— Kas jūs esat?
Viņa pašķielēja uz mani.
— Vai tad tu nezini?
Es papurināju galvu. Tagad viņa palūkojās uzmanīgāk. Nopūtās.
— Zini!… Labi. Mēs esam cilvēki no cilvēkiem!
Tas man neko neizteica.
4*
99
•— Es pats redzu, ka cilvēki, nevis zirgi. Nezinu, kāpēc man ienāca prātā zirgi, tas bija smieklīgi, bet es nesmējos. — Vai jūsu ir daudz?
— Vairāk, nekā jūs domājat.
— Mēs? Kā tu zini, kas mēs esam?
— Kā tad nel — Viņa auksti pasmaidīja. — Tu esi pārģērbies, bet mēs jūs vienmēr pazīstam. Mani tu esi atradis, taču pārējos neatradīsi.
Es nopūtos un paberzēju ar plaukstām deniņus.
-— Nanik, mīļā, — es sacīju. — Nu, velns,.. Kā tevi sauc?
•— Vai tev nav vienalga? — Viņa sadrūma. — Sauc mani par Annu. Vai esi apmierināts'?
— Anna, — es nomurmināju, izgaršojot vārdu. Labs vārds, bet es biju» pieradis pie cita un negribēju no tā atteikties; ne velti senatnē ticēja, ka uzzināt kāda vārdu nozīmē iegūt pār šo cilvēku varu. — Anna… Skaisti, bet tev nepiestāv. Ja tev vienalga, tad saukšu tevi par Naniku. Tas tev piestāv.
Viņa uzmanīgi pavērās manī, nolaida un atkal pacēla acis, un šī kustība man bija līdz sāpēm pazīstama. Viņa vaicāja:
— Vai tu esi mīlējis tādu sievieti?
— Vēl turpinu, — īsi atteicu, jo man pašlaik negribējās par to runāt, bija pārāk daudz neskaidrību. — Vispirms aprunāsimies par nesaprotamo.
Viņa pacēla uzacis.
•— Tu nesteidzies mani aizvest.
— Kāpēc lai steidzos?
— A, tu gaidi, kamēr pienāks tavējie? Baidies, ka mani draugi atrodas tepat netālu?
— Tavi draugi, mani draugi… Tu taču nemaz nezini, kas es esmu, kas mēs esam …
•— Es jau tev sacīju: zinu.
• — Nē! Tu mani uzskati par kādu citu… baidos, ne pārāk labu. Mēģināsim noskaidrot. — Es nopūtos: man ļoti nepatika noskaidrot attiecības, bet likās — šoreiz bez tā neiztikt. — Mēs esam ļoti līdzīgi, dīvaini, līdz neiespējamībai līdzīgi.
Viņa neizpratnē paskatījās uz mani. Patiešām, tas bija diezgan drosmīgi -7- salīdzināt sevi, dzīves apbružātu vīrieti ap piecdesmit gadiem, ar skaistu meiteni, kurai droši vien vēl nebija pat divdesmit piecu.
— Nē, tu nesaprati. Nelūkojies pēc spoguļattēla…
— Tad es nepavisam nesaprotu, — viņa sacīja. — Kas var būt kopīgs mums un jums — cilvēkiem no Trauka?
— Ko?
— Tu taču esi cilvēks no Trauka — vai gan citādi tu būtu sācis mani izsekot?
— Es neesmu tevi izsekojis! Atradu tevi nejauši.. ? Ko tas nozīmē — cilvēks no Trauka?
— Tu kaut ko runā aplami. Beidz izlikties! — Pašlaik viņas acīs dega dusmas, bet arī dusmās viņa bija tikpat skaista kā toreiz. — No kurienes tu esi uzradies, ja nezini, kas ir cilvēki no Trauka?
— Labi, tad klausies, — es teicu. — Es patiešām to nezinu, un neviens no mums nezina. Mēs atlidojām no tālienes… no citas zvaigžņu sistēmas. — Te es apķēros. — Vai tu zini, kas ir zvaigžņu sistēma?
— Jā. — Viņa paskatījās griestos. — Esmu dzirdējusi vēl skolā. Bet… vai tad tur, uz zvaigznēm, dzīvo cilvēki? Tādi paši kā mēs?
— Es arī brīnos, — atklāti atzinos. — Tu nevari ne iedomāties, cik tas ir dīvaini: atlidot tik tālu un satikt cilvēkus, kas ne vien ir mums līdzīgi līdz vissīkākajai detaļai, bet arī runā tajā pašā valodā. Tas nevar būt gadījums, te jābūt kādam cēlonim. Kāds tas ir? Es gribu izprast…
Viņa skatījās manī, un no viņas sejas varēja redzēt, kā ticība viņā cīnās ar neuzticību.
— Ļoti savādi… — viņa lēni noteica. — Vai tu patiešām gribi, lai es tev noticu?
— Ak dievs, ko tad vēl?
