— Ar ko es jūs tā uzjautrināju?
•— Tu mani ļoti sasmīdināji. Tu mani' uzrunāji tā, it kā es būtu daudzi.
— Nesaprotu.
— Tu sacīji «jūs» … Kur tu iemācījies tā runāt?
— Tā es runāju visu mūžu. Lai nu tas paliek, es gribētu dzirdēt: vai jūsu ir daudz?
Jātnieks atkal pasmaidīja.
— Vai tad tu nemāki skaitīt līdz pieci?
— Nē, es domāju — vispār. Vai daudz cilvēku dzīvo jūsu valstī? Jūsu pasaulē?
Jātnieks brīdi klusēja, vienmērīgi šūpodamies zirga soļu taktī.
— Vai zini, večuk, nekad neesmu par to domājis. Mans darbs ir kraut un vest, Un ik dienas es agri no rīta uzzinu, kas un kur jāpaņem un u2 kurieni jāaizved ;— dažreiz maize un gaļa, citreiz meistaru darināti priekšmeti. Šodien bija jāved mājas iedzīve, bet tās vietā vedam tevi, taču mēs vēl pagūsim atgriezties un savu padarīt. Jā, to, redz, es zinu, bet, cik cilvēku dzīvo, to laikam nevarēšu tev pateikt. Jo, raugi, pasaule ir liela: ir Līmenis, Mežs, bet ir arī Karstās Smiltis, kur būvē torņus. Varbūt tu mān pateiksi, cik jūsējo dzīvo mežā? Nē? Redzi nu.
— Vai tu zini, cik cilvēku dzīvo jūsu pilsētā?
— Neesmu skaitījis. Padomā pats: kad vedu gaļu, ņemu pusotru reizi lielākus ratus par šiem un apbraucu pilsētu vienu"reizi, un neviens Cits tajā dienā vairs gaļu neved.
— Tā, tā. Cik tad gaļas katrs apēd dienā?
— Ne vairāk un ne mazāk kā citi. Kā tad tu būtu gribējis?
— Es? Atklāti sakot, esmu par veģetāru barību..- * Saki: ko jūs ēdat vēl bez gaļas?
— Tāpat kā visi: maizi, dārzeņus.
«— Ļoti interesanti. Un ko tu ved, kad brauc pie meistariem? Tu taču tā viņus nosauci, vai ne?
— Viņi arī ir meistari. Ko vedu? Kā kuro reizi. Citreiz arklu» un ecēšas, citreiz galdus un krēslus vai arī savācu no audējiem audumus un vedu šuvējiem. Kas gan var visu uzskaitīt? Vieglāk saskaitīt ziedlapiņas ce- riņkrūmā — pavasarī, kad ceriņu smarža strāvo tavās asinīs…
— Tu taču esi dzejnieks!
— Nesaprotu, večuk. Vai tev liekas smieklīgi, ja tā runā? Vai tad tur, kur tu dzīvo, nemīl skaistumu?
— Ļoti interesanti! Kas tad, tavuprāt, mans draugs, ir skaistums?
— Tu domā aplamāk par bērnu. Skaistums ir visur. Pasaule ir skaista, vai neredzi? Piecelies un palūkojies pār malu — vai tad nav skaisti koki un stepe aiz tiem, un ceļa līkums, un zirgi, kuriem viegli tevi pavilkt? Un debesis, un vēja šalkoņa …
— Jā, tev taisnība, tev patiešām taisnība. Priecājos, ka tu tā domā. Vai saule arī ir skaista?
— Mēs skatāmies tajā katru dienu.
>— Tāpat vien skatāties saulē?
— Tāpat vien ne. Šim nolūkam ir tas priekšmets… mēs skatāmies tajā visi reizē un tad klusējam, skatāmies nenovēršoties.., Nu, tu jau smejies par mani —• liec stāstīt to, ko ikviens zina!
Pierāvis pavadu, jātnieks noskaities atjāja sāņus.
Cilvēki, domāja Šuvalovs. Tādi paši kā mēs. Arī valoda. Milzīga veiksme. Vai sakritība? (Gaisa transports tomēr ir daudz ērtāks: te no kratīšanās var izjukt pa sastāvdaļām .,. Šīs poētiskās civilizācijas līmenis acīmredzot nav augsts: civilizāciju pirmām kārtām apliecina ceļi.) Nē, bez šaubām, tā ir likumsakarība, nevis sakritība: būtībā nelielā attālumā no Zemes diez vai varēja rasties principiāli cita dzīvība — Visums nav pārāk bagāts ar saprātu. Vai tā ir dzīvība, kurai kopējs sākums ar mums, Zemes cilvēkiem, vai arī mūsu atzarojums? Par to varētu šaubīties, ja nebūtu valodas: tā ir mūsu valoda, un ir iespējams pat noteikt laikmetu: kopīga valoda uz Zemes veidojās ilgā laikā. Tas ir pašu pirmo zvaigžņu ekspedīciju laikmets. Zemes cilvēku pēcteči un radinieki.., Tas nozīmē, ka jāglābj nevis kaut kas vispār, bet savi brāļi. Taču no tā laika, kad viņu senči atstājuši Zemi, jau pagājuši daudzi gadsimti, un grūti teikt, kādā virzienā attīstījusies šī mazā civilizācija. Pirmais iespaids ir labvēlīgs. Bet tādā gadījumā … Tādā gadījumā kāpēc viņš tiem nepateica, ka pilsētā palika Uldemīrs? Laikam kaut kas atturēja. Grūti pateikt, kas: vai intuīcija? Vai vēl kas? Pārtverts skatiens? Steiga, kādā tie piekrita visam, "ko viņš lūdza?
