Kas te vēl ir? Aka. Tātad ūdensvada nav. Parasta, zemē ierakta aka ar diezgan primitīvu grieztuvi. Uldemīrs piegāja, ieskatījās iekšā. Tālu apakšā bija ūdens. Viņa seja atspīdēja uz gaišzilo debesu fona, vaibsti nebija saskatāmi. Pēkšņi sagribējās dzert. «Tu taču nezini, kas tas par ūdeni,» kūtri pretojās veselais saprāts. «Lai arī atmosfēra izrādījās derīga, tas vēl neko nenozīmēs».» Veselais saprāts aiz pienākuma protestēja, bet rokas pa to laiku jau satvēra ādas spaini — šo trauku nekā citādi nevarēja nosaukt —, kas lēni laidās lejā, iesiets spurainā virvē… Pie tās bija piesiets akmens, lai spainis iesmeltu ūdeni, nevis peldētu pa virsu. Uldemīrs pacēla spaini un nomalkoja. Garšīgs ūdens. Kaut kāda piegarša ir, bet labs, garšīgs, auksts ūdens.. %
Viņš nolika spaini zemē un pagriezās pret māju.
Te jau ir durvis. Visi apmēri — gan durvju, gan* pašas mājas — liecina, ka šeit dzīvo nevis vienkārši mums līdzīgas būtnes, bet cilvēki. Patiešām — spainis ir tik ļoti cilvēcisks izgudrojums… Un šūpolesl Kam tad tās domātas, ja ne cilvēkiem?
Labi, mēģināsim ieiet mājā.
Viņš apņēmīgi piegāja klāt. Lievenis — trīs pakāpieni. Uzkāpsim. Durvis. Droši vien aizslēgtas.
Uldemīrs nospieda rokturi. Durvis atvērās.
Aiz tām bija tumšs. Un Uldemīrs iegāja tumsā.
$ & tķ
Šuvalovs nepacietīgi mīņājās. Viņu tirdīja ziņkāre. Viņš paskatījās pulkstenī: bija pagājušas tikai sešas minūtes. Kapteinis varētu arī pasteigties. Bija pilnīgi neiespējami stāvēt un neko nedarīt: laiks gāja. Šuvalovs pašķielēja uz bezrūpīgi spīdošo sauli *un negaidot padraudēja tai ar pirkstu. Tūlīt pat atskatījās: vai kāds nav redzējis?
Viņam likās, ka kāds vai kaut kas pazibēja un nozuda aiz asā stūra tuvīnajā krustojumā. Taisnu stūru šeit, liekas, nemaz nebija. Kaut kas dzīvs. Vai tiešām kontakts tomēr notiks šeit?
Šuvalovs vēlreiz palūkojās uz māju. kapteiņa nebija. Tad zinātnieks, sirdīgi atmetis ar roku, steidzīgi, gandrīz vai skriešus, devās turp, kur bija ievērojis kustību.
Aiz stGra neviena nebija. Viņš apjucis apskatījās visapkārt. Paskrēja mazliet uz priekšu. Apstājās. Pagriezās atpakaļ. Atkal apstājās. Saņēmies skaļi uzsauca:
— Ei! Vai te kāds ir?
Ap viņu bija klusējošas mājas, nekur nebija manāma ne mazākā kustība, nebija dzirdama ne skaņa, tikai kārtīgajos dārziņos, kur auga koki un ziedēja sarkanas, zilas un violetas puķes, šalca lapotne. Puķes auga nevis kā pagadās •— ziedi veidoja rakstu, kam acīmredzot bija kāda jēga. Šīs līnijas bija pārāk sarežģītas, lai neko nenozīmētu.
-— Tikai tā licies, — viņš vīlies nomurmināja. Un pagriezās, lai dotos atpakaļ uz to māju, kurā bija iegājis Uldemīrs.
Viņam aiz muguras stāvēja četri.
— Ahā, — Šuvalovs apjucis noteica. — Te nu jūs esat. Sveicināti.
SESTĀ NODAĻA
Ikvienam, kas grib mūžu nodzīvot mierīgi, bez pārsteigumiem un uztraukumiem, es iesaku neiet svešās mājās, kur aizklāti logi un valda klusums. Paejiet garām, neļaujieties kārdinājumam, un jūs izvairīsieties no visa, kas varētu traucēt jūsu dzīves rāmo plūdumu, un vecumā jums nebūs tādu atmiņu, kas liktu ko nožēlot.
Tā ir novēlojusies gudrība, kā saka franči — asprātība uz kāpnēm. Toreiz es atrados tādā stāvoklī, ka man tieši bija nepieciešams kaut kas negaidīts, personīgi negaidīts, tā sacīt, mans personīgais piedzīvojums. Nepietika ar to, ka visa ekspedīcija bija nokļuvusi sprukās, kādās labāk jau nenokļūt. Man ar to bija par maz, jo kopīgais piedzīvojums neatviegloja manu stāvokli, nemazināja atbildību par kuģi un cilvēkiem, kas gūlās uz mani — kapteini un ko izjutu pat miegā. Nekad nebiju izvairījies no atbildības, bet tagad jutu, ka nepieciešama' atelpa, kaut kāda intermēdija, tas, ko manā laikā sauca par izlādēšanos. Tāpēc es piekritu (lai gan tas neatbilda noteikumiem) pavadīt Šuvalovu uz planētu kontaktu nodibināšanai ar tās iedzīvotājiem, lai gan pareizāk un saprātīgāk būtu bijis palikt uz kuģa: es atbildēju par kuģi, nevis par kontaktiem. Savu piekrišanu motivēju tā: ja kuģim vispār kaut kas draud, tad šo draudu avots ir tikai planēta, no izplatījuma tos gaidīt nevarēja. Aiz tā paša iemesla pārrāpos pār žogu un pagalmā padzēros aukstu akas ūdeni, bet pēc tam atvēru durvis, kas izrādījās vaļā, un devos tumsā.
