, un Zoja sēdēja švertlaivas priekšgalā nesatricināmi mierīgi kā dievietes skulptūra, it kā viņai būtu zināma gan pagātne, gan arī tas, kam vēl jānotiek. Juniors novāca buru un arī sastinga, raudzīdamies vilnīšos, bet vairāk — uz Zoju: uz viņas matiem, kas brīvi krita pār iedegušajiem pleciem, uz mazajām, basajām kājām un nekustīgo seju ar nolaistajiem plakstiņiem — tā, ka nevarēja saprast, kurp viņa pašlaik skatās, — uz mazliet iekritušajiem vaigiem, taisno degunu un smaidošajām lūpām; Juniors viņu uztvēra kopumā: lejupslīdošo plecu līniju, rokas, kuras brīvi gūlās uz bortiem, visu kopā kā kaut ko veselu, vārdos neizsakāmu, bez kā nevar dzīvot. Viņš pirmo reizi iepazina šādas sajūtas: kad viņš agrāk bija atradies blakus sievietei, kuru, kā viņam likās, mīlēja, domas, jūtas un vēlmes bija konkrētākas, tiešākas, raupjākas … Juniors klusēja, bet klusums kļuva aizvien smagāks, it kā gaisā savilktos negaiss. Vajadzēja kaut ko teikt, bet trūka gan vārdu, gan domu, tikai kaut kas nenoteikts un izplūdis kā pērkona gaidās elektrizēts gaiss. Pēkšņi viņš saprata, kas jādara pašlaik: jāpāriet uz priekšgalu, kur Zoja sēdēja — gaidīja? — jāapsēžas blakus uz borta, jā- apskauj viņas pleci. Sirds sāka nevaldāmi joņot…