Grūti pateikt. Varbūt kapteinim būtu vajadzējis atrasties šeit, blakus viņam, lai gan — kāpēc īsti? Viņš, Šuvalovs, ar kontaktiem tiks galā. Tikai slikti, ka viņam nav iespēju saistīties ar kuģi. Neviens nezinās, kas ar viņu noticis un kur viņu meklēt.
Starp citu, nelaime nemaz nav tik liela. Tiklīdz viņš vienosies ar šo vadoņiem (tos sauc par Līmeņa Sargātājiem; labi vēl, ka ne par imperatoriem, diktatoriem vai tamlīdzīgi), viņš paskaidros, kā iespējams atrast pārējos. Jādomā, kapteinis vai vēl kāds nemitīgi
dežurēs šodienas nolaišanās vietā, jo katram taču skaidrs — tikai tur viņš var cerēt tos satikt..
Atkal bedres… Jā, patīkami cilvēki, bet naivi. «Mēs skatāmies saulē.» Skatīties, mani draugi, var, cik grib, no tā nevienam labāk nekļūs. Te nepieciešami daudz iedarbīgāki līdzekļi. Stihiska naivitāte. Toties viņi ir skaisti. Tāpat kā mēs. Ģērbjas savādi, bet acij tīkami. Interesanti, vai šī mode radusies jau šeit, vai arī mantota no tā laikmeta, kad viņu senči aizlidoja no Zemes? Ak, cik noderīgs tagad būtu vēsturnieks! Ekspedīcija tomēr ir ļoti vieglprātīgi nokomplektēta …
Rati lāgiem čīkstēja, dobji klaudzēja zirgu pakavi.
Pusi dienas Averovs bija aizņemts laboratorijā, salīdzinot ierakstus un uzņēmumus. Pēc tam vairāk nekā stundu strādāja ar skaitļotāju. Strādājot viņš paklusām ' dziedāja; viņš atļāvās dziedāt, kad bija pārliecināts, ka neviens viņu nedzird. Averovs aizsāka ar nezin kādā veidā atmiņā atausušu bērnu dziesmiņu. Sēžoties pie skaitļotāja, viņš dungoja kaut ko lirisku — par nakti, mēnesnīcu un mīlestību. Kad saņēma rezultātu, brīdi iestājās klusums, bet tad. viņš neapzināti nodūca dažas taktis no sēru marša.
Tikai pēc tam viņš āpķērās, ka pagājis ilgs laiks, ka nav ēdis, nav saņēmis nekādu informāciju un pilnīgi nezina, kas notiek pasaulē.
Viņa kolēģi vēl nebija atgriezušies no planētas, citādi • Šuvalovs noteikti būtu ienācis, lai painteresētos par novērojumu gaitu. Tomēr Averovs vispirms ielūkojās salonā un kajītēs. Kā arī varēja gaidīt, tur neviena nebija. Tad viņš devās uz ekipāžas klāju pie Uves Jor- gena, kurš aizstāja kapteini tā prombūtnē.
Viņš atrada pilota centrālajā posteni. Uve Jorgens smēķēja, skatoties uz ekrānu, kur nesteidzīgi griezās planēta.
— Sveicināti, Uve Jorgen , ž Atvainojiet, neatceros, vai esam šodien redzējušies.
— Redzējāmies gan, doktor, Pirms grupas izlidojuma.
— Jā, jā. Par to arī gribēju pavaicāt. Vai ir kādi jaunumi?
— Pagaidām nav, Taču vēl laiks nav beidzies.
— Nekādu ziņojumu?
— Nē. Vai tas jūs uztrauc? Droši vien viņi neko interesantu nav atklājuši.
— Gaidīsim, ļfCeru, ka viņi atgriezīsies laikā.
Uve Jorgens savu vājo seju ar līko degunu atkal
pagrieza pret ekrānu.
— Es ceru,,, Tomēr kapteinim ir zināma dienesta pieredze.
— Tur taču nav kosmoss ,.,
— Es, doktor, domāju armijas dienestu. Savā laikā viņš dienējis armijā, Kā pats man teica — bijis karavīrs. Tas nozīmē, ka viņam ir īsts priekšstats par to, kas ir disciplīna un precizitāte.
— Vai jūs tā cienāt disciplīnu? Man likās gluži otrādi — jūsu laikā, krusta karagājienu laikmetā , < (
Uve Jorgens pašķielēja uz Averovu.
— Jā, vienā no krusta karagājieniem esmu piedalījies. Aiz pārliecības. Nezinu, vai tagad būtu rīkojies tāpat, bet bijušo nevar atgriezt — tā uzskatīja manā laikā.