istabā ielauzās rīts — un, pagriezies pret to, kura gu- lēja uz dīvāna, jautri un maigi sacīju;
— Miegamice, laiks celties!
Es tā pateicu. Biju aizmirsis, absolūti aizmirsis, ka atrodos uz nepazīstamas planētas nepazīstamā zvaigžņu sistēmā daudzu gaismas gadu attālumā no Zemes, kur šie vārdi varbūt līdzīgos apstākļos arī būtu vietā. Aizmirsis, ka reti kas spēj tā satraukt cilvēku kā pēkšņi blakus atskanošas svešas valodas skaņas, pat ar nosacījumu, ka manu runu viņš uztvertu tieši kā valodu, bet nevis, teiksim, kā suņa rejas. Es biju aizmirsis un tā pateicu.
Sieviete gulēja ar seju pret sienu; tagad viņa patri- nās ar vaigu, kā man likās, pret silto, mīksto, ērto spilvenu un miegainā balsī nomurmināja;
— Tūlīt, tūKt… vēl piecas minūtes …
— Nu… — es gandrīz iesāku runāt un pats aiz- rijos ar saviem vārdiem.
Viņa bija teikusi: «tūlīt». Un es to dzirdēju un sapratu. Tas nozīmē, ka mirkli pirms tam viņa bija dzirdējusi un sapratusi mani!
Es nebiju ne aizmidzis, ne arī piedzēries, jo šajā laikmetā biju paguvis to aizmirst. Biju vesels, nemurgoju, man nebija halucināciju.
Varbūt esmu iekļuvis lamatās? Iespējams, ka visas šīs mājas ir lamatas lētticīgiem atnācējiem no kosmosa — iekārtas, kas tumšajā priekšnamā analizē mūsu domas un atmiņas, bet istabā parāda mums to, ko mēs būtu gribējuši redzēt un dzirdēt, tādā veidā iemidzinot modrību, lai pēc tam izrēķinātos, kā to manā laikā aprakstīja Bredberijs un citi?
Ko gan vēl te varēja nodomāt?
Varbūt arī varēja, bet es gluži vienkārši nepaguvu.
Sieviete dziļi nopūtās, pagriezās pret mani un atvēra acis. Viņa ieraudzīja mani, un es ieraudzīju viņu. Ieraudzīju un teicu:
— Nanika?
— NanikaI — es iesaucos. — Vai tā esi tu?
Es būtu varējis arī nejautāt. Jo pilnīgi skaidri redzēju, ka tā ir viņa. Ja viņai, pieņemsim, būtu dvīņumāsa, esmu pārliecināts, ka nebūtu abas sajaucis. Bet šeit bija viņa pati un neviena cita.
Viņa atradās vēl kaut kur sapņu valstībā un lēni atgriezās no turienes. Viņas acis skatījās manī, bet sākumā neredzēja. Tad es sapratu, ka ir ieraudzījušas; viņa klusi izsaucās un aizklājās ar segu.
— Nebaidies, — es teicu. — Tas taču esmu es. Vai esi aizmirsusi? Tikai es.
Kas tu esi? — viņa bailīgi vaicāja.
Arī balss bija Nanikas, lai gan, protams, kas var galvot, ka atmiņa iznes tēlus un skaņas caur tik daudziem gadiem neizkropļotus? Katrā ziņā atmiņa man nedeva ne mazāko pamatu teikt, ka tā nav viņas balss.
— Esmu Ulis…
— Ķas tu esi? No kurienes? — Viņas balss kļuva stingrāka, viņa apskatījās visapkārt. — Kāpēc tu esi šeit? Vai ieradies pēc manis?
— Jā, — atbildēju. — Protams, pēc tevis. Tālu gan man nācās iet, lai tevi beidzot atkal atrastul
— Vai tevi sūtīja viņi?
Es paraustīju plecus:
— Kādi «viņi», Nanik?
Viņa samirkšķināja acis,
— Es.neesmu Nanika… Droši vient tu meklē citu, nevis mani.
— Nē, — es teicu. — Citu nav bijis. Ja arī kaut kas ir bijis, nav vērts atcerēties. Turklāt vai tad es biju vainīgs, ka tā notika? Zini ko, parunāsim par to citreiz.
Viņa skatījās manī un, liekas, neko nesaprata. Viņa joprojām atradās pusguļus, aizsegusies ar segu.
— Apģērbies, — sacīju. — Es novērsīšos. •
— Vai tu nevarētu iziet ārā? — viņa vaicāja. — Es neaizbēgšu.
Es padomāju.
— Nē, — pēc tam atbildēju. — Ja nu tu pēkšņi aiz- mūc? Vai atkal pastrādā kaut ko tādu pašu kā toreiz? Pēc tādiem gājieniem grūti palikt dzīvam. Ļoti grūti. Es neiešu ārā. Tikai novērsīšos. Ģērbies.