— Tu patiesi runā mazliet savādāk nekā mēs… bet tas neko nenozīmē. Labi. — Bija redzams, ka viņa izlēmusi. — Ja gribi, lai es tev noticu, tad izģērbies.
Es būtu sapratis, ja man liktu paņemt rokā kvēlojošas ogles un turēt tik ilgi, cik vajadzīgs, lai pierādītu, ka nemeloju. Kas attiecas uz izģērbšanos… Nemaz neesmu pret izģērbšanos sievietes klātbūtnē, bet ne jau vienmēr un … vispār.
— Izģērbies! — viņa nepacietīgi atkārtoja. — Tu taču zini, ko gribu ieraudzīt.
Droši vien tajā brīdī izskatījos briesmīgi muļķīgs, jo nevarēju neko saprast.
— Nu? — Viņa piecirta kāju.
— Labi, — es drūmi noteicu.
Patiešām, ir vēl viena situācija, kad var izģērbties sievietes klātbūtnē. Iedomāj iesr ka esi atnācis pie ārstes, un tās prasība tev liksies pilnīgi dabiska.
— Lūdzu, — es sacīju un atpogāju kombinezonu. — Tu pateiksi, kad vajadzēs apstāties.
Man nekad nav bijis nepatīkami izģērbties: izskatījos . pietiekami labi saviem gadiem, jo raizes, kas atstāj pēdas mūsu sejā, parasti neskar ķermeni, ja vien, protams, ,jūs neesat karojis. Noģērbu kombinezonu un no- , liku to uz krēsla atzveltnes. Novilku kreklu. Viņa skatījās sānis.
— Vēl?
•— Novelc to, — viņa ar pirkstu iebakstīja man krūtīs.
Es novilku sporta krekliņu un stāvēju viņas priekšā, nolaidis rokas un mazliet ievilcis vēderu. Viņa pagriezās pret mani, un likās, viņa tūlīt no kaut kurienes
izvilks fonendoskopu un sāksies ierastais: «Elpojiet — neelpojiet». Nekas tamlīdzīgs nenotika. Viņa tikai paskatījās uz manu vēderu. Vispirms pavirši. Pēc tam paliecās uz priekšu un ieskatījās uzmanīgāk. Beidzot ap- siekafoja pirkstu un stingri paberzēja ādu pie nabas.
— Man kut, — es drūmi sacīju.
Viņa ieskatījās man acīs.
— Pareizi… Vai tiešām tās tev nekad nav bijis?
— Kā, velns parāvis, kā?
— Trauka zīmes. Tu atkal izliecies…
— Labi, —■ es nikni noteicu. — Vai drīkst apģērbties?
• Man ienāca prātā, ka tagad nebūtu par ļaunu likt izģērbties arī viņai aiz tikpat muļķīga iemesla, un es pat būtu varējis iztēloties, ko ieraudzīšu, jo no zināma vecuma vīrieši jau diezgan labi atšķir sievieti no tā, kas viņai mugurā. Es zināju, ka attiecībā pret Nahiku neko tādu nebūtu atļāvies pat domās.
— Ko man tagad izdarīt? Varbūt nostāties uz galvas? • Vai lidot pa gaisu?
Viņa nepievērsa uzmanību manam aizkaitinājumam. Arī ar to viņa atšķīrās no Nanikas, kas noteikti būtu pavaicājusi: «Vai esi apvainojies?»
— Labi… Ko tu gribēji man jautāt?
Beidzu ģērbties, aizvilku kombinezona rāvējslēdzi.
■— Kas jūs esat?
— Kā tā — kas mēs esam? Cilvēki, T ?
— Jā. Tieši tas jau ir apbrīnojami. No kurienes jūs šeit esat radušies?
— Tas jāvaicā tev* Jo mēs šeit dzīvojam no paša
sākuma.
— Kad bija šis sākums? Tu taču esi skolā mācījusies
vēsturi!
Viņa .pamāja,;
— Jā, bet skolā māca, ka esam cēlušies no Trauka. Taču mēs domājam, ka no cilvēkiem. { ? Ka pašā sākumā bijuši cilvēki.
— Kas tas ir — Trauks?
— Tomēr savādi, ka tu nezini. Tas atrodas galvaspilsētā. Vispār tā ir liela māja. No tās cēlušies gan paši pirmie cilvēki, gan mēs visi. Tā māca skolā. Mēs esam attīstījušies un sasnieguši Līmeni. Tagad mums ir Līmenis.
— Līmenis?
— To, kā mēs dzīvojam, sauc par Līmeni.
— Un kāds šis Līmenis ir? Kā jūs dzīvojat?
— Labi, *— viņa noteica. — Mums ir labi.
Es pavīpsnāju.
—- Labi gan — ja tu baidies, ka tevi nenoķer…
— Tas ir kas cits, — viņa atbildēja. — Tas nav Līmenis. Lai gan, iespējams, ir ar to saistīts… Saproti, mēs — tādi kā es — neticam, ka esam cēlušies no Trauka. No kurienes tādā gadījumā cēlies pats Trauks?