Paspēru dažus soļus, izstiepis rokas, lai neuzskrietu kaut kam virsū; es virzījos uz priekšu piesardzīgi, cenšoties netraucēt klusumu. Tomēr zem kājām iečīkstējās grīda, un es pamiru, bet nekas nenotika. Mazliet pastāvēju, lai acis pierastu pie apgaismojuma, pareizāk — pie tā trūkuma, un sapratu, ka atrodos priekšnamā. Tas bija diezgan plašs, gandrīz bez mēbelēm, tikai pakaramais pie sienas, ļoti līdzīgs tiem, kādi bija uz Zemes manā laikā, un stūrī stāvēja tāds kā ķeblītis, kā soliņš — es nevarēju labi saskatīt un nemēģināju ari izpētīt. Priekšnams bija iegarens, .bez tām durvīm, pa kurām ienācu, tur atradās vēl divas — vienas pa labi, otras galā, man priekšā. Pārlaidu ar roku pār sienu, cenšoties atrast slēdzi, un neatradu to. Man tikai vēlāk ienāca prātā, ka mājā gluži vienkārši var hebūt elektrības. Viss bija tik līdzīgs tam, kas ir uz Zemes, ka likās, tikai jāieiet istabā un noteikti ieraudzīšu galdu . un dīvānu, kaktā televizoru, grāmatplauktu un pusduci krēslu, pie sienas zvērādu vai sienas segu, Šūniņa vai kāda cita akvareli. Kaktā būs stāvlampa, bet no griestiem nokarāsies gaismeklis ar plastmasas kupoliem divām trim lampiņām. Vārdu sakot, man likās, ka tūlīt atvēršu durvis priekšnama galā — jo tad, ja iešu pa labi, nokļūšu virtuvē, vannas istabā un tā tālāk —, atvēršu durvis uz istabu un kāds pagriezīs galvu, uz mirkli atraujoties no televizora, un pazīstamā balsī teiks: «Kur tu tik ilgi biji pazudis? Sēdies. Vai ēst gribi?»
Tik spēcīga šī grūti izskaidrojamā sajūta bija, ka man pēkšņi sāka likties smieklīgi te zagties uzr pirkstgaliem, it kā es būtu atgriezies mājās pēc nedēļu ilgas noziedzīgas prombūtnes. Noklepojos, lai brīdinātu to, kam jāatrodas istabā, lai nenobiedētu viņu ar savu negaidīto parādīšanos. Tad es piegāju pie durvīm un atvēru tās.
Es atvēru, iegāju, un man kļuva neomulīgi. Jo tas, ko es, kamēr acis pierada pie tumsas, biju tikko priekšnamā iztēlojies, patiesībā varēja eksistēt tikai manā iztēlē, to es lieliski zināju un iekšēji biju gatavs tam, ka īstenībā ieraudzīšu pavisam ko citu. Jo lielāks bija mans izbrīns, pat varbūt ne izbrīns, bet gandrīz vai bailes, kad ieskatījos un ieraudzīju, ka iztēle šoreiz ir it kā skatījusies caur sienu un redzējusi to, kas atrodas šajā telpā.
Jo te patiešām atradās galds. Un krēsli. Kaut kas bija piekārts pie sienas. Tiesa, nebija televizora un neviens* nesēdēja pie tā. Bet bija dīvāns. Un kāds aizmidzis gulēja uz dīvāna, ja ieklausījās, varēja sadzirdēt tikko manāmu vieglu, ritmisku elpu. Pie dīvāna bija paklājiņš, un tas, kas uz tā stāvēja, smieklīgi atgādināja mūsu Zemes čības bez kapēm, bet to lielums bija tāds, ka varēja nešauboties sacīt —• uz dīvāna guļ sieviete; starp citu, arī elpa liecināja to pašu.
Es pastāvēju, raudzīdamies viņā; viņa bija apsegusies ar vienkrāsainu segu — pustumsā nevarēju atšķirt krāsu. Es neskatījos pārāk cieši, lai viņa miegā nejustu manu skatienu un nepamostos (negribēju viņu modināt, pietika jau ar to, ka biju bez atļaujas ielauzies). Neizskaidrojamā jūtu uzplūdumā es nevis apmierinājos ar izlūkgājiena,rezultātiem, lai klusi izietu, atgrieztos pie Šuvalova un kopā ar viņu palauzītu galvu par to, ko darīt tālāk, — bet piegāju pie loga, piegāju droši, lai arī ne pārāk skaļi, atbīdīju cieši aizvilktos aizkarus —