Es patiešām novērsos un nostājos pie-loga. Tas izgāja uz ielas pusi, un tur viņpus žoga bija jāstāv Šuvalo- vam. Tomēr viņa nebija. Nav varējis sagaidīt, nodomāju. Devies paklaiņot pa pilsētu, nemierpilns večuks … Es to nodomāju vienaldzīgi, jo pašlaik tam nebija nekādas nozīmes.
Šobrīd man viss bija vienalga. Nekādas nozīmes nebijāt tam, ka mēs atradāmies pie zvaigznes, kura ik mirkli varēja uzsprāgt kā katls ar bojātu drošības vārstu, kā kodolreaktors, kas vairs nepakļaujas kontrolei. Nekāda nozīme nebija tam, ka miljardiem cilvēku uz Zemes un visā Saules sistēmā un visiem cilvēkiem uz šīs planētas, lai cik to arī šeit būtu, draudēja nāves briesmas. Nieks vien bija tas, ka mans biedrs bija kaut kur pazudis, varbūt atgriezies uz kutera, bet varbūt iegāzies akā vai vēl diezin kur, — tam- visam vairs nebija ne graša vērtības. Jo šeit atradās viņa.
Manos gados vairs nav ilūziju ne attiecībā uz sevi, ne arī uz vīriešu dzimumu kopumā. Runā, tas esot mū-
4 — 2043 - 97
sos jau no pirmsākumiem, var jau būt, nestrīdēšos. Ne velti Kolā Brinjons teicis, ja viņam nāktos meklēt savu mīļoto vergu tirgū, kur pārdošanai izliktās meitenes sedz tikai pašu mati, tad vēlēšanās atrast mīļoto viņam netraucētu garāmejot pablenzt arī uz pārējām — viņš sev neatteiktu šo prieku. Tādi mēs esam, taču, ja jums veicies un liktenis lēmis tādu mīlestību, ka visas pārējās jums gluži vienkārši neeksistē, bet tikai viņa, • vienīgā, tad debesis var sabrukt, saule nodzist vai uzsprāgt, kā tai labāk patīk, — kamēr šī sieviete būs jums blakus, pasaule dzīvos. Tā notika ar mani, un ko citu man atlika tagad darīt kā šajā pašā mirklī aizmirst visu, kas tieši neattiecas uz viņu?
— Esmu gatava, — viņa sacīja man aiz muguras.
Es apgriezos.
Nē, lai kā arī viņu sauktu, tā tomēr bija viņa. Tiesa, viņas tērps man likās mazliet dīvains — manam laik- . metam tas būtu pārāk drosmīgs, Šuvalova laikmetam — vecmodīgs, bet tā bija viņa, un viss.
— Sveicināta! •— es teicu, piegāju tai klāt, apskāvu | un noskūpstīju, kā var noskūpstīt meiteni pēc šķiršanās, kas ilgusi kādus nieka divtūkstoš gadus.
Viņa nenovērsās, bet viņas lūpas palika aukstas un nekustīgas.
Tikai tagad es beidzot atjēdzos.
% * ®
— Apsēdies, — es sacīju.
Kaut kas uzdzirkstīja viņas acīs, viņa piegāja pie dīvāna un apsēdās.
Es pagājos šurpu turpu pa istabu. Viņa neskatījās uz mani, bet Ģtingri vērās griestos. Es maršēju viņas ^ priekšā kā parādē un centos vismaz kaut ko saprast.
Tā bija Nanika. Viņas augums, ķermenis, garie, smagie rudie mati, lielās brūnās acis, mazā mute ar apaļīgajām lūpām. Tikko iezīmētie vaigu kauli, deguns, tas viss bija tik patiesi viņas, ka nevarēja rasties ne mazākās šaubas.
Nevarēja rasties ne mazākās šaubas arī par to, ka tā nav,un nevarēja būt viņa.
Ja' nu varbūt tikai piepildās pasakas par niEžīgo dzīvošanu un paradīze patiešām atrodas divtūkstoš gadu attālumā no mūsu laika un vienmēr atradīsies šādā distancē, pastāvīgi bēgot prom no mums …
Taču patlaban man nebija ne prātā tādi spriedumi.
Tā nevarēja būt viņa. Gan laikā, gan telpā mēs ar Naniku bijām izšķīrušies pavisam. Te tomēr bija gluži cita sistēma un cita planēta, lai gЈn viss tik ļoti atgādināja Zemi, ka diez vai varēja būt vienkārša sakritība.
Es nopūtos, piebīdīju krēslu un apsēdos.
— Labi, — teicu. — Mēģināsim šo to noskaidrot.
— Es neko nezinu, — viņa atsvešināti atbildēja.
— Kaut ko tu katrā ziņā zini vairāk nekā es.
Viņa tikai paraustīja plecus.
Es brīdi klusēju, prātā sistematizēdams jautājumus, kurus vajadzēja viņai uzdot. - •